Kādā uzņēmumā strādāja tieši tāda Pusvadītāja. Viņai bija piešķirtas plašas pilnvaras un dota vara pār daudziem cilvēkiem. Viņa noteica, cik daudz gabaldarba no katra sava padotā nedēļā pieņems. Jāpaskaidro, ka ne tikai no padarītā, bet arī no reāli izmantotā gabaldarba bija atkarīga darbinieku izpeļņa. Padarīto un iesniegto Pusvadītāja varēja uzreiz laist apritē, bet varēja uz kādu laiku nogrūst, teiksim tā, atvilktnē.

Pusvadītāja darbus dalīja pēc simpātijām. Arvien biežāk viņa izdomāja ieganstus, lai noraidītu dažu cilvēku idejas. Arvien biežāk tās netika īstenotas, lai gan no tā bija atkarīgs viņu atalgojums, un Pusvadītāja to zināja. Bija tādi, kuri situāciju pieņēma klusējot, toties daži aktīvi prašņāja, kas notiek. Tad Pusvadītāja atrunājās, sak, pagaidiet, viss būs, bet ne šodien. Taču nebija ne rīt un pat ne parīt. Varas groži bija viņas rokās, un viņa tos izmantoja nesodīti.

Ja Pusvadītājas nemīluļiem tika doti darba uzdevumi, tad par tiem laikus nesamaksāja – atrada ieganstu, kādēļ var novilcināt aprēķinu. Dažu labu mēnesi nācās ņemt ātros kredītus, lai savilktu galus. Turklāt viņa izplatīja baumas par savu nemīluļu neprofesionalitāti. Tie bija klaji meli. Tik un tā – nepatīkami, ja delfīnam jāpierāda, ka neesi kamielis.

Kļuva grūti mēnesi no mēneša cīnīties ar profesionāli mazspējīgo Pusvadītāju. Ne viņa varēja izdarīt kaut trešdaļu no tā, ko prasīja no padotajiem, ne viņai bija vadītājam nepieciešamās zināšanas un prasmes. Vairākiem cilvēkiem apnika šī situācija. Viņi vērsās pie visaugstākās vadības, lai gan zināja, ka «augšas» uzskata – lai nu «apakšas» pašas tiek galā, jo «augšām» nepatika iesaistīties konfliktu risināšanā. Priekšniekiem gribējās mierīgu dzīvi un stabilu atalgojumu. Konstruktīvi strīdēties šajā darbavietā neprata.

Ja tā, tad tā. Reiz kādā no ikrīta sapulcēm viens no Pusvadītājas nīstajiem neizturēja un līdzvērtīgā «formātā» vērsās pret viņu. Teiktais skanēja nežēlīgi. Pārējie, kā ierasts, klusēja, toties viņa raudādama izskrēja no apspriežu telpas.

Pēc tam attiecības kļuva neitrālas un darbu sadale – godīgāka. Tomēr vēl vairākus gadus Pusvadītājas nemīluļi jutās kā alegoriskais indiānis, kurš sēž upes krastā un pacietīgi gaida, kad garām aizpeldēs ienaidnieka līķis.

Varat jautāt, kāpēc viņi neaizgāja no darba. Daži iesniedza atlūgumu. Neizturēja. Vai arī viņiem bija augstāks pašvērtējums un pašcieņa. Tur tas joks, ka Pusvadītājas nīstajiem cilvēkiem patika tas, ko viņi darīja. Tā bija viņu dzīve, viņu profesija, viņu aicinājums. Turklāt vēlāk radās iespēja piestrādāt citā nodaļā, kur attieksme pret darbiniekiem bija nesalīdzināmi cilvēcīgāka. Iespējams, viņi nebija tik uzņēmīgi, lai krasi mainītu apstākļus. Varbūt savu emocionālo, mentālo, sociālo, personisko un finansiālo labbūtību vērtēja zemāk nekā sava darba rezultātus. Tik un tā visu laiku gaidīja, kad viņas «līķis» aizpeldēs pa upi. Nebija viegli paciesties, jo gribējās, lai liktenis vai karma rīkojas ātrāk.

Pacietība attaisnojās. Reorganizācijas rezultātā Pusvadītāju atlaida. Skarbi, jo viņa bija pirmspensijas vecumā. Darbu viņa atrada, bet ne savā profesijā un specialitātē – daudz mazāk atalgotu, ne pārāk prestižu. Viņa vairs nevarēja komandēt un izrīkot, tagad komandēja un izrīkoja viņu.

Pēc vairākiem gadiem viņa atkal uzradās iepriekšējā darbavietā, tikai tur bija mainījusies situācija. Uzņēmums strādāja «pa jaunam», amatu un pienākumu sadalījums bija cits, kā arī uzradusies jauna īpašniece, kuru varētu dēvēt par ambiciozu draņķi bez biznesa vadības zināšanām. Sauksim viņu pat Kredītkartes karalieni.

Viņa nevarēja piedāvāt bagātam vīrietim neko vairāk, kā vidusmēra meičas izskatu ar silikonu vajadzīgajās vietās. Toties, kā pati lepojās, bija pamācījusies pseidopsiholoģiju un deklarēja, ka tā viņai vajadzīga, lai manipulētu ar darbiniekiem. Manipulācijas bija bērnišķīgas, toties viņas aizmugure bija bagātā vīrieša jeb «papika» nauda, pašas nepamatotās ambīcijas un izlutinātas jaunas sievietes uzskati. Proti, gribu biznesu, dod man to! «Papiks» deva.

Lūk, šādos apstākļos kāds atcerējās par Pusvadītāju un piedāvāja viņai necilu, viņas specialitātei neatbilstošu amatu Kredītkartes karalienes bīdītajā biznesā. Tādu, kur Pusvadītāja ir zemāka par zāli. Viņas jaunā, kaprīzā priekšniece tagad atļaujas bieži uzkliegt, un Pusvadītāja neuzdrošinās pīkstēt pretī. Kad Kredītkartes karaliene paziņo, lai Pusvadītāja dara, kas darāms, lai gaida, kad viņai tiks atsūtīts darba uzdevums, un tas var notikt gan vēlu vakarā, gan brīvdienās, Pusvadītāja pazemīgi gaida.

Beidzot viņa ir nekas. Tagad viņa piedzīvo mobingu un bosingu. Tieši to, kā rīkojās pati. Jau mūsu senči zināja: ko sēsi, to pļausi.

Ir darbavietas, kur zivs pūst no galvas. Šī ir tāda. Joprojām. Tur pūšana un smirdēšana sākās jau tad, kad faktiskie vadītāji bija vienaldzīgi pret padoto vajadzībām un problēmām; kad Pusvadītāja sevi uzskatīja par visaugstāko varu; kad ņirgājās par kolēģiem. Tur zivs turpina trupēt no galvas, jo arī Kredītkartes karaliene atļaujas pazemot darbiniekus, turklāt izsmalcinātāk nekā viņas priekšteči.

Kredītkartes karalienes «pavalstnieki» to neatzīst un apgalvo, ka viņa taču nevēršas konkrēti pret viņiem. Ja arī reizēm uzkliedz, pieprasa neiespējamus rezultātus, izvirza nepamatotas prasības, pazemo, publiski ņirgājas un maina spēles noteikumus jeb darba līguma nosacījumus, tad tas nav nekas tik sāpīgs, lai nevarētu pārdzīvot. Un pats svarīgākais arguments: algu taču maksā! Ar kavējumu, bet izmaksā. Viņi turpina slēpt galvu smiltīs – galvenais, lai Kredītkartes karalienes untumi neietekmē mani. Viņi pat negrib saskatīt, cik sapuvusi ir zivs galva un cik ļoti puve skārusi pašus.

Darba vide nav tikai vieta, kur pelnīt iztiku. Tā ir telpa, kur veidojas attiecības, kur cilvēki attīstās, kur viņi meklē cieņu un jēgu. Kad šī telpa tiek piesārņota ar mobingu, bosingu un vadības vienaldzību, sekas ir ne tikai emocionālas, bet arī strukturālas – uzņēmums zaudē talantus, kolektīvs zaudē uzticību, un sabiedrība zaudē ticību taisnīgumam.

Pusvadītāja ir sistēmas produkts, kas ļāva viņai darboties nesodīti. Kad sistēma beidzot mainījās, viņa kļuva par tās upuri. Taču īstā problēma nav tikai viena persona. Tā ir kultūra, kas pieļauj šādu uzvedību. Un kamēr galva pūst, arī pārējā zivs nebūs svaiga.

UZZIŅAI

* Vārdi «mobings» un «bosings» apzīmē pastāvīgu psiholoģisko vardarbību darba attiecībās – uzbrukumus cilvēka pašapziņai, pašcieņai un profesionālajai kompetencei. Bieži ērtības labad gan mobingu, gan bosingu darba vidē apzīmē ar vārdu «mobings».

* Mobings ir darbinieku īstenots psiholoģisks terors, kad viens vai vairāki kolēģi sistemātiski naidīgā veidā vēršas pret kādu citu kolēģi.

* Bosings ir darba devēja vai vadības īstenots psiholoģisks terors pret darbinieku. Pāridarītājs, kas ir pārākā pozīcijā, nereti arī uzkūda un iesaista citus kolēģus.

Ko darīt, ja esi kļuvis par mobinga upuri?

• Aiziet no toksiskās darba vides (izbeigt darba attiecības);

• palikt, pieņemt, samierināties, pielāgoties, censties izturēt un gaidīt, kad tas beigsies (ļoti bīstams rīcības variants, jo pasīva un ilgstoša palikšana mobinga upura lomā atstāj nelabvēlīgas sekas psihiskajai, fiziskajai un garīgajai veselībai);

• risināt, cīnīties, aizstāvēt savas tiesības (to var darīt, gan paliekot, gan aizejot no darba).

Ja nolemts risināt konfliktu, var vērsties:

• darbavietā:

  • pie kolēģa pāridarītāja (uzrunāt, mēģināt aicināt uz dialogu, lai saprastu naidīgās attieksmes iemeslu un izrunātu iespējamo pārpratumu);

  • pie atbildīgā darbinieka vai struktūras un informēt, lūgt palīdzību vai padomu;

• ārpus darba:

  • pie speciālista/uzticības personas (izrunāt situāciju, lūgt juridisku, medicīnisku, psiholoģisku, emocionālu vai garīgu atbalstu);

  • tiesību aizsardzības iestādēs: policijā, arodbiedrībā/profesionālajā organizācijā, Valsts darba inspekcijā, Tiesībsarga birojā, tiesā (ziņot par iespējamo tiesību pārkāpumu).

Avots: tiesibsargs.lv