No 5. līdz 11. jūnijam mūžībā devušies: Ikšķilē - Ināra Arnīte (1950), Juris Čakstiņš (1938). Mazozolos -  Marija Jefimova (1940). Ogrē -  Antonija Aleksāne (1947), Emīlija Kazakēvičute (1949), Leokādija Oliņa (1936), Mira Ostapenko (1939), Ojārs Ozols (1957). Suntažos - Dzidra Franks (1940). Taurupē - Juris Rudzītis (1952).

Tam, ka viss tiek darīts vēlēšanu dēļ, ir absolūti sagrozīta loģika. Nupat bija pašvaldību vēlēšanas, pirms tam balsošana par Eiroparlamenta dārgajām sēžamvietām, nākamgad atkal kārtējās Saeimas vēlēšanas, tad pa vidu Levita savulaik virzītās «padomju» vēlēšanas: labi, ka Egils neprata cauri sist Valsts padomes likumu: jau tā briest viena vesela padomju ēra… Skaidrs, ka lāga cilvēkam – vēlētājam – šis laiks uz kādu brīdi būs beidzies, lai drīz vien atsāktos no jauna, jo arī partijnieki zemnieka tikumu godā ceļ: «kal ratus ziemā, ragavas vasarā»… Smadzeņu skalojamās mašīnas nemainās, mainās vien tehnoloģijas: multimediju, mākslīgā intelekta drošības sistēmas, e-paraksti, «pin», «puk» kodi, e-adreses ir mazmazmeitiņas vecajai klēts atslēgai… Tā vien prasās uz daudz ko paraudzīties ar smaidu…

Valdis Stepāns 2011. gada 29. martā kopā ar vēl vairākiem darba meklētājiem no Latvijas devās uz Angliju. Pirmās dienas tika pavadītas visai lielā neskaidrībā, jo solītā dzīvesvieta un darbs nākamajā dienā izpalika, tomēr, pateicoties vietējo izpalīdzīgumam, Valdis darbu atrada. Šodien, atskatoties uz grūto sākumu, ogrēnietis neko nenožēlo. Svaigo salātu pārstrādes uzņēmumā viņš nostrādājis visus 14 gadus, kuru laikā tika novērtēts un paaugstināts atbildībās. Un tikai uzņēmuma reorganizācijas dēļ pirms vairākiem mēnešiem tika pieņemts lēmums atgriezties dzimtenē. Lēmumu Valdis nepieņēma viens. Viņš smaidot saka – aizbraucu viens, bet atgriezos divatā. Viens no prombūtnes lielākajiem ieguvumiem ir slovākietes Petras satikšana un abu vienprātība par kopīgu nākotni. Līgava Petra nu cenšas iedzīvoties Ogrē.