Meklē dzīves jēgu, bet nonāc strupceļā. Nekas filozofisks nenāk prātā, vien apjēga, ka dzīves jēga ir dzīvot. Tieši tik vienkārši. Bet dažreiz ir kauns atzīties, ka tavs garīgais firmaments ir tik sekls.

Atver pensijas kalkulatoru un, ieraugot rezultātu, apsver, vai labāk nomirt uzreiz, ņemot vērā inflāciju un ieguldījumu tirgu un riskus, vai tomēr saņemties drosmi un stoiski gaidīt pensiju.

Nolem nogaidīt un vērot tirgus svārstību rezultātu. Par laimi, vēlāk aizmirsti, ko gribēji darīt.

Apsver iesaistīties 2. pensiju līmeņa nemieros, bet saproti, ka ne velna nesaproti, kurā pusē vajadzētu nostāties. Un aizmirsti par to.

Tevi biedē «Vivi» vilciena vagona caurums starp pirmo pakāpienu un platformu, jo apzinies, ka gadu nastas dēļ nevis kā bāla kode aizspurdz tam pāri, bet kā nolēmēta lūkojies caurajā bezdibenī, pirms spert soli.

Iekop dārziņu. Pagaidām uz palodzes virtuvē. Un pagaidām tur audzē tikai sīpollokus. Ar tiem greizi nenošaut.

Noskaidro, kā izskatās kapmirtes. Saproti, ka lilijas tev patīk labāk. Vai kallas.

Izlem beidzot piedalīties kapusvētkos, jo to neesi darījusi visu savu līdzšinējo dzīvi.

Pārbaudi, vai esi atstājusi ierakstu par orgānu novēlēšanu pēc savas nāves, kaut šaubies, ka ar tādu dzīvesveidu tavi orgāni kādam derēs. Toties karmas plusiņš nopelnīts. Ja vien karma pastāv. Tu gan neesi pārliecināta par to.

Pārdomā, ka vairs negribi pēc nāves atstāt savu ķermeni anatomikumam, un dzēs pirms 10 gadiem veikto ierakstu. Savā jauniegūtā pensionāres veselīgā egoismā uzskati, ka pienākumu tevi apbedīt lai risina pakaļpalicēji. Kā saka, ne tava cūka, ne tava druva.

Apsver domu, vai vēlies izkalt savu kapa pieminekli, dzīvai esot. Tas noteikti būtu tavs pliknis, lai izdzīvojušie vecie brūtgāni saprot, ko zaudējuši. Ha! Diemžēl realitātē atsauc bērni, sakot: jebkura kaprīze par tavu naudu, mammīt! Bet liekas naudas savam kapa piemineklim tev nav.

Sāc domāt, ka vajadzētu iemācīties adīt, lai arī skolā obligāto adīšanu tu noraidīji tik sparīgi, ka pat skolotāja nespēja iebilst.

Par laimi, vīns un mīdijas joprojām tevi interesē vairāk par zeķu adīšanu.

Saproti, ka atlikušos 20 dzīves gadus nevēlies izšķiest niekos.

Nolem 80 gadu vecumā iegūt autovadītāja apliecību.

Un noskriet senioru maratonu. Tas būtu – uh!

Izlasi pieejamo informāciju par demenci. Iestāsti sev, ka negribi nonākt tik tālu. Mēģini izveidot plānu, kā aiziet no dzīves, kamēr nav par vēlu. Mēģinājumi atduras pret vīna glāzi. Vai glāzi vīna. Vai glāzi ar vīnu. Pēdējais variants tev patīk vislabāk.

Noorganizē klases biedru salidojumu. Kamēr nav par vēlu. Bet viņiem to tik tieši nesaki. Lai gan viņi saprot zemtekstu.

Nevari saprast, vai sākt tievēt, vai ļauties gastronomiskām izvirtībām, jo, no vienas puses, gribas nomirt slaidai un skaistai, bet, no otras puses, negribas arī liegt gastronomiskos prieciņus.

Sāc pamanīt, ka jaunieši autobusā piedāvā apsēsties. Un tu sēdies. Ne tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka neērti atteikt. Jo saproti, ka nedrīkst traumēt šo maigo un jūtīgo sniegpārsliņu paaudzi.

Atklāj, ka esi sākusi runāt ar kaktusiem, jo citu istabas augu tev nav. Pats trakākais – tie klausās. Tādos brīžos tavs kaķis neslēpj attieksmi: «Saimniec, tev vajag smadzeņu protezēšanu, jo runāt ar kaktusiem nav normāli! Diskutē ar mani!»

Pievērs uzmanību laikapstākļu prognozēm. Nevis tāpēc, ka interesē, bet tāpēc, ka mugura jau vakar ziņoja par to, kāds laiks būs rīt. Tev gribas pārliecināties, ka mugura nemelo, un triumfēt draudzeņu priekšā ar apgalvojumu: «Es taču teicu, ka būs lietus!» Un tava empīriskā pieredze izkonkurē nepieklājīgi jaunā Briča prognozi. Ha!

Sāc saprast savus vecākus. Tas ir baisākais no visiem atklājumiem. Un vienlaikus – mierinošs. Es teiktu, ka samierinošs. Paaudžu tilts.

Atrodi fotogrāfiju, kurā esi 40 gadus jaunāka un tolaik pārliecināta, ka esi resna. Tagad tu uz to skaties kā uz dokumentālu pierādījumu, ka jauns cilvēks ir viens dumjš radījums. Ne nu resna, ne kā.

Piefiksē, ka arvien biežāk saki: «Agrāk gan bija citādi.» Un pati sevi pieķer, ka tas skan kā brīdinājums nebūt vecai, viszinošai tantei. Tikai ne to!

Sāc saprast, ka laime nav lielos notikumos, bet tad, kad kāds tev uzraksta īsziņu: «Vai esi mājās? Kā jūties? Atvedīšu zupu.» Jo tas kāds zina, ka tu esi bezcerīga mājsaimniece tradicionālā izpratnē. Un viņam tādu nevajag. Toties viņam vajag tevi.

Notici, ka mīlestība var atnākt arī pusmūžā.

Sāc domāt, ka zobārsta apmeklējums ir piedzīvojums, nevis sods. Jo tur vismaz kāds pajautā, kā jūties. Un nomāc sāpes. Fiziskās sāpes.

Aizvien biežāk izvēlies ērtus apavus. Tas tevi satrauc. Nedaudz. Kā saka, gribētos vēl uz papēžiem skriet, bet potīte beigta. Mjā…

Sāc novērtēt klusumu. Nevis tāpēc, ka trokšņi traucē, bet tāpēc, ka klusumā beidzot dzirdi pati sevi.

Piefiksē, ka vairs negribi nevienam neko pierādīt. Pat sev ne. Un tas ir atbrīvojoši. Varbūt tā ir dzīves jēga?

Aizvien biežāk atceries cilvēkus, kuru vairs nav. Un arvien biežāk saproti, ka viņi dzīvo tevī.

Sāc domāt par to, ko atstāsi aiz sevis. Un pirmo reizi saproti, ka tās nebūs lietas.

Aizvien biežāk domā par to, ko būtu darījusi citādi. Un saproti, ka neko. Jo citādi tā nebūtu tu.

Pamani, ka vairs negribi kaismīgi strīdēties. Ne tāpēc, ka tev nav taisnība, bet tāpēc, ka tevī ir miers.

Pamani, kad apgalvo: «Man vajag laiku sev.» Un beidzot zini, ko tas nozīmē.

Sāc saprast, ka dzīve nav jāizdzīvo skaļi, visu acu priekšā. Pietiek, ja tā ir īsta. Tava.

Aizvien biežāk atceries bērnības smaržas. Un arvien retāk – cilvēku vārdus. Tāpēc satraucies par demenci un pērc sudoku mīklas. Ne velna nespēj atrisināt, taču mierinājums ir gūts.

Pamani, ka vairs negribi būt visiem laba. Tikai sev. Un tiem dažiem, kas to ir pelnījuši.

Sāc saprast, ka piedošana nav dāvana citiem, bet atvieglojums sev.

Pamani, ka arvien biežāk saki: «Es vairs neesmu tajā vecumā», pat ja neviens cits uz to nenorāda.

Ar nožēlu konstatē, ka ballītes pēc pusnakts ir domātas citiem cilvēkiem. Tev vajag pidžamu un mieru. Par laimi, ne vienmēr.

Aizvien biežāk izvēlies ēdienus ar šķiedrvielām. Nevis veselības dēļ, bet tāpēc, ka kuņģis ir kļuvis par kaprīzu aristokrātu.

Sāc domāt, ka jaunieši ir dīvaini. Un tad saproti, ka tavs domu gājiens ir vecišķs. Nesaproti, kā vajadzētu justies, to apzinoties.

Aizvien biežāk izvēlies drēbes pēc kritērija «lai ērtāk». Modes tendences var iet bekot! Izņemot lūpu krāsu. Sarkanā joprojām ir tava mīļākā krāsa.

Aizvien biežāk domā par to, cik labi būtu, ja kāds cits izlemtu, ko ēst vakariņās. Ideāli – arī pagatavotu. Jo mājsaimniece tradicionālā izpratnē tu neesi. Feministe – jā gan!

Pamani, ka vairs negribi draudzēties ar cilvēkiem, kuri tevi nogurdina. Pat ja tie ir radinieki. It īpaši, ja tie ir radinieki.

Sāc saprast, ka tīrīt māju ir sports. Un tu esi izkritusi no izlases. Iespējams, tu vienkārši esi slinka. Toties sevi vari attaisnot ar aizbildinājumu, ka izbaudi savu no jauna apjausto ego.

Pamani, ka vairs nespēj izturēt drāmu. Ne seriālos, ne dzīvē. It īpaši dzīvē.

Ieraugi savas zobu protēzes uz naktsgaldiņa. Mjā…

Un kādā klusā vakarā, kad kaķis guļ tev uz kājām un pulkstenis tikšķ uzmācīgi skaļi, tu saproti – novecošana nav sirmi mati vai pensijas kalkulators. Tā ir brīdis, kad ieraugi, cik ātri viss aizslīd. Cik maz laika patiesībā ir bijis. Cik daudz vēl gribētos. Aiz jokiem, aiz ironijas, aiz visām tām kapusvētku pārdomām slēpjas vienkārša patiesība: tu esi dzīvojusi. Un vēl joprojām dzīvo. Un tas ir vienīgais, kas tev pieder.

Draugi, mēs visi novecojam. Tikai katrs savā veidā. Un tas ir skaisti. Jo novecošana nav sods, bet privilēģija, ko ne visi iegūst. Mēs smejamies par savām grumbām, par brillēm, par to, ka mugura prognozē laikapstākļus labāk par meteorologiem. Bet aiz tā visa ir kaut kas patiess: mēs beidzot saprotam, kas esam un kas vairs negribam būt. Novecojot kļūstam mierīgāki, gudrāki. Un, jā, arī ironiskāki. Un mēs visi būsim dzīvojuši tā, lai būtu ko pastāstīt citiem.