Sociālajos tīklos lasu citu pārdomas. Dzērienu veikalu pārdevēji esot atzinuši, ka pirmajās dienās pēc ierobežojumu stāšanās spēkā cilvēki iepērkot alkohola rezerves, veidojot uzkrājumus. Drošs paliek nedrošs, vai ne? Vēl kāds jaunos noteikumus sauc par brīvības ierobežošanu kopējā labuma vārdā un uzsver, ka katrs nākamais solis padara situāciju tikai sliktāku, jo lietotnes «WhatsApp» grupās jau griežoties numuri un adreses, kur alkoholu var iegādāties arī pēc plkst. 20. Cits savos izteikumos ir pavisam tiešs un uzsver, ka tie, kurus satrauc jaunie noteikumi, paši netieši pasaka, ka viņiem ir problēmas ar alkohola lietošanu. Jā un nē…

Šo diskusiju virpulī īpaši vēlos izcelt žurnālista Lato Lapsas viedokli, ar ko viņš dalījies tērzēšanas platformā «X»: «Skultes sestdienu tirdziņš, kur pirms 8 viss sākas un ap 12 jau beidzas. Pulksten 9 – visi naski tirgojas, bet ko alus, vīnu un uzlējumu mājražotāji? Pareizi, gaida pulksten 10, skaita zaudējumus un uzklausa (ne)pircēju viedokli par idiotiem un valsts ienaidniekiem Saeimā.» Tad nu daļa metas ķengāt un zākāt viedokļa paudēju, taču, manuprāt, tieši šajā nelielajā ierakstā akcentēta problēmas sakne – ierobežojumi vissmagāk skars tos, pret kuriem tie nemaz nav vērsti. Cilvēks, kura rīts sākas ar alu no pusotrlitrīgās plastmasas pudeles vai 14 grādīgo «Dzērvenīti», trīcošām rokām aizies uz tuvāko veikalu divas stundas vēlāk, nevis uz mājražotāju tirdziņu, bet samilzusī problēma valstī no tā mazāka nekļūs. Iespējams, vērtīgāk būtu aizliegt šīs top preces, taču arī tad, visticamāk, nekas nemainītos, jo viņi meklētu lētāko «no kājām gāzēju».

Alkoholiķi no atkarības neizārstēs alkohola tirdzniecības laika ierobežojums. To neizārstēs arī tantītes, kuras piedāvā apvārdot atkarīgā bildes. Neizārstēs arī bērnu un tuvinieku asaras un daudzu nodeltētā frāze «gan jau ar laiku mainīsies». Manuprāt, ceļš uz brīvību no šī posta sākas ar katru pašu, ar spēju apzināties problēmu un soli pa solim to risināt. Katrs pats savas laimes kalējs.