Saruna un viesošanās līdz ar to nonāca strupceļā, taču vielu pārdomām radīja. Laiks notušē ļaunumu, jo cilvēks ir tendēts saudzēt sevi, ļaunie un sliktie pārdzīvojumi tiek ieglabāti dziļākos atmiņas nostūros un retāk celti gaismā. Tā arī skats uz dzīvi okupācijā var parādīties rožaināks. Un tā ir sevis mānīšana. Šodien mūsu ienaidnieks ir tas pats, kas toreiz. Un pie pirmās izdevības viņš rīkosies tieši tāpat kā toreiz. To taču mēs redzam Ukrainā.

Biju aizgājis uz kapu kantori – pārreģistrēt tēva kapavietas līgumu. Izvilku dokumentus – tēva miršanas izziņu, savu dzimšanas apliecību, un man burtiski iedūrās acīs un sirdī kirilica. Tās ērkšķainie burti ar CCCP, sirpi un āmuru ģerbonī. Uz latvieša dzimšanas apliecības! Kāds joprojām saka – valoda jau nav vainīga. Bet šī valoda man tolaik atņēma manējo. Iedzina pagaldē. Tāpat kā krievu okupanti aizstāja latviešus. Un tikai ar milzu piepūli trīsdesmit un vairāk gadu garumā mēs pamazām ierādām viņiem viņu vietu. Viņi te ieradās neaicināti. Un viņu valoda te ieradās neaicināta. Un 9. maijā viņi te nevienu neatbrīvoja. Taču sociālie tīkli joprojām pilni ar viņu dižošanos un georglenteņotajiem ģediem. Pat neraugoties uz reālu risku iedzīvoties administratīvajā lietā vai dižākas slavināšanas gadījumā pat kriminālā.

Pāri mūsu robežai lido droni. Pagaidām tie ir ukraiņu droni, kas dodas uzdevumā vai atgriežas no tā. Apmaldās vai tiek apzināti novirzīti no kursa. Kas to lai zina. Taču galvenais, ka viņi lido tikai un vienīgi krievijas un krievu dēļ. Un, kad atlidos nākamie, arī tas būs krievu dēļ. Un arī, kad uzkritīs kādam uz galvas.

Salīdzinājumā ar to, kas notiek Ukrainā, mēs pašlaik piedzīvojam sīkas neērtības. Un lai nu tā paliek, ka uztraukties nākas vien par novēloti izsūtītiem šūnapraides paziņojumiem vai tukšu bunduli, kurā ielidojis drons. Diemžēl krievu tieksme iekarot citas valstis un paverdzināt citas tautas ir neremdināma. Tā rāda statistika. Un tas nozīmē, ka ir jāgatavojas.