Viņš pamodās vēlā pēcpusdienā – dzīvoklī valdīja klusums. Tajā bija kaut kas biedējošs – nevis miers, bet drīzāk tukšums. Kafijas krūze ar nedēļu vecām nogulsnēm dirnēja uz palodzes blakus parādu piedzinēju atsūtītajām vēstulēm. Kad viņš zaudēja darbu, sākumā tas nebiedēja – tikai mēnesis, varbūt divi, lai atspertos un turpinātu dzīvot. Nebaltai dienai nolikts neliels uzkrājums, kas deva cerību. Un viņš taču ir spēcīgs, gudrs, ar labu izglītību! Viņam ir pieredze, sakari, spēja pārliecināt.

«Paldies, ka piezvanījāt, mēs zinām, ka visas sarunas ir svarīgas, un mēs mākam klausīties,» atskan vārdi, kad cilvēks, kurš vienkārši vēlas parunāties, piezvana uz «Sonido» sociālā projekta zvanu centra tālruņa numuru. Tur arī seko piebilde, ka moderatori nesniegs psiholoģisko atbalstu, lai arī Andris Lūsis piekrīt, ka reizēm kādam cilvēkam labākais psiholoģiskais atbalsts ir vienkārši tapt uzklausītam. Viņš šajā Latvijas sabiedrībai tik nepieciešamajā projektā iesaistījās pirms sešiem gadiem, veltot jau neskaitāmas stundas sarunās ar dažādiem cilvēkiem par ļoti dažādām tēmām. Katru mēnesi šajā zvanu centrā darba dienās tālrunis iezvanās vidēji 1000-1200 reižu.

Šogad aprit 40 gadu kopš leģendārās grupas «Pērkons» koncerta Ogres estrādē 1985. gada 6. jūlijā – notikuma, kas pārauga līdz tam nepieredzētā jauniešu protesta akcijā pret padomju varu. Atzīmējot šī koncerta apaļo gadadienu, «Pērkons» aicina uz īpašu rokfestivālu «Zibens pa dibenu», kas notiks turpat – Ogres estrādē. Kā ieskaņu šim pasākumam festivāla organizatori 26. jūlijā rīkoja atmiņu pēcpusdienu, kurā tikās četri aizrautīgi «Pērkona» fani. Viņi paši bija klāt vēsturiskajā koncertā, pēc kura jaunieši atpakaļceļā uz Rīgu protestā pret padomju iekārtas žņaugiem izdemolēja vilciena vagonu.

VINETA ZĀLĪTE jau ir atradusi vietu, kur atgriezties, – nelielā vēsturiskā ciemā Gnēžas, Meņģeles pagastā, Ogres novadā. Tur ir tikai sešas mājas, ozoli un klusums, kas ļauj sadzirdēt pašam sevi. Tā ir vieta ar auru, ko nevar aprakstīt, tikai sajust. Pašlaik viņa tur uzturas ikreiz, kad ir Latvijā, un nākamgad plāno pārcelties pavisam. «Ikreiz, kad esmu Latvijā, es skrienu basām kājām līdz ozolam un to apskauju – lai uzlādētos,» saka Vineta. «Tā ir mana vieta, kur gūstu mieru un spēku.»

Izstaigāt Igaunijas dabas takas rosināja kādas tūrisma aģentūras piedāvājums. Kaut arī pašās ceļojuma beigās gide pamanījās iepilināt darvas pilienu, tomēr kopējo prieku par kaimiņzemē redzēto tas nemazināja. Tā ir skaista un noslēpumaina dabas ainava, ko redzējām, un pat viena šķietami vienmuļā taka ar nabadzīgu, neizteiksmīgu ainavu mācīja pacietību vērot, saskatīt neikdienišķo un salīdzināt.