19. augustā ap pulksten astoņiem no rīta policija devās uz Mālkalnes prospektu Ogrē, kur bija ziņots par konfliktu ar īrnieci. Ierodoties likumsargi sastapa izsaucēju. Sieviete paskaidroja, ka iepriekšējā vakarā bija ielaidusi pie sevis pārnakšņot citu sievieti. Viešņa sākusi uzlaikot viņas drēbes un aiztikt citas mantas, tādēļ no rīta izsaucēja lūgusi sievietei doties projām, un viņa aizgājusi pirms likumsargu ierašanās.
Ja nelaime nenāk brēkdama, tad šoreiz tā tomēr brēca. Sestdien, 22. augustā, kamēr bija strāva un arī nepieciešamās komunikācijas spējas, Latvijas kartē iezīmējās aptuvenās oranžo un sarkano apvidu kontūras, kas klāja teju visu valsts teritoriju. Ceļu satiksmē, kur luksofori, neviens nebrīnās, ka pie sarkanās gaismas – ne soli: jāgaida, kad iedegsies zaļā! To pašu ietērpjot vārdos, sarkans nozīmē – stāt, nedrīkst, gaidi, kad drīkstēs!
Skolas laiks klāt. Teju uz karstām pēdām Saeimas pirmsvēlēšanu trauksmei. Tiklīdz iedomājam par izglītību valsts kontekstā, ik teikums atduras kā pret sienu. No vecā labā «limuzīna»: interesanti man kā vēsturniecei... Ik valdība solījusi brīnumus skološanās laukā, kas allaž bijis prioritārs, bet «čiks» vien iznācis.
Leģendārajam «Baltijas ceļam» 1989. gada 23. augusts netika izvēlēts nejauši, jo tieši tad – 1939. gada 23. augustā – pirms 50 gadiem Maskavā tika noslēgts bēdīgi slavenais Molotova – Ribentropa pakts ar slepenajiem pielikumiem, kas Latvijas un citu tautu likteņus pārvērta nebrīvē, ļaužu nāvēs, smagās traģēdijās. Kas faktiski iezīmēja 2. pasaules kara sākumu.
Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā apskatāma izstāde «Ieraudzīt Lielvārdi», kurā Dantes Aligjēri biedrības mākslinieki rāda pilsētu tādu, kādu to ieraudzījuši plenēra laikā – Daugavas mainīgajos ūdeņos, senkrasta atsegumos, pilsdrupās, baznīcā, vecajā centrā, ziedos un citos šķietami pazīstamos skatos. Izstādes vērtība ir tieši atšķirīgajos skatpunktos – lielvārdieši tajos var no jauna pamanīt to, kam ikdienā nereti paiet garām.
Tīnūžnieku Reini Kļavi šobrīd pazīst kā «Albertīnes saldējuma» radītāju, taču ceļš līdz šī gardā našķa ražošanai viņam bijis pavisam neierasts. Daudzus gadus Reiņa profesionālā dzīve bija saistīta ar žurnālistiku – jau studiju laikā viņš strādāja laikrakstā «Rīgas Balss», vēlāk «Dienā» un citos medijos. Taču pirms vairāk nekā desmit gadiem viss negaidīti mainījās – Reinis zaudēja darbu, un šis dzīves pavērsiens galu galā aizveda viņu pavisam citā virzienā.
Raidieraksta «Virtuves sarunas» vadītāji, žurnālisti Megija Kokoreviča un Imants Vīksne, uz nesteidzīgu sarunu mājīgā gaisotnē aicināja karikatūristu Agri Liepiņu. Viņš ir izcils humorists, dižens humānists, varbūt septiņu bērnu tēvs un varbūt četru zvaigžņu ordeņu kavalieris. Uz sarunu viņš, protams, bija ieradies ar savu noslēpumaino melno mapīti.
Tanks savā būtībā ir smags dzelzsgabals, kas aprīkots ar kāpurķēdēm un var ierāpot visur kur, izņemot ūdeni. Purvs savukārt ir pārmērīgi slapja vieta, kur augsnes cilmiezi sedz vismaz 30 centimetru bieza kūdras kārta, bet virsū aug sūnas, zāle un sīki kociņi. Purvu atjaunošanas projektus, kas jau vairākus gadus tiek īstenoti Latvijā, ir jāvirza Latvijas aizsardzībai vēlamā virzienā, lai kanalizētu ienaidnieku uz turieni, kur to visefektīvāk var iznīcināt.
Vēja parku attīstība Latvijā pēdējos gados uzņēmusi apgriezienus, un līdz ar to sabiedrībā dabas un putnu aizstāvji arvien skaļāk uzdod jautājumus, vai un kā tiek domāts par Latvijā sastopamo putnu sugu aizsardzību. Lai noskaidrotu, kā vēja parku plānošanā un darbībā tā tiek nodrošināta, uz sarunu aicinājām Kristīni Eglīti, AS «Latvenergo» Ietekmes uz vidi novērtējuma daļas projektu vadītāju.
Šī kūdras ieguves sezona Latvijā vērtējama labāk nekā iepriekšējā. Pēc pagājušā gada krīzes nozarei joprojām ir svarīgi atjaunot kūdras krājumus, taču to iespējams izdarīt tikai tad, ja daba pietiekami ilgi ļauj strādāt labvēlīgos apstākļos. Vienlaikus pasaulē turpina pieaugt pieprasījums pēc profesionālajiem substrātiem, kas rada iespējas arī Latvijas ražotājiem.
