Neskumsti, mans romantiskais draugs, nu nav tik traki, ka Jāņi un rudens klāt! Vēl visa vasariņa priekšā! Šīs rindas rakstot, pēkšņa ziņa kā zibens balta: Meņģelē lācis? Tāds izglītots ķepainis! Nācis gar baznīcu, tad augšā gar muižiņu cienīgi ielēkšojis skolas direktores Olitas Rudzītes pagalmā, tad aizčāpojis Ogres upes virzienā. Skolotājas dēls redzējis savām acīm, un pēc tam visi aplūkojuši videokameras ierakstā. Stalta auguma, lepns. Bilde tagad «Ogrenetā». Mājas kaķis vien paspējis pieplakt zemei – vairāk aizsardzība pozā, nekā nobijies. Vērtīgākie video ieraksta kadri īsi, bet daudz izsakoši: lāča parādīšanās nudien vairs nav nekas neparasts. Bet par to vēlāk.
Vasaras rosme paceļ un brīdina
Laukos par garlaicību nav ne mazākā iemesla zūdīties. Bez dārza, puķu dārza, siltumnīcas citu vilinājumu netrūkst. Neesam kaislīgi ceļotāji, bet ar autiņu pabraukties tīkami. No Ķeipenes gludi asfalta ceļi ved visos debess virzienos. Uz dienvidiem Madliena, Skrīveri, Lēdmane, Tīnūži, Ropaži, Ogre…, uz ziemeļiem Zaube, Līgatne, Cēsis, Valmiera…, uz austrumiem Ērgļi, Vestiena, Pļaviņas, Madona, Gulbene, visa Latgale, uz rietumiem Suntaži, Kangaru kalni, Rīga… Skaidrs, ka «lēnāk brauksi, tālāk tiksi», bet ar lēnumu nevajag pārspīlēt. Ja satiksmes plūsma eleganti turas ap 90 km stundā, pietiek kādam vilkties uz 70 vai kādam agresīvi apdzīt ar 120–130 km stundā, jaukā idille beidzas: plūsma saraustīta nervozos pārrāvumos, un atslābināšanās kļūst bīstama. Nepatīkama arī distances ignorēšana: sanāk trim garajām «fūrēm» ieķerties vienai otras astē, lai apdzīšana kļūtu bez briesmām neiespējama… No pārsteigumiem neviens nav pasargāts: te no sānu ceļa izlīgo traktors ar milzu kausu, te sevis cienošā miestā krustu šķērsu dažāda kalibra mocīši, skūteri spieto kā lapsenes… Esi uzmanīgs, autobraucēj!
Negribas pieminēt, taču «asiņainie Jāņi» nav folklora, bet gan paredzama īstenība. Drīz vien ekrānos, monitoros gar acīm zibēs «izglāb draugu!». Asprātības un smiekli piesaista uzmanību: te dūšīga mamma piesējusi savējo «papu» pie jāņubērnu beņķa, drošības labad pati sēd virsū, cita savējo iemetēju sašņorējusi ne sliktāk: abām rokām visā garumā piesiets dēļa gabals – tad nu lai ērglis mēģina ietrausties mašīnā…. Kaut kas tajās reklāmās īsti «neštimmē», jo morāle ačgārna: kārtīgam līgotājam jākļūst par līdzvainīgo un jāizglābj draugs – žūpa… A ja nu nesanāk?
Droši, ievērojot drošību
Apzinos, ka daudziem būšu nepatīkams: nu neciešu tās petardes, uguņošanu ne Jaungadā, ne Jāņos, ne jubilejās… Ja kādam nav skaidrs, var ielūkoties kādā augsta līmeņa klīnikā, kā tur cīnās ar apdegumiem, ar norautu pirkstu, sašķaidītu plaukstu saglābšanu… Ir, ir jauka tā tradīcija, kad Jāņos lēkā pāri ugunskuram! Bet, ja šņabis galvā, gadās piezemēties ugunī tieši uz tās vietas, kur šņabītis novedis prātu. Protams, ir svētki, un var visu, bet – ar prātu. Mediji vēstī par citām vasariņu skumdinošām ligām. Nesen aizdedzies šķūnis ar siena ruļļiem, kur «tusējis» jauniešu pulciņš. Viens no viņiem sadedzis. Iemeslus skaidro policija, bet traģēdija asinis stindzinoša. Vispārēja Latvijas problēma arī tāda, ka daudzi dažāda vecuma cilvēki cieš no smagām depresijām, kas ved pie pašnāvības domām, līdz pat paškaitējuma īstenošanai. Te nu gan aicinātu saprast, ka smagas depresijas skartajam padoma nav. Vienīgais glābiņš – vēršanās pie laba (tādu nav daudz) psihiatra. Zinu, ko saku: pats tādam smagumam esmu gājis cauri un samērā ātri ticis uz pekām, antidepresantu lietošanu pakāpeniski nolaižot līdz nullei.
Ar lāci sākām, ar to arī beigsim. Kāds asprātis paziņojis, ka uz dārzu bez bises vairs ne soļa. Dzīvnieku pazinēji aicina saglabāt mieru. Satikšanās ar lāci esot iespējama, bet ārkārtīgi retos gadījumos. Nesen LTV rādīja, kā «gudrīši» pārbiedētajam dzīvniekam dzenas pakaļ – labas bildes labad teju vai lācim rīklē! Tas nu gan ir stulbums, jo līdzīgas «medības» var beigties traģiski. Jā, arī man sēņošana vairs neliksies tik jauka. Vienīgais padoms tāds, ka, ejot pa mežu, tīšām ik pa laikam skaļi jāparunā, jāpaklaigā: lācis nelavīsies klāt, lai uzošņātu cilvēku, bet, pašiem zogoties klusiņām, jebkurš varam atdurties pret «mīlīgo» ķepaini. Folklora atgādina: ja vilka baidies, mežā neej! Esam gājuši un iesim, bet piesardzīgi!
