«Baltijas ceļa» akcijas izplānošana, organizācija un izpildījums izdevās spīdoši, to filmēja, rādīja arī ārzemju ziņu lentēs. Vai toreiz mēs ticējām, ka komunistu impērija sabruks un būsim brīvi no tās valgiem? Nē, mēs par to nedomājām, vienkārši darījām, darījām apņēmīgi, drosmīgi un bijām laimīgi cīņu biedru pulkā un kopā ar brālīgo tautu ļaudīm! Par labāko politiskās akcijas efektu parūpējās kompartijas reakcionārais gals. Trīs dienas pēc «Baltijas ceļa» tika izplatīts PSKP centrālkomitejas līdz baltkvēlei sakāpinātais «Paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās» – ar apvainojumiem nacionālistiskā histērijā un ar draudiem, ka «Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas». Edvīns Inkēns televīzijā toreiz reakcionāro komunistu draudīgo izlēcienu noraksturoja daiļskanīgi: «Paziņojums izskanēja tādā tonī, it kā Baltijas valstīm būtu pieteikts karš.» Šodien, zinot, ka pēc diviem gadiem ļaunuma impērija izlaidīs garu, varam tādu paziņojumu iedomāties kā komunistu pirmsnāves agoniju, bet toreiz tās bija arī bailes.
Starptautiski tiesiskā, juridiskā loģika
Arī pašiem vienīgās pareizās kompartijas līderiem pēc «Baltijas ceļa» nācās sastingt: PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada 24. decembra lēmumā «Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu» nobalsoja, ka ar Vāciju noslēgtie slepenie protokoli ir juridiski nepamatoti un spēkā neesoši kopš to parakstīšanas brīža. Bet PIRMS tam? Pirms šī «brīža» mums taču jau bija sava valsts, kuru Padomju Savienība okupēja 1940. gadā! Tātad loģika prasa atjaunot to starptautisko stāvokli, kāds tas bija pirms pakta parakstīšanas! Turklāt. Neilgi pēc «Baltijas ceļa», 1989. gada 1. septembrī, Vācijas Federatīvā Republika (VFR) oficiāli atzina, ka Hitlera – Staļina pakta slepenie protokoli nekad nav bijuši spēkā, un nodeva tās rīcībā esošos dokumentus PSRS Tautas deputātu kongresa Hitlera – Staļina pakta izvērtēšanas komisijai. Ko tas nozīmēja? To, ka politiski juridiskie vārti ceļam uz brīvību bija pavērušies vaļā. Savukārt Latvijas Parlaments jau 1990. gada 4. maija Deklarācijā «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» atzina Molotova – Ribentropa paktu par prettiesisku.
Nevar neizcelt baltiešu gudro un drosmīgo rosību Maskavā PSRS Tautas deputātu kongresā. Īpaši jāakcentē Mavrika Vulfsona devums, darbojoties komisijā, kas izvērtēja Molotova – Ribentropa paktu. Vēl labā atmiņā Vulfsona dramatiskā runa kongresā, kad cienījamā vecuma sirmgalvi PSRS līderis Mihails Gorbačovs centās par varītēm apklusināt, visādi apsaucot, pēdīgi atslēdzot mikrofonu. Nosvērtais Vulfsons uz brīdi pat zaudēja pašsavaldīšanos, aizcirta sagatavotās runas vākus un atcirta strikti: «Ņet, tak ņet – ja nē, tad nē – nevajag!» Varbūt Gorbačovs nokaunējās vai negribēja konfliktēt ar Maskavas demokrātiem, tomēr ļāva Vulfsonam runāt. Pirmie vārdi, šķiet, pārsteidz pašu Vulfsonu: «Ja par kongresa ģenerālo līniju atkal paturam necieņu pret mazām tautām, tad varam turpināt tādā pašā garā – jau Molotova – Ribentropa aizsākto!» Tālāk soli pa solim talantīgais politiķis, publicists, Mākslas akadēmijas profesors argumentēti pierādīja pakta nelikumīgo, noziedzīgo dabu un no tā izrietošās konsekvences, tajā skaitā sekojošo Baltijas valstu okupāciju. Iznākums tāds, ka PSRS Tautas deputātu kongress nobalsoja par mums tik nepieciešamo lēmumu. Tajā laikā tas šķita neticami.
Neticami, bet fakts!
Baltijas republiku tautas (kaut arī vēl PSRS sastāvā) 1989. gada 23. augustā sadevās rokās, ļaužu ķēdi vijot cauri Baltijas valstīm pa satiksmes galveno artēriju 600 kilometru posmā. Tam bija jāsapulcē un vienmērīgi visa ceļa garumā jāizvieto ap 400 000 cilvēku no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai! Par zīmi apņēmībai atbrīvoties no PSRS okupācijas valgiem. Ceļam ir tā brīnumainā un arī šaubu skartā īpašība – iet, ieturēt virzienu, šaubīties, bet nebeigties.
Kurš bija «Baltijas ceļa» idejas autors, no atmiņas jau esot pagaisis. Šajā sakarā atceros kāda tuva drauga vārdus: «Nevīžojam šodienu pierakstīt, bet pēc tam pētām pagātni pēc sklerozes mocītu ļautiņu atmiņām…» Tautas fronte nostrādāja spīdoši: tika izrēķināts, ka vienam cilvēkam izstieptu roku platumā jāatvēlē pusotrs metrs. Latvijas posms sanāca visgarākais, un Latvijā vajadzēja mobilizēt visvairāk – vismaz 180 000 ļaužu, bet patiesībā sanāca daudz vairāk! Kā to varēja dabūt gatavu, ja no pirmās idejas līdz dzīvajai ķēdei tikai 5 nedēļas? Varēja un dabūja gatavu! Ogres rajona tautfrontieši arī bija pastrādājuši godam. Vēsture tik dzīva, cik dzīvi tās liecinieki.
