Kā jau tas bija sagaidāms, krieviski tiku pasūtīts tālu prom ar savām veca vīra pamācībām, bet viens no puikām nobļāvās – mācies krievu valodu. Skaidrā latviešu valodā. Nu tā, lai visi dzird. Piestātnē, kur tobrīd atradās cilvēki 20, iestājās klusums. Varbūt man tā tikai šķita. Gribējās to puiku ar visām viņa pīckām iegrūst ūdenī. Tā vietā skaļi jautāju, varbūt pat kliedzu: «Vai tu vispār saproti, kurā valstī dzīvo?» Šķita, ka puika samulsa, jo neviens atbalstītājs viņam nepieteicās. Bet man arī ne. Viņš savāca savus tārpus, auklas un aizgāja.

Līdzīgu atgadījumu nesen piedzīvoja tulkotāja Māra Poļakova vilcienā. Viņa par to tviterī rakstīja. «Mani tikko nosauca par nekaunīgu un ieteica būt pateicīgai, ka nedabūju pa purnu (oriģināls skanēja par kārtu neķītrāk). Tādēļ, ka biju palūgusi ar mani runāt latviski. Nosauca skaļi un daudzu klātbūtnē. Jo var; jo ļaujam.» Protams, padomdevēju kā vienmēr internetā netrūkst – tev vajadzēja to darīt un šito darīt. Bet Māra paskaidro:

«.. esmu pasīka auguma un tobrīd sēdēju, tātad attiecībā pret blakusstāvošu būdīgu, agresīvu bābieti biju vājuma pozīcijā. Ja manā pusē, nosodot šādu verbālu uzbrukumu, nostātos kaut pusvagons, mēs būtu spēka pozīcijā.» Bet šis pusvagons neatradās.

Uz Mazjumpravas muižas zīmes Rīgā okupanti vai viņu pēcteči krievu valodā uzrakstījuši «Nāvi latviešiem!». Naida noziegumu pamanījis, publiskojis un policijai vērtēšanai nodevis politiķis Kaspars Spunde. Viņš konstatē, ka šis ir integrācijas politikas bankrota apliecinājums: «30 gados esam izauklējuši jaunu valstij nelojālu cittautiešu paaudzi, kura krīzes brīdī šaus mugurā».

Tā ir.