Pēc atlaišanas izrādījās, ka četrdesmit gadu vecumā atrast darbu žurnālistikā nemaz nav tik viegli. «Pašvērtējums nokrita ļoti zemu. Pirms tam likās – esi pieredzējis, zinošs, bet pēkšņi visur saņem atteikumu. Tad arī sapratu, ka laikam jāsāk darīt kaut ko pašam,» atceras Reinis. Sākumā viņš apsvēra domu nodarboties ar vistu audzēšanu, pētīja dažādas iespējas, taču līdz idejas īstenošanai nenonāca. Ideja par saldējuma gatavošanu radās pavisam nejauši. Kādā tirdziņā viņš ievēroja, ka cilvēku nebija daudz, bet pie viena no kioskiem nepārtraukti stāvēja rinda. «Tas bija saldējuma tirgotājs, kurš visiem ir draugs,» smejoties saka Reinis. «Toreiz nodomāju – laikam saldējums ir tas, ko cilvēki vienmēr grib. Sāku mācīties, eksperimentēt un meklēt receptes.»
Pirmie eksperimenti notika mājās ar nelielu saldējuma mašīnu, kurā vienā reizē varēja pagatavot aptuveni litru saldējuma. Galvenā degustatore bija Reiņa sieva Ieva, ar kuru kopā tapa «Albertīnes saldējuma» recepte un garšu nianses. «Nebija tā, ka uzreiz viss sanāca. Bija daudz mēģinājumu, līdz atradām pamatmasu, ar kuru bijām apmierināti,» stāsta Reinis. Kad recepte bija gatava, viņš iegādājās aptuveni piecu litru aparātu un sāka gatavot mīksto saldējumu, ko izspieda tieši vafeļu tūtiņās vai trauciņos. Ar to Reinis cerēja atšķirties no ierastā bumbiņu saldējuma, tomēr drīz atklājās trūkumi – nelielais aparāts nespēja apkalpot lielāku pircēju plūsmu, starp porcijām bija jāgaida, bet uz tirdziņiem līdzi jāved arī ledusskapis saldējuma masas glabāšanai. Aptuveni pēc gada Reinis saprata, ka šādi strādāt nav pietiekami rentabli, un pārgāja uz iepriekš saražotu un sasaldētu saldējumu. Tā tas notiek arī šodien – saldējumu pilda vanniņās un izbraukumos pasniedz bumbiņās pašu ceptās vafeļu tūtiņās vai trauciņos, bet fasētu piedāvā līdzņemšanai.
Leģendārā vista Albertīne
Ražošanas process attīstījās, kad Reinis iegādājās lielāku saldējuma ražošanas iekārtu. To viņš par 400 eiro nosolīja eBay izsolē un pats devās tai pakaļ uz Vāciju. «Pārdevējs iepleta acis, kad uzzināja, no kurienes esmu atbraucis,» smejas Reinis. Profesionālā iekārta, kas saldējuma masu vienlaikus kuļ un saldē, ļāva būtiski palielināt ražošanas apjomu. Vēlāk ar biedrības «Zied zeme» projekta atbalstu iegādāta jauna saldējuma ražošanas iekārta un dozators, un tagad Reinis spēj saražot aptuveni trīs reizes vairāk nekā iepriekš. «Tagad vairāk jādomā nevis par to, kā saražot, bet gan – kur visu pārdot,» viņš saka.
Vaicāts, vai atceras pirmo sava saldējuma baudītāju atsauksmes, Reinis atminas kādu no pirmajām tirgošanās reizēm pasākumā Ogrē. Apmeklētāju toreiz nav bijis daudz, taču pie viņa pienāca kāda pircēja, kura nesen bija atgriezusies no Itālijas. Sākotnēji ar skepsi viņa raudzījusies uz šo mājās gatavoto gardumu, tomēr, nogaršojusi Reiņa saldējumu, atzina – neesot sliktāks kā Itālijā. «Tas bija pirmais kompliments, kas man palicis atmiņā,» ar prieku atceras Reinis.
Interesants ir stāsts par to, kāpēc Reiņa saldējums ir «Albertīnes saldējums». Reinis smej, ka izdomāt nosaukumu bijis gandrīz grūtāk, nekā radīt pašu saldējumu. «Kad dēls Mārtiņš vēl bija mazs, viņš ar aizrautību lasīja Astridas Lindgrēnes grāmatu «Trokšņu ciema bērni», kurā bija vista, vārdā Albertīne. Kad sāku runāt par to, ka es, iespējams, nodarbošos ar vistu audzēšanu, kā to pēc darba zaudēšanas biju ieplānojis, Mārtiņš bija sajūsmā un teica, ka tādā gadījumā viņam būs vista Albertīne. Vistas tā arī nekad mums neparādījās, bet nosaukumam ideja bija atrasta,» stāsta tīnūžnieks.
Ja sākumā «Albertīnes saldējums» bija tikai vienas garšas saldējums, ko varēja papildināt ar dažādu garšu mērcēm, tad tagad sortiments pieaudzis līdz pat vairāk nekā 20 dažādu garšu saldējumiem. Piedāvājumā netrūkst klasikas – vaniļas, šokolādes un zemeņu saldējuma, taču līdzās tai top arī kas neierastāks. Piemēram, auzu, sāļās karameles, ruma–rozīņu, kaņepju, pīlādžu un citu garšu meistarstiķi. Reinis smej, ka saldējumu varētu pagatavot teju no jeb kā, kaut vai no frikadeļu zupas, jautājums tikai, vai kāds to gribēs pirkt? Bet svarīgāk par neparastām garšām saldējuma meistaram šķiet panākt īstu garšu: ja saldējums ir upeņu, tam jāgaršo pēc upenēm, ja kaņepju – pēc kaņepēm. Tāpēc jo rūpīgi tiek izvēlētas arī izejvielas. Ilgus gadus saldējums tapis no Viļānu bioloģiskā piena, bet pēc tā piegādes pārtraukšanas Reinis izmanto Straupes pienu un saldo krējumu. Zemenes, cidonijas, piparmētras un upenes iespēju robežās tiek pirktas no vietējiem audzētājiem, daļa ogu aug pašu saimniecībā, bet, ja vietējās ražas nepietiek, tās iepērk arī Lietuvā. Eksotiskākām garšām izvēlas kvalitatīvas izejvielas – piemēram, bioloģisku mango biezeni, savukārt kaņepju sēklas Reinis pats grauzdē un samaļ.
Garša, prieks un jaunas idejas
Tirdziņos un pasākumos meistars jau labi iepazinis arī pircēju paradumus. Bērni saldējumu izvēlas ar acīm – mazajām meitenēm bieži galvenais, lai tas būtu rozā. Seniori vairāk interesējas par sastāvu un labprāt nogaršo ko neparastāku, piemēram, pīlādžu saldējumu. Vīrieši izvēli nesarežģī: «Dodiet vaniļas, ka tikai kaut kas auksts,» smejas Reinis, savukārt sievietes biežāk izpēta piedāvājumu un nogaršo vairākas garšas uzreiz. «Īpaša pircēju kategorija ir tēti, kuri pie saldējuma stenda ieradušies kopā ar meitām. Es nezinu nevienu tēti, kurš savai meitai atteiktu saldējumu,» smejas Reinis.
Vaicāts, ar ko tad «Albertīnes saldējums» atšķiras no daudziem citiem, Reinis nešauboties nosauc vairākas vērtības. Pirmkārt, tas ir mazāk salds – cukura daudzums apzināti samazināts, lai saldums nenomāktu piena, saldā krējuma, ogu un citu sastāvdaļu īsto garšu. Otrkārt, saldējumā ir mazāk iestrādāta gaisa – litrs «Albertīnes saldējuma» sver ap 800 gramu, kamēr rūpnieciski ražotam tas nereti ir krietni vieglāks. Ne mazāk svarīgas ir kvalitatīvas izejvielas un dabiskas garšas. Un vēl kāda «Albertīnes» pazīšanas zīme ir pašu ceptās kraukšķīgās vafeļu tūtiņas! «Bērnībā cepu vafeles uz vecās padomju laika pannas. Arī tagad izmantoju līdzīgu. Grūtākais bija iemācīties karsto vafeli sarullēt glītā konusā, bet arī to iemācījos. Daudzi pircēji saka, ka tās smukās vafeles vien jau ir puse no saldējuma. Man arī šķiet, ka skaistai vafelei ir liela nozīme,» piekrīt saldējuma meistars.
Reinis atzīst, ka saldējuma biznesa mīnuss un reizē pluss ir sezonalitāte. Darbs sākas līdz ar silto laiku un beidzas ap oktobri, vasarā intensīvi ražojot un nedēļas nogalēs tirgojoties pasākumos. Ziemā Reinis saldējumu neražo – pievēršas remontdarbiem, kopā ar sievu darbojas dāvanu saiņošanas stendiņā tirdzniecības centrā «Domina», ceļo un papildina zināšanas «saldējuma universitātēs», kursos un tiekoties ar citiem meistariem. «Ja šodien visu sāktu no jauna, vispirms dotos mācīties,» viņš atzīst. Sevi Reinis gan sauc vairāk par mākslinieku un improvizētāju nekā uzņēmēju – viņam patīk radīt un eksperimentēt. Tā gadu gaitā līdzās jaunām garšām tapuši arī dažādi saldējuma veidi, bet jaunākais eksperiments ir stracciatella – saldējums ar kraukšķīgām šokolādes strēmelītēm.
Līdztekus uzņēmējdarbībai Reinis labprāt iesaistās arī labdarībā. Ik pa laikam viņu uzrunā dažādas organizācijas un nometņu rīkotāji ar lūgumu atbraukt pie bērniem ar savu saldējuma busiņu. Viņš stāsta, ka vairāku gadu garumā regulāri apmeklē arī nometnes, kurās piedalās SOS Bērnu ciematu asociācijas bērni, kā arī cilvēki ar dažādu veidu funkcionāliem traucējumiem. «Atvedu saldējumu, un cilvēki vienmēr kļūst priecīgi. Man vienkārši patīk sagādāt cilvēkiem prieku,» viņš atzīst.
«Albertīnes saldējums» ne tikai sastopams tirdziņos un pilsētu svētkos – ar īpaši noformētu piekabīti Reinis dodas arī uz uzņēmumu pasākumiem un sporta spēlēm visā Latvijā, piedāvā regulāras piegādes, kā arī ved saldējumu uz mājām. Šovasar pie ražotnes Tīnūžos tapusi arī neliela nojume, kur viesi var baudīt saldējumu un uzzināt, kā tas top. Septembra sākumā «Albertīnes saldējums» pirmoreiz piedalīsies «Mājas kafejnīcu dienās» ar īpašu saldējuma branču. Savukārt nākotnes sapnis Reinim ir pašam savs «Albertīnes saldējuma» buss – gluži kā filmās redzētie saldējuma auto, kas, skanot zvaniņam, brauc pa ielām un jau pa gabalu liek nojaust, ka tuvojas saldā našķa tirgotājs. Varbūt jau nākamgad tepat Tīnūžos vai Ikšķiles pusē zvaniņa skaņas tiešām vēstīs – «Albertīnes saldējums» ir klāt!
