Zinām, cik daudz siltuma, saules, mīlestības bērnu dienās. Tie, kam bērnība jau aiz tālīnā kalna galiņa, aiz meža maliņas, aiz lielceļu, taciņu līkumiem, zina arī to, cik bērnība laimīga, īsta un īsa. Vai varu vēl aizstaigāt līdz viņām dienām? Varu. Bet tajās būt vien sapņos, atmiņās spēju… Klāt atkal Mātes diena, un tā gribas, lai tajā dziļa jēga, kura jāmeklē katram savas mātes bērnam. Arī man.

Reiz kāds cilvēks uzdeva jautājumu mācītājam, ja jau jūsu Dievs ir tik mīlošs un labs, kāpēc gan viņš pieļauj arī kristiešiem ciešanas. Kad mācītājs bija padomājis, viņš atbildēja – kristietība nav garantija, ka kristiešiem nebūs ciešanu, bet tā ir garantija, ka Dievs vienmēr būs ar viņiem šajās ciešanās. Arī Lieldienu laiks ir laiks, kurā mēs redzam divas puses šiem svētkiem. Ir ciešanas, un ir augšāmcelšanās.

Tagad modē visu piekarināt drošībai. Jā, drošības labad kā nekad nepieciešama skaidra, godīga, gudra un atklāta valoda, rīcība. Šķiet, ka nekas tā neaizskar kā nejēdzīga, formāla un lieka pļurkstēšana, it īpaši vazājot aktualitātes kā parocīgu tematu ar komunikācijas puķi pogas caurumā. Kurā vairāk ieklausās. Autoritātē, cilvēkā, kas savu vārdu apliecina ar darbiem, kuram vienalga, ko par viņu domās, ja jārunā tieši, arī asi un nesaudzīgi, kas vienu otru var arī aizskart. Tā sakot, visiem mīļš nekļūsi, bet, ja sāksi izdabāt, aiz tā vēl nevienam nav izdevies noslēpties.

Gājputnu reidi nav tikai putnu darīšana. Tie kopš tālām bērnu dienām asi skar cilvēka dvēseli. Dzērvju kāšiem izzīmējot debesu plašumus, veco staba galu apciemojot senajam stārķim, virtenēs uz elektrolīnijām, melnās muguriņas spīdinot, uzsvilpo strazdi. Pavasaris. Arī ar sabiedrisko domu dzīvnieku pasaulē nedienu nav. Kā klājas visapzinīgākajam dzīvniekam – cilvēkam?