Man patīk braukt ar vilcienu. Kad lietuvieši pērn atvēra maršrutu «Viļņa–Rīga–Viļņa», ar draugiem un suni uzreiz nopirkām biļetes, lai dotos triju dienu īsceļojumā pie kaimiņiem. Vilciens brīnišķīgs, pavadoņi laipni, nejautāti atnesa sunim bļodiņu ūdens, mums ēdienkartes. Īsāk sakot – viena komfortabla laika pavadīšana lietuviešu aprūpē. Rēķinoties, ka tikpat brīnišķīgs būs ceļojums uz Tallinu, ar nepacietību gaidīju jaunā savienojuma atklāšanu, lai uzreiz iegādātos biļetes. Un – nekā.

Kad Jaungada eglītes svecītes vēl nebija atdzisušas, jaunais gads nāca ar pārsteigumiem, kas it kā centās atgādināt optimista un pesimista kārtējo atšķirību notikumu raksturojumos: ja pesimists traģiski iekliedzas: nē, nu sliktāk vairs nevar būt, optimists mierina – var, var…

Visapkārt – ik pilsētā, pagastā, sētā – gar acīm ņirb gaismiņas, svecītes, savādi burvīgi tēli un arī cauru diennakti sirds mūzika skan. Var droši teikt, ka jau pirms Pirmās Adventes un visu Adventa laiku pasaule greznojas vienam kārtējam, jaukam gada notikumam – Ziemassvētkiem – ar saules griežiem gaismas virzienā, ar Kristus dzimšanu – Ticībā, Cerībā, Mīlestībā.

Nekā jauna šai pasaulītē nav. Vienīgi jābrīnās, ka Adventa gaismā arī netīkamiem plankumiem gribas paspīdēt. Tāda savāda «apolitiska» indeve, kas nevainīgi piekļaujas, iekļaujas, ja vajag, atgrūžas un kā bumerangs atsitas pret sevi. Šīs rindas būs viedoklis, nevis patiesība pēdējā instancē. LETA ziņo – «Tiesībsargs Juris Jansons Ogres novada pašvaldības priekšsēdētāja Egila Helmaņa apsveikumos iedzīvotājiem saskatījis politiskās «neitralitātes» pārkāpumus un dezinformāciju».