Uz dzīvi Latvijā Zariņu ģimene pārcēlās pirms sešiem gadiem. Tad arī apjautuši, ka vilinošie Tatru kalni kļuvuši tik tuvu pieejami. Tā arī aizsākās kopīgā kāpšana kalnos regulāri kā ģimenei. Abi saka – dienas brauciens, un esi kalnos! Tas tiek izmantots kā retā iespēja lielajai ģimenei reizi gadā būt kopā nedēļu vai 10 dienu no vietas. «Gan jau turpceļā auto kopā runāties, lasīt grāmatu, klausīties iemīļotās dziesmas, gan arī pēc kāpieniem vakaros, spēlējot galda spēles, un, protams, protams, garās stundas, kāpjot virsotnēs.» Mamma Ligita uzsver, ka tas ir «brīnišķīgs laiks, kad klausīties bērnu piedzīvotajā, viņu domās, vēlmēs, pārdomās».

Daloties par pieredzēto nupat augustā kopīgajā Augsto Tatru iekarošanā, Ligita stāsta, ka līdz šim pazīstami bijuši Zemie Tatri ar skaisti zaļajām pastaigu takām un tikai nedaudz akmens virsotnēm. «Bet izrādās, ka kailās virsotnes man patīk pat vēl vairāk! Kaut kas ļoti atgādina bērnību. Laikam tā lēkāšana no akmens uz akmeņa, jo sevišķi lejupuceļā no virsotnēm. Pavisam cits piedzīvojums nekā skaisti iekoptās Zemo Tatru takas.

Šogad kāpšana kalnos bija arī īpaši patīkama, jo jau sākotnēji nolēmām iet divās grupās – vīrs ar dēlu savā veiklajā tempā pa priekšu, es ar meitenēm savā tempā.» Ligita atzīst, ka par vīru un dēlu nemaz nav bijis uztraukuma, bet par sevi un meitenēm, tuvojoties Rysy virsotnei un redzot to, cik augstu atradušās un cik bailīgi apkārt esot uzvedušies daži pieaugušie, «viegls uztraukums esot atnācis». «Viens ir iet pašai – mēs katrs zinām savas bailes, daļēji savas spējas –, bet, tik augstu esot vienai ar 9 gadus veco meitu, nu drošāk būtu, ja arī vīrs būtu blakus. Tad augstajās virsotnēs viens iet kā pirmais, otrs – pēdējais aiz bērniem. Pēdējās dienas kāpienā tā arī darījām, un tad bija daudz drošāka sajūta.»

Mācēt pateikt, kas tevī notiek

Zariņu ģimene caur kāpšanu dažādās virsotnēs piedzīvojusi, ka neiztrūkstoša ir augstā emocionālā spriedze un fiziskais nogurums. Jo ilgāks laiks kalnos, jo vairāk fiziski piekūsti. «Šādās situācijās redzam, kā katrs pieņem augstas spriedzes slodzes un kā māk otram pateikt to, kas iekšā notiek, kas katram ir vajadzīgs. Un mācāmies viens otram pielāgoties – pamanīt, kad otru vajag atbalstīt, kad somu panest, apavus samainīt, kad klusēt, kad iedrošināt. Tas ir ļoti interesanti un bagātinoši visai ģimenei!»

Sasniegt virsotni, kaut vai lēnā tempā, esot milzīgs gandarījums. «Ceļā daudz par šo domāju – kad ir skaidrs mērķis, nav tik svarīgi, cik esi ātrs vai lēns. Būtiski ir to mērķi sasniegt! Man pašai arī būtiski ir pašu procesu iziet ar prieku – lai arī fiziski ļoti grūti, tomēr ar pateicību, jo tā daba, tie skati visapkārt... nu tas ir fantastiski!»

Pirms kāpšanas Ligita ar Reini noteikti izpēta laika prognozi dienai un noteiktajā virsotnē. Parasti abi to dara Meteo blue lapā vai aplikācijā Trails Tatras. «Gājienus plānojam, ņemot vērā prognozi, ģērbjamies arī atbilstoši. Somās noteikti ir ūdens, riekstu un augļu maisījums, vēl kas ēdams, nazītis, ekstra drēbju kārta (bija dienas, kad kalnā solīja ap +3, tad vajag siltāku kārtu nekā ielejā), cimdi, ferratas aprīkojums drošībai, ja paredzēta tāda taka, ķivere, lietusjaka, kas kalpo arī kā vēja jaka, un vēl dažas lietas drošībai. Somai lietus aizsargs, ja solīts lietus. Noteikti katram ir lukturītis, ja nāksies iet pa tumsu. Nūjas sānos. Tās mums vienmēr noder, kāpjot lejā no kalna,» praktisko pusi izstāsta Ligita.

Kāpt lejā ir grūtāk

Kas ir pirmās domas, kad esi tur – augšā? «Ak, vispirms ir milzīga gandarījuma sajūta! Jā, mēs to sasniedzām! Tas kādas pirmās desmit minūtes. Protams, tad ir bildes, varbūt atpūta un uzkodas. Un tad – ceļš lejup,» dalās mamma Ligita. Šoreiz no Augstajiem Tatriem ceļš lejup prasīja ap piecām stundām. «Arī daļa tumšā mežā, kad jādomā par meža zvēriem, lukturīšiem, dziesmām trokšņa celšanai. Ja virsotne ir ļoti augsta un klinšaina, domā par bērnu drošību lejup. Lejā kāpt ir pat grūtāk nekā augšā, jo lāgā neredzi, kas priekšā, un reizē redzi visu plašumu, kas ir zem tevis! Tas var nospēlēt bailes,» atklāta ir Ligita.

Tomēr, ja kalns ir aprīkots jau ar ķēdēm vai īpašajiem kāpšļiem, ceļš ir drošāks un tikai vajag darīt! Sarunas noslēgumā Ligita smaidot nosaka: «Sirds jau gaida nākamo vasaru!»