Izstāde atklāta 24. jūlijā, Lielvārdes pilsētas svētku laikā. Tajā skatāmi kopumā 30 Dantes Aligjēri biedrības mākslinieku – Alekseja Naumova, Mairas Veisbārdes, Vijas Ilzes Dzintares, Sarmītes Caunes, Raimondas Strodes, Jāņa Strupuļa, Laumas Palmbahas, Lienes Ūlandes, Andra Bērziņa, Ievas Muzikantes, Tālivalža Muzikanta un Ineses Sudares – darbi.

Ikšķiliete, «Rasas krāsu» vadītāja un gleznotāja Lauma Palmbaha, uzsver, ka iespēja veidot šādu izstādi Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā māksliniekiem bijusi īpaša. Izstādes iecere tapusi ilgākā laikā, un nozīmīgs bijis tās kuratores Raimondas Strodes ieguldījums – veidojot sadarbību, meklējot iespējas plenēra rīkošanai un vēlāk apkopojot mākslinieku veikumu. Plenēra dalībniekiem Lielvārdē ar pašvaldības atbalstu bija nodrošinātas pusdienas un naktsmītņu iespējas.

L. Palmbaha, kura izstādes iekārtošanā iesaistījusies kopā ar dzīvesbiedru, metālmākslinieku Dionisiju Miončinski, stāsta, ka šajā darbā ļoti veiksmīga bijusi sadarbība ar Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja darbiniekiem, tostarp Irēnu Arāju, un var tikai apbrīnot viņu atsaucību un prasmi atrast piemērotāko vietu darbiem muzeja telpās, lai te iederētos un izceltos.  Izstādes atklāšanas pasākumā tika prezentēts arī apgāda «Jumava» klajā laistais Džuzepes Tomazi di Lampedūzas pasaulslavenā romāna «Gepards» jaunais izdevums. Pasākumā piedalījās arī Dantes Aligjēri biedrības Latvijas nodaļas prezidente Hella Milbreta-Holma. Minētās biedrības biedri ir arī šī izdevuma ilustrāciju autori.

Savukārt gleznu izstādes atklāšana notika tūdaļ pēc Aijas Andrejevas un Jāņa Aišpura koncerta. Lai gan bija jau vēla vakara stunda, cilvēki pēc koncerta nebūt nesteigušies mājās, bet labprāt apskatījuši izstādi, jautājuši, sarunājušies ar māksliniekiem.

Ierasto vietu ieraudzīt citādi

Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja stāsta, ka šāds plenērs, kurā mākslinieki īpaši izvēlas objektus un ainavas Lielvārdē un pēc tam tās iemūžina savos darbos, pilsētā noticis pirmoreiz, tādēļ izstādei dots ilgāks laiks – līdz pat novembrim. Muzeja darbiniekiem īpaši interesanti šķitis tas, ka mākslinieki piedāvā pašiem lielvārdiešiem paraudzīties uz ierasto vidi ar citu acīm. Dzīvojot vienā vietā gadiem, daudz kas kļūst pašsaprotams. Daugava ir tepat, muzejs tepat, baznīca, pilsdrupas, ielas un mājas redzētas atkal un atkal. Savukārt cilvēks, kurš šeit ierodas ar mākslinieka skatienu, var pamanīt detaļu, gaismas maiņu vai kompozīciju, kurai vietējais ikdienā vairs nepievērš uzmanību.

«Manuprāt, mākslinieki spējuši izcelt detaļas, kas ikdienā var paslīdēt garām nepamanītas. Izstādes darbos redzama gan baznīca un muzejs no dažādiem skatpunktiem, gan Daugavas krasti, pilsdrupas, Lāčplēša gulta, ziedi un Lielvārdes centra arhitektūra,» stāsta Irēna, īpaši minot Mairas Veisbārdes iemūžināto Lielvārdes centru – tas ir darbs, kuru apmeklētājs ierauga jau izstādes sākumā un kurā skatāma dažādu laiku arhitektūra.

Atsevišķs stāsts ir Daugava. Tā māksliniekiem kļuvusi par vienu no spēcīgākajiem Lielvārdes motīviem, taču nav divu vienādu Daugavas skatu. Irēna to redz ik dienu, strādājot muzejā: no rīta upe var būt viena, bet jau pēc dažām minūtēm gaisma, mākoņi un ūdens mainās.

Šo Daugavas mainīgumu savos darbos tvēris Aleksejs Naumovs. Mākslinieks gleznojis brīvi un plaši, cenšoties notvert Daugavas tumšos ūdeņus un mākoņu atblāzmas. Plenērā tas nozīmē strādāt ātri – skats, kuru mākslinieks sācis gleznot, pēc neilga brīža jau var būt citāds. Šīs vasaras laikapstākļi plenēra dalībniekiem dzīvi nav atvieglojuši. Plenēra laikā bijis gan lietus, gan aukstums, un, kā atzīst muzeja galvenā speciāliste, gleznot ārā, kad salst rokas, nav vienkārši. Tāpēc radusies arī doma – ja šādu plenēru izdotos rīkot atkārtoti, varētu mēģināt Lielvārdi ieraudzīt dažādos gadalaikos. Rudens vai ziema dotu pavisam citas krāsas un noskaņas, lai gan praktiski māksliniekus vairākas reizes gadā sapulcināt būtu sarežģītāk.

Īpašs stāsts par «Lāčplēša gultu»

Vaicāta, kurš izstādes darbs viņu pašu uzrunā visvairāk, Irēna sākumā izvairās kādu izcelt – viņai patīk viss kopums. Tomēr, būdama muzeja darbiniece, viņa atzīst, ka īpaši tuvas ir Andra Bērziņa «Lāčplēša gultas» grafikas. «Lāčplēša gulta» ir 80 tonnu smags dižakmens, ar kuru saistās leģenda par Lāčplēsi, un Andrim Bērziņam grafikās izdevies parādīt ne vien pašu akmeni, bet arī tā spēku un noslēpumu. Tieši tas viņu šajos darbos uzrunājis – mākslinieks ne tikai attēlojis vietu, bet devis iespēju sajust arī tās stāstu. Tomēr izstādes būtība nav viena atpazīstama vieta vai viens darbs. Vienam māksliniekam svarīgākā bijusi arhitektūra, citam upe, citam vēstures liecība vai dabas fragments. Tāpēc Lielvārde izstādē neveidojas kā viens nemainīgs skats – drīzāk kā dažādu iespaidu kopums.

Saknes, kas turas senkrastā

Lauma Palmbaha izstādē piedalās ar trim darbiem, un viņai ir svarīgi uzsvērt – tie nav vienkārši kaut kur pie Daugavas tapuši skati, kas varētu būt attiecināmi uz jebkuru vietu. Katrs no tiem saistīts tieši ar Lielvārdi un ar to, ko māksliniece šeit ieraudzījusi un izjutusi.

Viens no spēcīgākajiem iespaidiem radies Daugavas krastā. Lauma kopā ar Dionisiju gājusi gar krastu, meklējot senkrasta pazīmes. Atrasts atsegums ar koku saknēm, kas ievijušās krasta slāņos. Tā kā vieta bijusi slidena un tur nav bijis iespējams droši gleznot, skats nofotografēts un vēlāk pārtapis darbā. Taču gleznā Laumai svarīgs nav tikai interesants dabas veidojums.

«Man tas šķita ļoti simboliski – mēs visi esam tie, kas no šī senkrasta vēl smeļas spēkus ar savām saknēm, un mēs tās nedrīkstam pazaudēt,» viņa saka. Uzmanību piesaistījušas arī māla krāsas. Krastā sarkanais mijies ar baltu un zilganu, un Laumai tas negaidīti raisījis asociāciju ar Latvijas karoga krāsām. «Es vienkārši to ieraudzīju kā atgādinājumu, kur ir manas saknes,» viņa piebilst.

Šis skats māksliniecei savienojis dabu ar vēsturi. Viņas uztverē Lielvārdes pagātne nav tikai muzeja priekšmeti, rakstīti avoti vai stāsti par reiz notikušo. Tā atrodama arī pašā zemē – Daugavas krastā, atsegumos, saknēs un slāņos, kas palikuši pēc upes senkrastu pārpludināšanas. 

Otrs Laumas darbs saistīts ar viduslaiku pils atliekām un vēstures posmu, kuru viņa raksturo kā skarbu. Arī šeit mākslinieci interesējusi ne tikai vizuāla vietas atveidošana. Pilsdrupas viņai kļuvušas par atgādinājumu, ka aiz ainavas, kuru šodien uztveram kā pazīstamu Lielvārdes daļu, atrodas daudz senāks un sarežģītāks stāsts.

Savukārt trešais darbs – «Mākoņu deja Daugavā» – tapis uz vietas. Tas ir neliels darbs, taču pašai Laumai ļoti nozīmīgs. Ja senkrasta gleznā dominē doma par saknēm un vēsturi, tad šeit priekšplānā ir konkrētā brīža sajūta – upe, mākoņu atspulgi, vējš un brīvība. «Patiesībā tas ir darbs par brīvību – par prieku, par to brīvo iespēju šeit braukt un brīvi plenērā gleznot,» saka māksliniece. Šai domai viņas skatījumā ir arī šodienas konteksts. Lauma runā par kara mākoņiem, kas nav tālu, un par vērtību, kāda ir iespējai dzīvot, braukt skatīties uz Daugavu un brīvi gleznot. Taču tās nav atrautas pārdomas – tās radušās no pavisam konkrētas vietas un mirkļa pie upes.

Māksliniece uzsver arī interesi par savas dzīvesvietas un visas Latvijas vēsturi. Viņasprāt, lai kādu vietu patiesi ieraudzītu, ar skaistu ainavu vien nepietiek – svarīgi zināt, kas tur bijis pirms mums. Tad senkrasts vairs nav tikai zemes slānis, pilsdrupas – tikai akmeņi, bet Daugavas krasts – tikai skaista vieta pastaigai.

Izstāde «Ieraudzīt Lielvārdi» līdz novembrim dod iespēju izdarīt to pašu arī apmeklētājam. Nav obligāti jāmeklē viens «pareizais» Lielvārdes attēls. Var salīdzināt, ko vienā un tajā pašā pilsētā pamanījuši dažādi mākslinieki, un pēc tam, izejot no muzeja, vēlreiz paskatīties uz Daugavu, pilsdrupām, vecajām mājām vai krastu. Iespējams, viss būs turpat, kur bijis vienmēr, tikai būs izdevies to mazliet citādi ieraudzīt.