Ak vai, kāpēc rezultāts šodienas sekmībai tik bēdīgs? Skolotāji muļķi, bērni slaisti vai vecāki sabotieri? Fakts. Vairāk nekā 800 jauniešu (bērnu) nepabeidza pamatskolu! Pirmsvēlēšanu laikā ērti lamāt šīs (īsa laika) koalīcijas jauno izglītības un zinātnes ministri Ilzi Indriksoni, visu kopējo iepriekšējo valdoņu vainu summu reducējot uz premjera Andra Kulberga varenajiem pleciem, kas to «s..u» arī izkustinājis. Bet viņam ir taisnība, ir autoritāte, ko konkurenti nevar ciest: viņš arī nepiekrīt, ka ministriem nākamgad algām jāpieaug par 437 eiro, deputātiem – par 246 eiro! Tās ir jāiesaldē! Kā var tādu paciest?
Ne cēloņi, ne sekas nav vienkārši
Gar acīm zib garā izglītības ministru svīta, sākot ar Andri Piebalgu, vēlāk turpinot ar Kārli Šadurski, beidzot ar kovida, kara un citu satricinājumu laika ministrēm Ilgu Šuplinsku (JKP), Anitu Muižnieci (JKP), sevišķi nesakarīgo tukšsolītāju, tukšrunātāju Andu Čakšu (JV) un pieredzējušo aprēķinātāju Daci Melbārdi (JV). JV ir gudra: pašas vārīto uzgāž jaunās koalīcijas galvām uz galvas. Āgenskalna Valsts ģimnāzijas (ĀVĢ) direktore, dzejniece Iveta Ratinīka, kas nemākot sevi cenzēt, par esošo situāciju izglītībā: «Ietiepīga nevēlēšanās saprast, kādas ziepes tiek vārītas.» Tā varētu būt? Šķiet, ka viņai šo lietu izprast traucē fakts, ka ĀVĢ skolēnu intelektuālais sastāvs ir selektīvi atlasīts pēc iestājpārbaudījumu rezultātiem. Tā ir pavisam cita dziesma – ārpus konteksta, kur naudīgais «paēdušais» pilsētnieks nesaprot nabaga «izsalkušo» laucinieku.
Atkārtoti varu teikt, ka saprotu izglītības un zinātnes ministri Ilzi Indriksoni (NA), kurai jāuzņem īsto vārītāju ziepes. Pēc Indriksones teiktā var noprast, ka daļa atbildības par kritumu izglītībā jāuzņemas pašreizējās izglītības (kompetenču pieejas, «Skolas 2030») ieviesējiem no 2020. gada 1. septembra: šā gada pamatskolas beidzēji tobrīd mācījās 4. klasē, kas bija pirmajā reformas vilnī. Par šo «reformas vajadzību bez vajadzības» esmu gana izteicies. Varu piekrist arī vienkāršotajam skaidrojumam un komiski ironiskajam skatījumam uz to, kā tas izskatās praksē. Ko kompetenču izglītība nozīmē «uz papīra»? Kompetence ir trīs lietu kopums: zināšanas – tu zini, kas ir āmurs. Prasmes: tu proti ar to iesist naglu sienā, nevis savā īkšķī. Attieksme: tu saproti, ka sist kādam ar āmuru pa galvu nav ētiski – pat ja tas ir «pašizpausmes veids». Mērķis ir panākt, lai bērns nevis vienkārši iekaļ kaut kādus datus, bet spēj kritiski domāt, sadarboties grupās un risināt problēmas. Skaists mērķis bez tā īstenošanas līdzekļiem un sasniegšanas seguma.
Kompetenču izglītības lielā ideja gana kritizēta, smieta un turpina smieties. Tā kļūst par lielisku aizsegu bezdarbībai. Piemēram. Ir tāda «pašvadīta» mācīšanās. Tā nozīmē, ka skolotājs sēž pie galda, čubinās e-klasē, bet bērni paši mēģina saprast, kas jādara. Ja bērns neko neiemācās, viņam vienkārši vēl nav izveidojusies «pašvadības kompetence». Grupas darbs: četri bērni skatās telefonos zem galda vai atklāti, bet piektais izdara praktisko darbu visas grupas vietā. Tā tiek saukta par «sadarbības prasmi». Kāpēc tāda nekompetenta māžošanās? Tieši tāda, cik nenopietni šo «reformu» palaida tautās, nevis pamatoti ieviesa.
Jāceļ no jauna
Problēma rodas tad, kad to, kā mēs jūtamies, izvirza augstāk par rezultātu – vai bērns vispār māk lasīt un rēķināt. Diemžēl kompetenču izglītības nodarītā posta novēršanu Ilze Indriksone redz vecajā uzskatā, ka «jāsāk darbs (jāsāk?) – pie tā, lai mācību materiāliem izveidotu vienotus kvalitātes standartus (?)». Normunds Dzintars (NA) raksta: «Skolotājs to nedara ļaunprātības dēļ. Viņam ir tikai divas izvēles, un abas ir sliktas: 4, kas ir nepatiesība, vai 3, kas nozīmē otru gadu, konfliktu ar vecākiem un sliktāku skolas statistiku.»
Skumīgi, ka neskatām lietas kopsakarā. Izglītība ir kopējās Sistēmas nozare. Nevar gribēt, lai Sistēma ietu pret Sistēmu, kuras kantoros tik daudz birokrātijas, krēslu, naudas, ka neviens no tā neatteiksies. Ar sirdi atbalstu skolotāju Zentu Klaipu: «Visu savu darba mūžu, 46 gadus, esmu bijusi skolotāja un 15 gadus no tiem vidusskolas direktore. Pieredzēju un pārdzīvoju, kā tika muļļāta un mudžināta izglītības sistēma. Ierēdņu skaits auga augumā, un katrs kaut ko centās reformēt un ieviest. Lielākajai daļai no viņiem nebija un joprojām nav sajēgas ne no skolas, ne mācību procesa, ne no pedagoģijas, un rezultāts ir kliba un streipuļojoša no viena grāvja otrā izglītības sistēma. Manuprāt, nekāds remonts te nelīdzēs, ir jāceļ šī ēka no jauna.»
