Rīts laiski grūstīja nakts tumsu. Bija tik nepiedienīgi agrs, ka reti kurš gribētu mesties tumsā un aukstumā no laba prāta. Izņemot tos, kuri posās uz kaimiņvalsts slavenāko tirgu. Tas ik gadu notiek marta sākumā. Norunātajā tikšanās vietā braucēju nebija daudz. Kompakta kompānija, daži cits citu zināja no iepriekšējiem ceļojumiem. Kad visi bija iekārtojušies autobusa salonā, grupas vadītājs informēja, ka brauciena laikā pievienosies vēl pa kādam ceļotājam. Viss, kā parasti.

Februāra vidū Ķekavā uz 62. Latvijas sporta veterānu – senioru savienības pašvaldību sporta spēlēm pulcējās republikas labākie galda tenisa spēlētāji. Jau ierasti kupli bija pārstāvēts Ogres novads, pat ar divām komandām. Savā vecuma grupā kārtējo reizi nepārspēta palika allaž dzīvespriecīgā Mirdza Aizsilniece (85+ grupa), kura visu savu garo mūžu ir aktīvi nodarbojusies ar sportu. Kundze, kurai šogad apritēs 88 gadi, atklāj sava dzīvības eliksīra noslēpumu – vienmēr būt pozitīvā noskaņojumā un daudz kustēties. Bet pāri visam dzīvesprieku vairo viņas pieci mazbērni un 11 mazmazbērni, kuru vidū arī aug jaunā sportistu paaudze.

Latvijas Muzeju padome februārī atzina, ka atbalstāma ir privātā Purvīša muzeja iniciatīva un līdzšinējā aktīvā darbība, lai veicinātu gleznotāja Vilhelma Kārļa Purvīša atstātā kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu. Tomēr muzejs vēl esot veidošanās stadijā, tāpēc tas šobrīd neatbilst visām Muzeju likumā noteiktajām akreditācijas prasībām. Ko pēc tāda atzinuma dara muzejs? «Strādājam, darbojamies tik un tā,» saka Vilhelma Purvīša muzeja vadītāja Žanete Grende. Šonedēļ muzejs plāno informēt par kādu atradumu, kas saistīts ar Purvīšu ģimeni. Un vēl – gleznotāja dzimtā māja «Vecjauži» Taurupes pagastā tiek gatavota rekonstrukcijai.

Iespējams, atceraties filmu par Vistlera māti. To, kurā misters Bīns izlikās par speciālistu, kāds viņš patiesībā nebija. Līdzīgi jutos pie arodveselības ārsta. Jau tā šis pasākums ir diezgan apšaubāms, bet, ja Ministru kabinets tā ir lēmis, lai nu būtu.

24. februārī, apritēja trīs gadi kopš dienas, kas radikāli izmainīja ne tikai Ukrainas un Eiropas drošības situāciju, bet arī pasaules kārtību. Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā lika Rietumiem beidzot atbrīvoties no ilūzijām par iespējamu dialogu ar Kremli un atklāja, cik tālu agresors ir gatavs iet savu imperiālistisko ambīciju dēļ. Šo gadu laikā karš Ukrainā ir kļuvis par daļu no mūsu ikdienas – mēs par to lasām ziņās, analizējam un skaitām dienas līdz brīdim, kad taisnība uzvarēs. Taču ir cilvēki, kuri šo realitāti piedzīvo nepārtraukti – ne tikai frontes līnijā, bet arī informatīvajā telpā, skaidrojot, analizējot un izgaismojot kara patiesās sekas. Viens no viņiem ir Nacionālo bruņoto spēku majors, Zemessardzes štāba virsnieks JĀNIS SLAIDIŅŠ, kurš šo trīs gadu laikā kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem Latvijas militārajiem ekspertiem. Aicinājām viņu uz sarunu ne tikai par karu, bet arī par to, kā tas ir mainījis viņa ikdienu.