Sinoptiķi šoreiz brīdināja laikus. Te gan jāpiemetina, ka uz laika prognozētājiem droši paļauties nav prātīgi. Dažkārt tie, iespējams, pārspīlē ar gudru domu: drošības pēc tās nepārvaramās varas pasolīsim vairāk: ja piepildīsies, nu, re, vai tad mēs neteicām, ja nepiepildīsies, neviens taču nesūdzēsies, kāpēc nebija solītās vētras, bet cik tur vairs līdz tautas teicienam «vilks aitās, vilks aitās»? Šoreiz viss bija kā nākas – gan solīja, gan piepildījās. Saprotams, ka postījumu apmērus pareģot nespēj neviens, un tie diemžēl pārspēja visas cerības, ap 270 000 mājsaimniecību atstājot bez elektrības, daudzus bez interneta, arī bez telefona sakariem.
Nav labāka padoma par personīgo pieredzi. Nācies visu mūžu pavērot sevi no malas: it kā spītējot impulsīvajai dabai, krīzes situācijās esmu mierīgs. Droši vien galva atslēdz lieko un koncentrējas uz akūto. Tā arī šoreiz. Pirms strāvas pazušanas sestdienas vakarā ap 23.00 biju uzlādējis telefonu, iegādājis pārtiku vairākām dienām, kanalizācijas vajadzībām allaž noderīgs uzkrātais kubikmetrs lietus ūdens. Jā, par dzeramo ūdeni vajadzēja padomāt vairāk, bet bez piles arī nebijām palikuši.
Svētdienas rītā vietējam veikaliņam «Lauri» durvis plaši vaļā, pērc, ko gribi! Dzirdu balsis (ne piktas), ka līdzīgos gadījumos kaut kur tuvumā derēja kāds ģenerators, vieta, kur uzlādēt mobilos telefonus un citas nepieciešamās ierīces, kur varētu apgādāties arī ar ūdeni. Tā kā māja mums būvēta kalna piekājē, pagrabā ūdens noteces aka, no kuras lieko ūdeni izsūknē sūknis, ja ir elektrība. Bet nu tās nav. Jau vakarā, kad strāva pazuda, sapratu: ja elektrība neuzradīsies, nervoza bezmiega nakts teju garantēta. Bet uztraukuma vilnis noskrēja, un pasnaust arī dabūju, jo atgādināju: elpo dziļi!
Rīts modās nepatīkams. Nav ne elektrības, ne interneta, ne telefona. Izbrīns par telefonu. Vēlāk kāds lietpratējs pamierina: ko tu brīnies, tam «Tele 2» tornim Augstajā kalnā dukas pietiek tikai kādas 12 stundas. Kad apjautājos, kā viņš zina, smejot piebilst: bet tu rakstot neaizmirsti vārdu «iespējams» vai pēc nepārbaudītiem avotiem šo faktu nevaru ne apstiprināt, ne noliegt… Tādās reizēs humors palīdz vareni!
Aizjoņoju pie tuvas radinieces, bet tur arī viņas meita, kas no sava LMT pieslēguma telefona savieno mani ar dēlu, kas aizjoņojis jau uz Rīgu. Kodolīgi apspriežam tuvākās rīcības stratēģiju un kārtību. Padomam, lai pagrabu lieku mierā, tomēr nepaklausu. Tālab lēnā, vēsā mierā, rūpīgi skaitot, izsmeļu un izstiepju laukā ap 200 spaiņu ūdens. Drošības dēļ: lai ūdens līmenis nepaceļas līdz produktu plauktiem un lai sūknis nepārpūlas, tādu kubatūru pumpējot, kad pieslēgs strāvu. Vēl viena trauksmaina nakts, un tad pirmdien 12.00 gaisma klāt gan! Prieki nebūs ilgi: tāda liga ļauj piekopt kopjamo, visur vēl plēstu zaru pilns (arī pagasta Zinta un Māris raujas vaiga sviedros), uzlādēt lādējamo, lai vakarā ap desmitiem atgādinātu, kam te teikšana, un strāva pazūd atkal! Tātad sākas viss no gala… Otrdien 13.00 atkal svētki mūsu ielā – viņa augstība elektrība klāt gan. Izrādās, ka visā pagastā un kaimiņu miestos arī!
Kāpēc nebijām gatavi?
Visdumjākais tagad būtu lamāt glābšanas dienestus. Tāpat kā nejūsmoju par prezidenta Rinkēviča steidzīgo «lepošanos» ar dienestiem. Ja mums pārmet par 72 stundu somu neesamību, nespēju izturēt 12 stundas bez elektrības (man tās tagad jau ir 51 stunda!), tad kuros plecos tās 72 stundu somas karājās TELE 2, LMT, BITE, TET un citos kantoros? Kas ir Krīzes vadības centrs, kā tas vada un vadīja krīzi, ja tā vadītājs Arvis Zīle ar tuklu smīniņu vaigos šausmīgi neveiklām frāzītēm mēģina uzkraut vainu sabiedrībai, kas nav bijusi gatava viņa paša vadībai. Šefa mugurā komuflāžas formas tērps kā tikko no «kaujas» lauka, bet mēs tie guļavas, snaudēji! Mēs esam tie, kas nepiegādāja sev elektrību, internetu, telefona sakarus? Sociālajos tīklos vesela sašutuma vētra par Zīles izrunāšanos. Arī par prezidentu Rinkēviču, kas moralizē, ka «krīzi novērš ne jau kaut kāda mistiska valsts, bet mēs visi…». Atvainojiet, prezidenta kungs, jūs neesat kaut kādas mistiskas valsts prezidents, bet Latvijas Valsts prezidents! Vai prezidentam nebija jāsāk ar to, kā rīkojušās valsts struktūras, nevis tiešām «mistiski mēs», kuri nedarbojas atbilstoši veselajam saprātam. Mums taču ir Krīzes vadības centrs, kas savā mājaslapā deklarē: «Krīzes vadības centrs sadarbojas ar ministrijām un pašvaldībām, palīdzot iestādēm uzlabot savus krīzes pārvaldības procesus, kā arī dažādu institūciju sadarbības spējas.» Krīzes centram ir savs budžets, darbinieki, amati, algas. Ja tas spēj tikai novelt vainu, kāda mums vajadzība pēc tāda Krīzes vadības centra?
Saprotams, bet vienu gan nesaprotu – kāpēc mums būtu vajadzīga kāda atvainošanās? Vai kāds nespēj atkāpties no amata, kā to jau izdarījis Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis. Kuru «cunftes radinieki» steidz aizstāvēt. LSM vēstī, ka «Latvijas Radio Ziņu dienests atzīst kļūdas vētras laikā un norāda: jāizvērtē arī LSM valdes un galvenās redaktores atbildība. Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) Latvijas Radio (LR) Ziņu dienesta kolektīvs atklātā vēstulē sabiedrībai pauž atbalstu Radio Ziņu dienesta vadītājam Uģim Lībietim, kurš, atzīstot radio kļūdas sabiedrības nepietiekamā informēšanā par postošo vētru aizvadītajā nedēļas nogalē, pirmdien, 24. augustā, paziņoja par atkāpšanos no amata. Kolektīvs norāda, ka nav taisnīgi medija kļūdās vainot vienu cilvēku, aicina Lībieti turpināt darbu amatā un izvērtēt visas LSM valdes un galvenās redaktores atbildību». Jā, vainīgs nav viens cilvēks, bet kā ar pārējiem?
Ļaužu veselais saprāts izdarījis savu. Priecājos par apkārtējo pagastu iniciatīvām: teritorijas sakoptas, lūzušie koki novākti, draza saslaucīta. Aizkustina kādas meņģelietes pateicība facebook kontā par to, ka sakopta pat viņas tuvinieku kapu vieta, kurai bijis uzgāzies vētras lauzts koks. Līdz asarām aizkustina Ogres slimnīcas mediķes jūtīgais ieraksts par to, kā ierobežotas gaismas apstākļos nācis pasaulē mazais bērniņš. Paldies visiem dienestiem, cilvēkiem, kuriem godaprāts nav jānoreglamentē līdz nejēdzībai, kurus vada veselais saprāts, sirdsapziņa un apgūtās prasmes krīzes situācijām, nevis MK noteikumi.
Visbeidzot vietā finanšu ministra Māra Kučinska sacītais, ka mācībām jābūt nopietnām un skaudrām: nākamajā reizē tā var nebūt vētra… Milzu akmens visu valdību, partiju dāsni finansētajos dārzos, kuros drošība jau gadiem lielākā prioritāte uz glancētiem papīriem.
