V. Kilbloka uzskata, ka diagnozes var būt tādas, kas nav pierādāmas ar noteiktu izmeklējumu rezultātiem. Cilvēks sakās esam profesionāli izdedzis, viņam ir depresija, trauksme, bezmiegs, viņam ir muguras un galvas sāpes – tātad viņam pienākas dziedinoša atpūta, kuras laikā pat varētu būt ieteicams ceļot un nodarboties ar citām sev tīkamām un atveseļošanos veicinošām lietām. Pirmās deviņas dienas šādu slimošanu apmaksā darba devējs, pēc tam slimības pabalstu jau maksā valsts. Viņasprāt, ģimenes ārsti ar pārlieku vieglu roku dod slimības lapas līdz mēnesim, un, atbilstoši Veselības inspekcijas nostādnēm, tiek uzskatīts, ka šajā periodā klientam vienmēr ir taisnība.
Speciālisti, pie kuriem klients nonāk pēc ģimenes ārsta nosūtījuma, slimības lapas jau dod uz krietni ilgāku periodu, un šajā ziņā, piemēram, labs neirologs ir zelta vērts. Iespējas ir plašas. Ārsti sakot, ka visvairāk tās izmantojot vidējā paaudze, kam pašlaik ir ap četrdesmit un samērā labas algas, no kurām sanāk arī labs aprēķinātais slimības pabalsts. Pēc viņas domām, Latvija šādu pabalstu maksā dāsni, Igaunijā tā neesot. Viņasprāt, risinājums ir slimības pabalstu samazināt, nosakot to 50% apmērā no vidējās izpeļņas. Tādējādi oficiālo slimotāju kļūšot uz pusi mazāk.
Diskusijās par slimības lapu ņemšanas kultūru Latvijā atklājas pretrunīgas pieredzes un uzskati. Kāds no komentētājiem iebilst, uzsverot, ka noteikti ir cilvēki, kas slimības lapas izmanto lietderīgi. «Es tikai tad, kad... mirstu... un pie neirologa,» cits raksta, turpretim vēl kāda sociālo mediju lietotāja skaidro, ka darba devēji ir vainīgi, jo spiediens, ko izjūt darbinieks, neļauj darbiniekam atpūsties tad, kad tas vajadzīgs – slimības laikā. Lēnām gadu garumā darbinieks šādi nonāk pie izdegšanas, pa ceļam iegūstot pāris neārstējamas diagnozes.
Tāpat komentāri izgaismo uzskatu, kas vēl joprojām dzīvo daudzu cilvēku galvās, – ka darbnespējas lapas izmantošana ir vājuma pazīme. Daudzi gan uzsver, ka slimības lapa vienlaikus nozīmē arī mazāku algu, kas ne vienmēr ļauj cilvēkiem atveseļoties pilnvērtīgi. Tas mudina pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā, bieži vien neesot pilnīgi veselam. Citi dalās atmiņās par grūtiem dzīves posmiem – nopietnām operācijām, onkoloģiskām slimībām vai smagiem dzīves brīžiem, kad slimības lapa bijusi vienīgā iespēja saglabāt kaut minimālu drošību. Kritika vērsta arī pret vispārinājumu – ka slimības lapas ņemšana tiek uztverta kā slinkuma pazīme. Daudzi uzskata šādu pieeju par netaisnīgu, īpaši, ja runa ir par nopietnām veselības problēmām.
