Par kāzu dienu, kas notikusi pirms 50 gadiem, vēl joprojām klīstot apkārt leģendāri «stāsti» un «it kā aculiecinieku pieredzētais».

Pēteris labprāt dalās savā sociālajā medijā: «Stāsti ir tik krāšņi, kā jaunais pāris ar vedējiem ieradās svinību vietā ar laivu pāri ezeram, kur sagaidīja Neptūns un nāriņas; kā vedējtēvs iegāzās ūdenī; par vareno samu no Salas zvejniekiem; par ēdienu gatavošanu uz ugunskura; par kaimiņienes Salmiņtantes govi, kas ielauzās svinībās; par līgavas kleitu, kas šūta no Amerikas auduma, ko izbrāķēja iepriekšējā vakarā vedējmāte, jo neesot pietiekami balta, un iepriekšējā vakarā tika sagādāts jauns audums turpat no Jēkabpils, un tika sašūta jauna kleita, piedaloties radiniekiem – šuvēju un mākslinieku komandai, kleitu vēl šodien var aptaustīt, par plīvuru, kas visus šos gadus turpat kleitiņā arī ir nostāvējis, un pat līgavas pušķis ir saglabājies – herbārijā. Ar tēta dziedāšanu līdz pat rītam, viņš bija liels dziesmu pazinējs un dziedātājs. Un, protams, par to, kā jaunais pāris nakšņoja klētiņā, bet no rīta mammas brālis ar mopēda rūkoņu tos modināja un sēdināja ķerrā (arī saglabājusies un vēl tīri labi kalpo saimniecībā), lai vestu uz ezeru mazgāties – kur beigās daudzi viesi ar visām drēbēm peldēja līdzi!»

«Un šogad mēs, bērni, likām kopā galvas un veidojām svētkus tajās pašās mājās, varētu teikt, ka pat cita varianta nebija! Ar zelta pāra ierašanos ar laivu, ar daudz plānotām peldēm ezerā šoreiz, lielu svinību telti ar niedrēm, lampiņām un laternām. Vārījām zupu uz ugunskura tajā pašā čuguna katlā, kurā vārīja kāzu viesiem pirms 50 gadiem, – mans puika brīnījās, cik garšīga! Digitalizējām veco filmu un skatījām to kā pirmizrādi.

Bet ar to viss nebeidzās – bija pārsteigums! Tā kā mamma un tētis iepazinās sporta nometnē Igaunijā un laivošana vienmēr bijusi mūsu ģimenes tradīcija, mēs viņus un viesus vedām 4 stundu plosta braucienā pa Daugavu no Līvāniem līdz Trepei. Dziedāšana, kliņģeris, viktorīnas, spēles, kajaki un supi, peldēšanās salā… un piedzīvojums, kad straume aiznesa plostu garām gala piestātnei, un mēs ar māsas puikām lecot upē vilkām to plostu krastā! 

Vakarā vakariņas, filma, bildes, atmiņas un mazbērnu priekšnesums – salūts. Paldies visiem, kas bija, kas sveica, kas dalījās atmiņās,» sirsnīgi apraksta Pēteris Urtāns, atzīmējot īpašu papildu notikumu šajā dienā – līdzi plosta braucienā un svinībās devusies arī vedējmāte, kurai jau ir 102 gadi.

Rezumējot viņš vēl piebilst: «Vai bija viegli? Nē – vajadzēja starp lekcijām, darbiem, baznīcu, bērna sportu un citiem darbiem visu salikt kopā. Bet mums izdevās. Paldies mammai un tētim par dzīvi, ko dāvājuši mums, bērniem. Atmiņas paliek – tās, ko paši radām.»