Tā vajadzētu būt pirms katriem svētkiem, kad iekšā viss pumpuro, zied un dvēsele paceļas augstumos, ko saucam par svētkiem. Svinēšana ir arī katra gaumes lieta, bet, ja pārcenšamies un saguļamies Prokrusta gultā, tad rodas «baltā galdauta svētki» un citas «kultūras» ērmības. Svinēšana un svētku jušana ir katra indivīda privāta lieta. Vainot kādu citu būtu ne vien netaisnīgi, bet arī muļķīgi. Nepiederu pie tiem, kam «nekur nekas nenotiek». Pirms laba laiciņa kāds savādnieks jautāja, vai šogad Jāņi būšot… Patēloju tādu pašu dīvaini un it kā pie sevis pārspriedu, ka laikam jau jāsāk ar savu sētu, pagalmu, kur svētku ieviļņošanai tik daudz līdzekļu: bērzu meijas, Jāņu zāles, ugunskura vieta, kas mākslinieciski iekārtojama, māju un sevis pušķošana ar Jāņu zālēm un dziesmām…
Šogad maija sākumā četras brīvdienas atkal itin mīlīgi sabīdījušās kopā! Ja kāds saka, ka svētki domāti svētkiem, bet ne dārziņu rušināšanai, tad to uztveru kā nelielu alošanos domāšanā. Jo kam gan domāts dārziņš ar nofrizētu mauriņu, dabiskas pļavas stūrīti, kur drīz pīpenes ziedēs, bet pieneņu dzeltenajām galvām arī solītais sniegs nekā ļauna nodarīt nespēs? Tas taču kalpo jebkurai svētku sajūtai un skaistumam: paskaties, cik daiļi arī tupenis ziedēs! Tomātu stādīšana un to ziedēšana man ir gatavie svētki! It kā pats no sevis izriet, ka svētki ir sirdī, nevis «pričendāļos»… Reiz jautāju Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktorei, dzejniecei Ivetai Ratinīkai, ko viņai nozīmē svētku karoga lielums, augstums vai piespraudes glītums pie krūtīm? Kā jau radoša personība attrauca: «Neko nenozīmē! Es uz svētkiem pie krūtīm spraužu babas brošu!»
Visjaukāk klājas tālām atmiņām, kuras piepilda arī tagadnes siltums. Ļoti spilgti atceros 1990. gada 4. maiju. Visa ģimene bijām pie slavenās zobārstes Veltas Dzenītes Ērgļos. Kabinetā, koridorā ar pilnu jaudu skanēja tā saucamā radio «točka», kas translēja nokaitēto atmosfēru no tikko ievēlētā parlamenta – LR Augstākās Padomes – sēdes. Ik pa brītiņam tribīnē lauzās interfrontietis Aleksejevs, agresīvais Alksnis, pretim stāvēja un argumentēja mūsējās puses cīnītāji – autoritātes – Alberts Bels, Indulis Bērziņš, Imants Ziedonis… Sēdi nosvērti un šķietami turēja rāmjos Anatolijs Gorbunovs. Kad sākās balsošana par Neatkarības deklarāciju, likās, ka sirds izlēks no krūtīm. Mīļā dakterīte Dzenīte, kura nodzīvoja līdz 100 gadiem, lietišķi un asprātīgi pakomentēja notiekošo. Kad vajadzīgais balsu skaits bija sasniegts, zobārsta kabinetā apklusa šķindoņa, urbji un apstājās laiks. Uz brīdi kļuvām laimīgi. Nākamajā dienā, kad Ķeipenes stacijā pieturēja «Rīga–Ērgļi» bānītis, ar savu velosipēdu svempos iekšā tamburā, kur mani jau gaidīja tēvs Ojārs, protams, ar savu velo. Ar bānīti līdz Baltavas stacijai, ar velosipēdiem līdz Mazozolu «Jaunzemiem» – manas bērnības mājām…
Laime bija īsa. Maskavā reakcionārie komunisti ārdījās, demokrāti ar Jeļcinu priekšgalā mūs atbalstīja. Gorbačovs pieslējās tuvāk te vieniem, te otriem. Un kā tajā Paula un Petera dziesmā «Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs». Klāt būs Barikādes, augusta Pučs Maskavā, un 1991. gada 21. augustā uzgavilēsim puča sakāvei un konstitucionālajam likumam par Neatkarības atjaunošanu. Taču mieles palikušas. Kāpēc neatkarības deklarēšanu (paziņošanu) vajadzēja pārrakstīt par atjaunošanu? Kāda vara, tāda vēsture? Mācos to mākslu svinēt svētkus un domāt ar savu galvu. LR «Likumā par svētku, atceres un atzīmējamām dienām» pats likuma nosaukums mulsina: ar ko atšķiras atcere no atzīmēšanas? Nestrīdos, bet svētku dienām pieskaitītais pirmais maijs – kā Darba svētki un LR Satversmes sapulces sasaukšanas diena – šķiet lieks, jo liekas piekarināts un patapināts. Bet 4. maijs kā Neatkarības atjaunošana neatbilst īstenībai, jo atjaunoja tikai 1991. gada 21. augustā ar Konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu». Vēl vairāk mulstu, ka mums «jāatceras un jāatzīmē» 2018. gada 24. septembris – Viņa Svētības pāvesta Franciska pastorālās vizītes diena, 2023. gada 29. maijs – diena, kad Latvijas hokeja komanda ieguva bronzas medaļu 2023. gada Pasaules hokeja čempionātā, Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma diena… Nevajadzētu taču būt tā, ka likumā cilvēks domā, Dievs dara.
