Kā gadījās, kā ne, attapos intensīvās terapijas nodaļā, ar šļaukām un vadiem piesaistīts pie dažādiem pīkstošiem, rūcošiem un klusējošiem aparātiem. Un tur bija vēl daudzi citi tādi paši kā es, ar šļaukām un vadiem. Attapos no tā, ka telpas labajā pusē nakts tumsā kāds krievs briesmīgi lamājās. Pamīšus vaidēja un lamājās krievu trīsstāvīgajiem. Minūti, piecas, desmit. Narkozei nākot laukā, viņam sāpēja. Bet sāpēja tai telpā visiem, jo visi tai dienā tika operēti, – tikai neviens cits īpaši nevaidēja un nelamājās. Cietās. Vienīgi tas krievs, neļaujot citiem gulēt. Apaļais pulkstenis pie zāles pretējās sienas vēstīja, ka ir dziļa nakts, un beidzot es neizturēju. Uzbrēcu rupeklim, lai veras ciet un ļauj citiem gulēt! No telpas otras puses kaut kur aiz širmīšiem uzreiz atskanēja piekrītoša krievu babuļa balss – pareizi, ko viņš lamājas! Viņš aizvērās, es aizmigu.

Pats zinu, ka šajā laikā nav viegli runāt par netīkamo, bet aizvērt acis vēl nepatīkamāk. Mūsu pašu politiskie gudrinieki bieži savas varas ģeķības attaisno ar to, ka «politikā draugu nav, ir tikai intereses», un savu skandināmo apliecina paši. Bet ir jēdzieni, kuriem vajadzētu stāvēt pāri aprēķinam, savtīgajam egoismam. 

Neviens taču nenoliegs, ka vismaz reizi dzīvē ir pateicis kādu frāzi vai vārdu, ko labprāt paņemtu atpakaļ un labāk nekad nebūtu teicis. Taču sabiedrībā labi zināmām personām ir papildu slogs un pienākums divreiz pārdomāt, ko un kāpēc rakstīt un teikt, jo viņu sacīto vēro. Un vēro daudzi. Tā nu sociālajos tīklos «ūdeni» tīši vai netīši izlējusi politiskās partijas «Progresīvie» ģenerālsekretāre Olga Paožole, un viņas centieni to sasmelt nu ir pavisam lieki.

Pārāk daudz pārpratumu runās, rakstos, darbos rodas no tā, ka nezinām vārda nozīmi, arī jēdziena «jēga» saturu un ciešam no bezjēdzības. Gan ikdienā, gan svētkos, gan darbos, gan nedarbos. Vārda «jēga» saturs akcentējas uz būtību, nozīmi – cilvēka darbībai. Jēga nosaka galveno visā, ko domājam, darām.