– Kā sākās tavs ceļš uz krāsu pasauli? Vai interese par krāsām bija jau bērnībā?

– Nē. Es biju nonākusi dzīves punktā, kad ļoti gribēju darīt kaut ko tādu, kas mani patiesi aizrautu. Zināju, ka tas būs saistīts ar apģērbu, bet stilista darbs mani īsti neuzrunāja. Krāsu analīze manā dzīvē ienāca negaidīti. Izvēlējos par to mācīties un vienā brīdī ieraudzīju, kas notiek ar manu seju, kad apģērbā izvēlos pareizās krāsas. Es biju pilnīgā šokā! Sejas āda kļūst gludāka, mazinās pigmentācija, nepilnības – viss vizuāli izlīdzinās. It kā būtu notikusi plastiskā operācija. Tad es sev jautāju – kā iespējams, ka es par to nezināju agrāk (smejas)?

– Kas tevi tajā tik ļoti aizrāva?

– Skaistums. Es ieraudzīju, cik ļoti cilvēka seja var mainīties. Kura sieviete, vīrietis vai pat bērns negrib būt skaists? Mēs visi vēlamies būt skaisti. Tā ir daļa no mūsu identitātes. Arvien vairāk sapratu, ka stāsts nav tikai par skaistumu. Tas izvērtās daudz dziļāk – psiholoģijā, pašvērtībā, emocijās un attieksmē pret sevi.

– Ko krāsas un apģērbs par cilvēku var pateikt?

– Ļoti daudz. Es pat teiktu – ļoti, ļoti daudz. Ja atveru sievietes skapi, es ļoti bieži redzu viņas pašvērtību. Redzu, ko viņa par sevi domā, kam tic, ko sev atļauj un ko sev neatļauj. Apģērbs vienmēr ir cilvēka atspulgs. Mūsu smadzenes cilvēku «nolasa», vēl pirms viņš ir pateicis pirmo vārdu. Mēs uztveram ķermeņa valodu, skatienu, stāju, apģērbu. Nervu sistēma visu šo informāciju uztver automātiski.

– Kāpēc tik daudzi cilvēki izvēlas melno krāsu – vai tas vienmēr ir tikai stils un elegance?

– Nē! Ja dzīvē ir smags periods, piemēram, šķiršanās, slims bērns, zaudējums, tad melnā krāsa patiešām var kļūt par aizsardzību. Tajā brīdī cilvēks negrib neko procesēt, negrib būt redzams. Melnā kļūst par vairogu. Tur apakšā var būt bailes, nedrošība, zema pašvērtība vai vēlme paslēpties. Taču, ja cilvēks tajā dzīvo gadiem, tas bieži vien vairs nav stāsts par ārējo pasauli, tad ļoti bieži ienaidnieks nav ārējs. Tas ir galvā – domās, kuras neļauj iet tālāk, būt redzamam un pieņemt sevi.

– Vai cilvēki intuitīvi izvēlas krāsas, kas atspoguļo viņu emocionālo stāvokli?

– Jā, ļoti bieži. Bet tas nav tikai emocionālais stāvoklis. Tās ir arī vērtības, pārliecības un attieksme pret sevi. Krāsa ir kā spogulis. Ja sieviete saka: «Es negribu būt redzama», tad es jautāju – ko viņa negrib parādīt? Dažreiz atbilde ir: «Es nejūtos pietiekama.»

– Ko tu domā par mūsdienu modi un veikalu piedāvājumu?

– Es domāju, ka mode ļoti bieži nav par cilvēku, bet par pārdošanu. Veikalos mums tiek piedāvāts tas, ko ir vieglāk pārdot – melnais, pelēkais, «drošās» krāsas un aktuālie trendi. Taču tas nenozīmē, ka tas būs par konkrēto cilvēku. Sievietei bieži šķiet, ka viņa pati izvēlas savu garderobi, bet beigās izrādās, ka viņu ir «saģērbuši» citi – reklāmas, tendences un sabiedrības uzskati. Es domāju, ka apzināta ģērbšanās sākas ar jautājumu: «Vai tas patiešām ir par mani?», nevis – vai tas šobrīd ir modē?

– Daudzi domā, ka skaista garderobe prasa daudz naudas. Tā ir?

– Tas ir mīts. Viss sākas ar apzinātu pieeju. Garderobe neveidojas vienā dienā – tā aug pakāpeniski. Ar laiku skapī sāk parādīties apģērbi, kuros tu jūties patiešām labi, un tie kalpo ilgi. Nav vajadzības visu laiku izgudrot no jauna. Es pati dažreiz šuju apģērbu, jo zinu, kas man piestāv. Bet tikpat labi izmantoju arī lietotnes, piemēram, Vinted. Tur var atrast zīdu, linu, vilnu un ļoti kvalitatīvas lietas par smieklīgām cenām. Man nav svarīgs uzraksts uz etiķetes. Svarīgi ir: «Vai tas ir par mani?»

– Kā vīrieši attiecībā uz apģērbu un krāsām atšķiras no sievietēm? Vai viņu izvēles vairāk nosaka gaume, psiholoģija vai praktiskums?

– Manā pieredzē vīrieši daudz biežāk vadās pēc praktiskuma. Viņi neiedziļinās tik ļoti kā sievietes. Vīrietis bieži vien vienkārši aizies uz veikalu un nopirks to, kas ir ērti un ātri. Es neesmu novērojusi, ka viņiem melnā krāsa tik bieži būtu saistīta ar slēpšanos vai emocionālu aizsardzību, kā tas mēdz būt sievietēm. Sievietēm skaistums ļoti bieži ir daļa no identitātes, un apģērbs kļūst daudz personiskāks. Vīriešiem biežāk tas ir: praktiski, ātri, vienkārši. Bet arī viņiem, atrodot savu krāsu paleti, mainās pašsajūta – parādās vairāk pārliecības, viegluma un komplimentu.

– Ko ieteiktu cilvēkam, kurš redz un jūt, ka ir nepieciešamas pārmaiņas un grib ielaist savā dzīvē vairāk krāsu?

– Vispirms uzdot sev jautājumu: «Kāda ir mana attieksme pret krāsu?» Otrkārt – iepazīt savu krāsu paleti. Un treškārt – uzdot katrai skapī esošajai apģērba vienībai jautājumu: «Ko es tevī atrodu?» Ļoti godīgi. Varbūt atbilde būs – drošību? Varbūt slēpšanos? Varbūt bailes? Jo caur drēbēm mēs dodam signālus savām smadzenēm. Piemēram, es katru dienu ģērbjos tā, kā gribu justies. Kad uzvelku pareizo apģērbu, mugura pati iztaisnojas, skatiens paceļas, un es vairs nevaru par sevi domāt negatīvas domas.

– Vai apģērbs patiešām var kļūt par sava veida terapiju?

– Viennozīmīgi. Pat zinātniski ir pierādīts, ka apģērbs ietekmē mūsu pašuztveri, pašpārliecinātību un pat to, kā mēs uzvedamies un strādājam. Pietiek uzlikt pulksteni vai apģērbties nedaudz citādi – un mainās uzmanība, pārliecība, ķermeņa valoda. Es neesmu no tām, kas aicinās sievietēm pirkt vēl vienu T kreklu. Beigās izrādās – skapis jau ir pilns ar T krekliem. Un tad pēkšņi no blūzes rodas panika. Kā tu veicināsi, parādīsi savu sievišķību, ja gadiem esi dzīvojusi tikai džinsos un T kreklos? Mēs kļūstam par to, ko ilgstoši valkājam. Es ticu, ka daba apģērbu nav radījusi kā moku kambari. Tas ir resurss. Un tas var kļūt arī par dziedināšanās instrumentu.

– Ko vajadzētu izņemt no garderobes?

– Es teiktu – viduvējību, slēpšanos un pārlieku lielu praktiskumu. Protams, ja mājās ir zīdainis un vēl mazs bērns, dzīve ir citāda. Bet arī tad vajag atrast mirkli sev. Nevajag dzīvot tikai treniņbiksēs, T kreklos un pidžamā. Apģērbam ir milzīgs spēks. Kad sieviete sāk ģērbties nedaudz citādi, viņa pamodina sevī dažādas šķautnes. Viņa var kļūt sievišķīgāka. Trauslāka. Spēcīgāka. Mērķtiecīgāka. Ja vajag vairāk sievišķības – palīdz plūstoši audumi. Ja vajag struktūru un pārliecību – taisna žakete jau pati liek citādi nest sevi.

– Kāpēc nereti sievietēm ir sajūta «es nemāku ģērbties, man nav gaumes izjūtas» vai tamlīdzīgi?

– Es pēdējā laikā esmu sapratusi vienu lietu: nav stulbu sieviešu. Bet ir sievietes, kuras sev neuzticas. Mēs dzīves laikā tiekam «aplīmētas» ar citu cilvēku uzskatiem, reklāmām, trendiem un noteikumiem. Mums saka: «Tas ir modē! Tas ir pareizi! Tas jāvelk!» Aplīmē gluži kā burciņas vai afišu stabus, par ko runā Ziedonis. Un pienāk brīdis, kad sieviete sev vairs netic. Bet intuitīvi viņa jau visu zina. Viņa taču ar sevi dzīvo visu mūžu. Viņa zina: «Šajā es jūtos labi.» Tikai tad atnāk trends, svešas idejas instagramā un reklāmās, un viņa sāk domāt: «Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā?» Bet problēma nav sievietē. Viņa vienkārši ir pārāk daudz klausījusies citos.

– Kādas ir biežākās kļūdas, izvēloties krāsas?

– Ļoti bieži – dzīvot ārpus savas krāsu paletes un visu laiku izvēlēties tumšas, drūmas krāsas. Latvijā ir ļoti izplatīts uzskats, ka melns un balts ir droša kombinācija. Es domāju pretēji – tā ļoti bieži ir viena no nedrošākajām kombinācijām. Mūsu nervu sistēma ļoti ātri uztver, kad kaut kas nav harmonijā. Mēs to neizanalizējam ar prātu – mēs to sajūtam. Tāpēc reizēm cilvēks kaut ko stāsta, bet mēs viņā neklausāmies. Kaut kas vienkārši nesaskan. Mūsu nervu sistēma to ir pamanījusi ātrāk par mums pašiem.

Es klientēm dažreiz jautāju: «Vai tu zini, ko tu velc?» Viņas ir šokā par šo jautājumu. Par ēdienu mēs vēl kaut ko zinām – ko ēdam, kā tas ietekmē ķermeni. Bet apģērbs? Mēs bieži nezinām. Un tas ir paradokss, jo apģērbs ir viens no primitīvākajiem pašizpausmes veidiem. Ļoti bieži sievietei šķiet, ka viņa ģērbjas pati. Bet beigās izrādās – viņu ir saģērbuši citi. Trendi, reklāmas, veikali, sabiedrība.

– Kur tu pati meklēt iedvesmu apģērbam, kombinācijām, krāsām – žurnālos, sociālajos tīklos?

– Manā gadījumā viss nāk no manis pašas. Es sev uzticos. Kāpēc man savu ķermenisko autoritāti atdot kādam citam? Kāpēc kāds cits zina labāk par mani? Mēs ļoti bieži sev neuzticamies, lai gan ķermenis ļoti labi zina, kas viņam der. Ja tu nodod savu ķermenisko inteliģenci, tu automātiski nodod arī sevi.

– Vai no savas praktiskās pieredzes, konsultējot cilvēkus par krāsām, ir bijuši stāsti, kas īpaši palikuši atmiņā?

– Jā. Sievietes ir rakstījušas pēc mēneša, pēc pusgada vai gada: «Man mainījusies visa dzīve.» Nevis tikai skapis. Mainījusies attieksme pret sevi. Mainījusies pašsajūta. Viena sieviete pateica ļoti precīzus vārdus: «Es biju sev uzcēlusi cietumu.» Reiz konsultēju arī vīrieti, kurš strādā publikas priekšā. Viņš jau pirms tam bija pārliecināts par sevi, elegants un vizuāli ļoti pievilcīgs cilvēks, nebija problēmu ar pašpārliecību. Mēs vienkārši atradām viņa īsto krāsu paleti, un viņš bija pilnīgā šokā par rezultātu. Viņš sāka šūt sev vestes, žaketes, kaklasaites un vēlāk man sūtīja fotogrāfijas. Viņš teica: «Nekad agrāk dzīvē neesmu saņēmis tik daudz komplimentu.» Tajā brīdī rodas harmonija – tāda savienības sajūta starp cilvēku un to, ko viņš valkā. Ja tās sajūtas nav, tad tas vienkārši nav par tevi.

– Ko šobrīd Latvijas cilvēki stāsta ar savām krāsu izvēlēm?

– Krāsa jau ir valoda. Mūsu vārdi ir tikai neliela daļa no komunikācijas. Mūsu smadzenes ļoti ātri nolasa vizuālo klātbūtni. Un man šķiet, ka Latvijā ļoti daudz ir par pazušanu. Par slēpšanos. Par melno un pelēko. Dažreiz tā ir mode. Dažreiz – ieradums. Bet ļoti bieži tas ir kaut kas daudz dziļāks.