Sākšu ar Narvu – pilsētu Igaunijā, Eiropas Savienības galējos ziemeļaustrumos. Tur biju pērn pavasarī. Kopš tā laika daudz kas noticis, bet varēju iztēloties, kā viss norisinājās, jo acu priekšā redzēju konkrētas vietas.

Piemēram, bēgot no mobilizācijas, krievijas pilsonis ar SUP dēli šķērsojis Narvas upi. Tas tāds nieks vien ir, jo vairāk tāpēc, ka robeža nepavisam ne platajai upei ir pa vidu. Dažas roku kustības, un esi Igaunijas teritoriālajos ūdeņos. SUP dēlis ir iecienīts Igaunijas – krievijas robežas šķērsošanas rīks, jo arī Francijas pilsonis no Igaunijas aizairējies ar SUP dēli pāri Narvas ūdenskrātuvei un ieairējies agresorvalstī.

Starp citu, krievi nozaguši un bojājuši bojas, ko upē Igaunija izvietojusi ūdens ceļa iezīmēšanai. Nav, protams, ierastais krievzemiešu zagšanas objekts – tualetes pods, tomēr pat boja ir manta, kas viņiem saimniecībā noder.

Šogad 9. maijā sociālajos medijos bija redzami video par t.s. uzvaras dienas svinībām krievu pusē, Ivangorodā, ko ar Narvu savieno tilts. «Uzvarētāju» mūzika, propagandas šovs. No pretējā – Igaunijas – krasta svinētājus sagaidīja portrets ar uzrakstu «Putlers. Kara noziedznieks», Narvas, Igaunijas, Eiropas Savienības un Ukrainas karogi. Un šogad uz tilta, kas savieno Igaunijas Narvu ar krievijas Ivangorodu, ir uzstādīti masīvi metāla vārti, kas bloķē automašīnu kustību pāri robežai.

Narva un Ivangoroda tagad ir divas pilsētas, katra savā Narvas upes krastā, taču Ivangoroda ar nosaukumu Jānilinna no 1920. līdz 1945. gadam bija Igaunijas Republikas sastāvā. Kad Otrā pasaules kara laikā to okupēja Sarkanā armija, šo teritoriju pievienoja krievijai.

Pēc neatkarīgās Igaunijas Republikas atjaunošanas sākās starpvalstu sarunas par Ivangorodas apkaimes valstisko piederību, un 2005. gada maijā ar robežlīguma parakstīšanu Igaunija oficiāli atteicās no pretenzijām uz šo teritoriju. Pēc nepilna mēneša krievijas federācija atsauca savu lēmumu, jo līguma tekstam bija pievienota preambula ar atsauci uz 1920. gada Tartu miera līgumu. Atkārtots robežlīgums tika parakstīts tikai 2014. gada februārī, vienlaikus ar agresorvalsts īstenoto Krimas okupāciju.

Tādas, lūk, politiskās paralēles.

Ko apskatīt

Tāpēc jau dodamies uz neredzētām vietām, lai gūtu iespaidus, baudītu dabu, iepazītu dažādas kultūras un tradīcijas, nogaršotu vietējos ēdienus, satiktu jaunus cilvēkus un paplašinātu savu redzesloku. Ceļošana ļauj izrauties no ikdienas rutīnas, atgūt enerģiju un ieraudzīt pasauli no cita skatpunkta. Tā ir iespēja piedzīvot ko neparastu, iemācīties ko jaunu un iegūt atmiņas.

Ko apskatīt Narvā? Tā ir pilsēta ar bagātu vēsturi un unikālu kultūras mantojumu. Apdzīvotā vieta Narvas upes krastos jau kopš viduslaikiem pildījusi svarīgas robežpilsētas funkcijas.

Sāksim ar to, ko parasti piedāvā tūrisma firmas. Viena no galvenajām apskates vietām ir Narvas cietoksnis, kas sākotnēji tika uzcelts 13. gadsimta beigās kā Dānijas karaļa pārvaldnieka rezidence. Šodien Narvas cietoksnis ir viens no daudzveidīgākajiem un vislabāk saglabātajiem nocietinājumiem Igaunijā. Tā platība ir 3,2 hektāri un augstākais punkts – Garā Hermaņa tornis – sasniedz 51 metru. Tornī atrodas Narvas muzejs, kur pirms pieciem gadiem tika atklāta jauna pastāvīgā ekspozīcija. Otrā pusē ir iespaidīgais Ivangorodas cietoksnis. Tie abi veido unikālu ansambli, kas nav sastopams citur Eiropā.

Pilsētas centrā var izpētīt vecpilsētu un paieties pa kilometru garo upes krasta promenādi, apbrīnot Rātslaukuma jeb senā tirgus laukuma baroka arhitektūru, Narvas rātsnamu (tur atrodas Tūrisma informācijas centrs) un pāris katedrāles, piestāt ainaviskajā foto pieturā, kur papriecāties par skatu uz robežtiltu. Rātsnama vecais pulkstenis kalpoja 235 gadus bez apstājas. Pēc tam večuks padevās, un viņa vietu ieņēma jauns stundenis.

Lai gan vēsturiskā apbūve tika iznīcināta 1944. gada rudenī kaujās starp vācu un padomju karaspēku, Narva joprojām saglabā savu identitāti. Iespējams, pirmā doma varētu būt – tur ir… hm, kā lai raksturo… padomijai tipiska apbūve, jo Narva ir igauņu mazākuma pilsēta. Protams, šobrīd lielākā daļa Narvas iedzīvotāju ir krievi, jo vācu okupācijas laikā pilsētnieki tika evakuēti, lai neciestu kaujās, bet, sākoties padomju ērai, vietējiem igauņiem šeit vairs neļāva atgriezties. Taču diezgan krieviskajā pilsētā saglabājies daudz liecību no zviedru valdīšanas laikiem. Mūsdienās pilsētā dominē pēckara arhitektūra, tomēr es teiktu, ka tā vairāk atgādina zviedru laikus. Kad senos zīmējumos skatās uz Tirgus ielu, tad gribas izsaukties, ka tā ir mūsu Vecrīga. Zviedru pēdojums ir visur. Galu galā, Igaunijas un Latvijas vēsturē bija vienojošs periods – zviedru laiki. 16. gadsimta beigās Narvu iekaroja zviedri, un uz vairāk nekā 120 gadiem šis periods tiek dēvēts par zviedru zelta laiku. 17. gadsimtā Narva no koka apbūves miestiņa pārtapa par paraugpilsētu zviedru stilā – ar akmens apbūvi. Viena no tajā gadsimtā būvētajām ēkām aizvien ir labā stāvoklī un apskatāma netālu no upes krasta. Zviedrija reiz gribēja izveidot Narvu par vienu no savas valsts reģionālajām galvaspilsētām, tāpēc 17. gadsimtā sāka būvēt nocietinājumus, kuru autors ir militārais inženieris un arhitekts Ēriks Dālbergs.

Īpašu uzmanību pelna Krēnholmas manufaktūra – leģendārs industriālais komplekss, kas atrodas uz salas. Manā iztēlē tā varētu atgādināt Alkatrazu – noslēpumainu, noslēgtu, pašpietiekamu vietu. Tieši tur es visvairāk kāroju nokļūt, diemžēl manis izvēlētā ceļojumu aģentūra nepiedāvāja izstaigāt šo slēgto teritoriju. Izpētīju – ja brauc uz savu roku, tad jāskatās Narvas muzeja mājaslapā, kur no aprīļa līdz oktobrim tiek izsludinātas ekskursijas manufaktūrā.

Šī savulaik lielākā tekstilfabrika Eiropā ar sarkano ķieģeļu ēkām un angļu stila arhitektūru vēsta par industriālā laikmeta slavas dienām. Rūpnīcas teritorijā ietilpa slimnīca, ūdenstorņi, kazarmas, pat direktoru villas, skola, bērnudārzs, veikali, baznīcas un aizturēšanas izolators – Krēnholma bija kā pilsēta pilsētā, kur tika realizēts ideāls sabiedrības modelis, apmierinot strādnieku materiālās un garīgās vajadzības. Pilsētā saglabājies Krēnholmas aresta nams – sarkana ķieģeļu ēka, kas būvēta 1899. gadā. Ar virtuvi, centrālapkuri un ventilāciju katrā kamerā. Gigantiskā manufaktūra, kuru finansēja krievijas, Anglijas un Vācijas kapitāls, savulaik nodarbināja desmitiem tūkstošu strādnieku un bija modernākais rūpniecības uzņēmums cara impērijā. Teritorijā atrodas ūdenskritumi. Tie gan nav redzami visu gadu. Stāsta, ka Narvas ūdenskritumi bijuši paši lielākie Eiropā un troksni, ko radīja ūdens, varējuši dzirdēt pilsētas centrā.

Narvas leģendas: ragana, Drakula un spoki

Palaimējās izstaigāt Narvu ar vietējo gidu un, pateicoties viņam, palika patīkama mazuma piegarša. Vajag vēl! Gids Aleksandrs Openko ir ļoti atraktīvs uz zinošs. Aleksandrs sacīja, viņu varot algot, arī ceļojot privātā kārtā.

Kā gan pilsēta var pastāvēt bez spoku stāstiem un leģendām! Viena no tām vēsta, ka 1615. gada 5. maija rītā Rātslaukumā pulcējās ļaudis. Tur – pie staba piesieta rudmate, jauna meitene. Viņa apvainota burvestībā, jo it kā uzsūtījusi baisu slimību kādas ģimenes meitenēm. Septiņi liecinieki to apstiprinājuši. Izrādās, rudmate Brigitta burvestībai izmantojusi Jēzus asinis, viņa mātes jaunavas Marijas pienu un ūdeni, kurā apmazgāti nelaiķi. Labi, par ūdeni nestrīdēsimies, bet kur meitene būtu ņēmusi Jēzus asinis un viņa māmuļas pienu?! Protams, Brigittu sadedzināja sārtā. Un viņa bija pēdējā sodītā ragana Narvā.

Viens no populārākajiem vietējiem nostāstiem ir par pilsētas spociņu – meitenīti gaiši zilā kleitā, kura dejojot, smejoties un tad pazūdot nekurienē. Viņas klātbūtne esot tik viegla un rotaļīga, ka pat skeptiķi uz brīdi apklustot.

Visnoslēpumainākā māja Narvā esot Koidula ielā 3A. Tieši tur, kā stāsta, spoks izglābis dzīvību kādai sievietei. Viņa strādājusi par apkopēju šajā ēkā, kur bija ierīkoti arī darbinieku dzīvokļi. Kad ciemos atbraucis dēls, viņa ierādījusi istabiņu, lai izguļas. Dēls vairākas reizes dzirdējis dīvainas skaņas, bet, iznākot gaitenī, neko nav redzējis. Visbeidzot viņu pārņēmusi sajūta, ka jāpārbauda, kā jūtas mamma. Atradis gandrīz tuvu nāvei – mammai kļuvis slikti ar sirdi. Pateicoties neizskaidrojamai skaņai, dzīvība tikusi izglābta.

Starp citu, Narvu dēvē par sikspārņu galvaspilsētu – no 14 Igaunijā reģistrētām sikspārņu sugām deviņas dzīvo tieši Narvā. Šie nakts lidoņi ne tikai piešķir pilsētai noslēpumainu auru, bet arī savā ziņā kļuvuši par tās simbolu. Ne velti! Īru rakstnieka Brema Stokera romāna «Drakula» sižets esot saistīts ar Narvu. Zināms, ka kuģis «Dmitrijs», piekrauts ar smiltīm, izbrauca no Narvas ostas un 1885. gada 24. oktobrī netālu no Vitbijas, Anglijā, iekļuva vētrā un nogrima. Kad Stokers uzzinājis, ka uz kuģa atrasti beigti sikspārņi, romāna sižets ieguvis skaidru virzienu. Rakstnieks gan izmainījis reālo notikumu gaitu, bet būtība palikusi – Narva kļuva par daļu no Drakulas mīta.

Vēl ir nostāsti par Narvas kolorīto mēru Jānu Lutu – īstu pilsētas tēlu. Viņa ģērbšanās stils bija neatkārtojams: okulāri zelta rāmī, rūtainas bikses, cilindrs un spieķis ar sudraba apdari. Viņa automašīnai bija hromētas detaļas un taure, kas spēlēja trīs meldijas. Viņš bija labs peldētājs, bieži plunčājās Narvas upē, bet visvairāk viņam patika mistika un noslēpumi. Pateicoties mēram, tika iztīrīta pilsētas pazeme – pagrabi un kazemāti, kurus viņš vēlējās padarīt par tūristiem pievilcīgiem apskates objektiem. Ne velti Narvā aizvien klīst leģendas par apslēptiem dārgumiem un noslēpumainām pazemes ejām.

Noslēdzot stāstu par Narvu no tūrista skatu punkta – īsā vizītē tā ir klusa, mierīga pilsēta. Lai notvertu vietējo noskaņu, pietiek ar nesteidzīgu pastaigu gar upes krastu, skatu uz diviem cietokšņiem, foto pieturu vai ekskursiju pa Krēnholmas industriālo mantojumu. Narva neuzbāžas, tā ļauj sevi atklāt pamazām. Tomēr zem šī klusuma slēpjas sarežģītāki zemūdens akmeņi. Politiskās nianses var sajust, ja uzturies ilgāk, sarunājies ar vietējiem vai seko vietējām ziņām. Narva dzīvo uz robežas ne tikai ģeogrāfiski, bet arī ideoloģiski.

Daudzveidīgā robežpilsēta

Rusne ir vienīgā Lietuvas mazpilsēta, kas atrodas uz salas – starp Nemunas upes lielākajām attekām Atmatu un Skirvīti, no kuras atdalās neliela atteka Vītine un pilnībā nošķir Rusni no sauszemes. Lai tur nokļūtu, jāpārbrauc 332 metrus garam tiltam, kas ne tikai savieno salu ar pārējo Lietuvu, bet arī simbolizē Rusnes identitāti – vietu, kur tilti un tiltiņi ir neatņemama ainavas daļa. Tāpēc to pelnīti dēvē par Lietuvas Venēciju.

Kur ūdens un zivis, tur makšķernieki un zvejnieki. Rusne ir slavena ar savām kūpinātajām zivīm un ieguvusi Lietuvas kūpināto zivju galvaspilsētas nosaukumu. Bet Venēcija skan daiļāk, vai ne?

Pāri upei paveras skats uz krieviju – jā, Rusne ir arī Lietuvas robežpilsēta ar Kaļiņingradas apgabalu. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka pirms dažiem gadiem pretējā krastā krievi uzlikuši mulāžas, kas imitējušas robežsargus, bet lietuvieši par tādu ākstīšanos vīpsnājuši. Sak, kuru nobiedēs ar nekustīgu cilvēka atveidu. Lietuvas pusē robežu sargā sensori. Viss, ko mēs kā tūristi šovasar darījām, kur gājām, kā uzvedāmies, bija neuzkrītoši redzams robežsargiem Klaipēdā. Tobrīd krievu pusē pīckas mētāja divi dzīvi, garlaikoti makšķernieki. Rusnieši atceras, ka pirms krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā no agresorvalsts uz Rusni ar laivām pārcelti bērni, kuri skolā mācījušies Lietuvas, ne savas valsts pusē. Tagad tā vairs nenotiek – katram sava valsts, sava robeža un sava ideoloģija.

Lietuvieši nesūkstās par dzīvošanu uz robežas. Tas arī saprotams – ir grūti visu laiku atrasties kā uz pulvera mucas. Tomēr neatstāj sajūta (īpaši pēc septembrī notriektajiem krievu droniem Polijā), ka robeža ir kartē novilkta līnija. Un dzīve uz šīs līnijas prasa ne tikai mieru, bet arī iekšēju noturību.

Rusnes slavenības

Negaidīti Rusnē var uzdurties Indijas politiskajam un garīgajam līderim, Indijas neatkarības kustības vadītājam Mahatmam Gandijam. Kā tas iespējams? Lietuvā, Rusnē, dzimušais ebrejs Hermanis Kallenbahs izstudēja par arhitektu un sadraudzējās ar Gandiju. Bagāts rietumnieks, sportu mīlošs vecpuisis pieņēma vienkāršu dzīvesveidu, veģetāru diētu un Gandija sociālistiskos uzskatus. Indija viņu atzina par savējo. Viņš kļuva pazīstams kā Mahatmas Gandija tuvs draugs un domubiedrs, un viņu saikne ir viena no interesantākajām starpkultūru draudzības liecībām pagājušā gadsimta sākumā. Abiem domubiedriem Rusnē tagad ir piemineklis.

Vēl viens cilvēks, ko Rusnē īpaši godā, ir Miks Pozingis. Apguvis galdnieka un mēbeļnieka amatu, bet plašāk pazīstams kā putnu pētnieks. Pirmā pasaules kara laikā nokļuva Vācijā, tur apprecējās, 1924. gadā ģimene pārcēlās uz Lietuvu, kur Miks sāka strādāt par Ventes raga bākas uzraugu. Viņš pats sāka gredzenot putnus, veica eksperimentus ar strazdu orientēšanās spējām un kļuva pazīstams kā Putnu tēvs. Otrā pasaules kara laikā viņš ar ģimeni devās bēgļu gaitās, Miks tika ieslodzīts piespiedu darba nometnē uz divarpus gadiem. Viņš nomira svešumā 1951. gadā. 1964. gadā viņa vārds tika iekļauts Viduseiropas ornitologu enciklopēdijā, godinot Pozinga ieguldījumu putnu pētniecībā.

Vai doties uz Rusni?

Jā! Es piedzīvoju izbraucienu pa Nemunas deltu, debešķīgu saulrietu Rusnes salā, pa senatnīgiem, izdrupušiem pakāpieniem uzkāpu Ostadveres bākā, ko pareizāk būtu dēvēt par bāciņu, satikos ar Mahatmu Gandiju, izstaigājos pa molu... Manas smadzenes tika palaistas brīvsolī, un tās klīda pa niedrēm, pa vēja šūpotām smaržām. Rusne piesaista ar klusumu, ar ūdens un robežas tuvumu. Kad saulriets iekrāso debesis kā senu pastkarti, tu saproti – jā, šeit ir vērts būt un piedzīvot.

Rusnē dzīves ritmu diktē upe. Dabas un kultūras bagātība ir tik blīva, ka Nemunas deltas reģionālais parks ieguvis EDEN godu kā viens no izcilākajiem Eiropas ceļojumu galamērķiem. Pavasara pali ir kā dzīva simfonija – putnu migrācija piepilda gaisu ar dzīvību. Rusnes vēsturiskā daļa ar galvenokārt 19. gadsimta apbūvi kopš 1992. gada ir iekļauta Lietuvas Kultūras mantojuma reģistrā.

Šis miests jeb mazpilsēta pirmo reizi pieminēts jau 1365. gadā un ir piedzīvojis karus, tiltu spridzināšanu un atjaunošanu, bet vienmēr saglabājis savu identitāti. Te var apskatīt 1809. gadā celto luterāņu baznīcu, Pasta māju, vecā tilta paliekas un Ostadveres bāku – sarkanu ķieģeļu torni, kas savas dienas vada godam pelnītā pensijā un uzņemot tūristus.