– Kā vēja tehnoloģija Latvijā ir attīstījusies kopš pirmajiem parkiem?

– Pirmais vēja parks Latvijā tika uzbūvēts pie Grobiņas 2002. gadā. Tajā brīdī Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā, tādēļ netika veikts ietekmes uz vidi novērtējums (IVN), nebija nepieciešami saskaņojumi ar vietējiem iedzīvotājiem. Šīm turbīnām jauda bija 0,6 megavati un augstums ap 70 metru. Savukārt «Latvenergo» turbīnu nominālā jauda ir 6 līdz 7 megavati, to augstums – līdz 266,5 metriem. Kā redzam, tehnoloģijas ir attīstījušās, turbīnu augstums pieaudzis apmēram trīs reizes, bet jauda pat desmitkārt. Šodien visu Grobiņas vēja parku varētu aizstāt, piemēram, ar trim «Laflora Energy» vēja parka turbīnām.

Tehnoloģiju attīstības rezultātā turbīnas attīstījušās tā, ka mūsdienās vēja parkus ir ekonomiski pamatoti būvēt ne tikai pie jūras, bet visā Latvijas teritorijā. Un ģeneratori, kas ražo elektroenerģiju, tagad atrodas ap 150 metru augstumā, kur vēja ātrums ir stabilāks. Taču vēja parkus visur būvēt nevar, pastāv virkne ierobežojumu – 800 metru attālums no ēkām, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, mikroliegumi, militārie ierobežojumi valsts pierobežā, aizsargjoslas ap ceļiem un dzelzceļu, kā arī parkam jāatrodas tuvu augstsprieguma līnijām.

– Kā notiek ietekmes uz vidi novērtējums, kad piemērota teritorija ir atrasta?

– Vēja parki Latvijā tiek klasificēti kā rūpnieciski objekti, tāpēc ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) ir obligāts visiem topošajiem parkiem. Kad ir panākta konceptuāla vienošanās ar zemes īpašnieku – jo bez viņa atļaujas parku būvēt nedrīkst –, mēs dodamies uz Valsts vides dienestu, kas ir koordinējošā iestāde, kas nosaka to, kādas būtiskas ietekmes topošajā parkā būs jāvērtē, kādi eksperti būs jāpiesaista. Kopumā IVN procedūrā vajag vismaz 14, dažkārt pat 20 iestāžu saskaņojumus, tāpēc IVN process ir ilgs, parasti trīs līdz piecus gadus, savukārt gala atzinums jeb pētījums ir 300–400 lappušu biezs. ES direktīva nosaka kā obligātu vienu sabiedrisko apspriešanu, Latvijā ir noteiktas divas – projekta ieceres stadijā un noslēgumā.

– Kas tieši izvērtē ietekmi uz, piemēram, putniem un dzīvo radību?

– No vides perspektīvas galvenie piesaistāmie ir trīs lielās ekspertu grupas – ornitologi, sikspārņu eksperti, sugu un biotopu eksperti. Šo darbu drīkst darīt tikai Dabas aizsardzības pārvaldes sertificēti eksperti. Piemēram, sikspārņu ekspertu Latvijā vēl nesen bija maz, tikai trīs vai četri. Būtiskākās vēja parku ietekmes, kas tiek izvērtētas IVN, ir tieši uz cilvēku, putniem un dzīvotnēm. Katra vieta jāvērtē individuāli. «Laflora Energy» parkā, kas atrodas izstrādātā kūdras purvā, mēs vēja parku uzbūvējām, savukārt citā ļoti līdzīgā izstrādātā purvā izpētes laikā konstatējām ļoti augstu putnu un sikspārņu blīvumu, tādēļ tur parka ieceri attīstīt nemaz nevarējām.

– Un kā jūs vērtējat līdzšinējo diskusiju sabiedrībā, vai tā ir kvalitatīva un argumentēta no abām pusēm?

– Jā, pēdējos gados 5G un Covid tēmas ir nomainījuši vēja parki. Ir labi, ka diskusijas notiek, tomēr tās reizēm ir haotiskas, arī tendenciozas, īpaši tās, kas notiek sociālajos medijos. Ir labi, ka iedzīvotāji uzdod jautājumus attīstītājiem, uz tiem ir jāsniedz konkrētas un izsmeļošas atbildes. Tomēr gribu labot priekšstatu, ka vēja turbīnas ir kaut kas jauns. Vēja turbīnas Latvijā būvēja jau divdesmitajos trīsdesmitajos gados, tolaik tās dēvēja par vēja motoriem. Ir mainījies tikai to izmērs un jauda, turbīnas kļuvušas modernākas, tāpēc jāvērtē potenciālā ietekme uz vidi. Internetā atrodami gan atbalstoši, gan ļoti daudz noliedzošu viedokļu, taču mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un katram ir tiesības izteikties. «Latvenergo» kā attīstītājs skaidro savus projektus reģionu līmenī, bet Klimata un enerģētikas ministrija un nozares asociācijas komunicē ar sabiedrību valsts līmenī.

– Kā tad praktiski notiek putnu izpēte, kad esat atlasījuši teritoriju vēja parkam?

– Vispirms mēs satiekamies ar Dabas aizsardzības pārvaldi, saskaņojam konkrēto pētījumu programmu un apjomu. Noskaidrojam, kas šajā teritorijā atrodas, piemēram, vai tur nav kāds lielāks putnu migrācijas ceļš, kādas sugas tur iepriekš konstatētas. Tad sertificēts putnu eksperts sāk izpētes konkrētajā teritorijā. Potenciālajā vēja parkā ir sugas, kurām jāpievērš lielāka uzmanība – tie ir migrējošie putni, planējošie putni, aizsargājamās sugas un plēsīgie putni, pūces.

Šādai putnu izpētei minimāli vajadzētu būt vismaz gadu garai, lai nosegtu visas sezonas un lai izpētītu, kur notiek ligzdošana, kur dzīvošana, kā notiek migrācija.

Tomēr mūsu pieredze liecina, ka ar vienu gadu nepietiek, un IVN laikā putnu izpēte parasti aizņem vismaz pusotru līdz divus gadus, jo dabas datu Latvijā šobrīd ir maz, mēs balstāmies uz piesardzības principu, tāpēc datus vācam un apstrādājam ļoti daudz.

– Un ko šī izpēte reāli var mainīt plānotajā projektā?

– Projekta attīstības gaitā ļoti daudz vēja turbīnu pārvietojam vai no tām atsakāmies pavisam. Piemēram, projekta sākumā es, izvērtējot vēja apstākļus un konkrētos ierobežojumus, teritorijā uzmodelēju deviņas turbīnas. Taču pēc pirmā pusgada atnāk sertificēts ornitologs un pasaka, ka, piemēram, tādu un tādu turbīnu tur likt nedrīkstēs. Tad kopā ar ekspertu mēs meklējam risinājumus, vai kādu turbīnu pārvietot, izvērtējam nepieciešamos putnu aizsardzības pasākumus. Un, jā, esam saņēmuši arī negatīvus ekspertu izpētes rezultātus, un tad projekts ir beidzies.

Ja saņemam pozitīvu atzinumu, mēs gatavojam būvprojektu, un vismaz gadu pirms būvniecības atkal ir jāveic jauns putnu monitorings. Putnu uzraudzība jeb monitorings turpinās arī būvniecības laikā un arī pēc parka nodošanas ekspluatācijā. Dabā viss ir mainīgs, un no IVN līdz būvniecībai var paiet ilgs laiks. «Laflora Energy» parkā projekta ieceres sākums bija 2015. gadā, bet ekspluatācijā to nodosim 2026. gadā. Un, kā jau minēju, arī pēc parka uzbūvēšanas mēs turpināsim monitoringu, tas parasti ir 2–3 gadi.

– Jūs minējāt tehnoloģijas kā putnu kameras. Kā tās strādā?

– Izanalizējot ornitologa iegūtos datus par to, kādi putni tur ir, kāds ir viņu lidošanas augstums, kameru piegādātājs izveido modeli, kur un cik kameru jānovieto, kurp tās būs vērstas. Kameras uzliek uz turbīnu torņiem, un tās ir sasaistītas ar mākslīgo intelektu un mašīnredzi. Ir definēti aizsargājamie putni, piemēram, Latvijā tie parasti ir melnie stārķi, mazie ērgļi un jūras ērgļi, kuri pārvietojas tālu. Stārķis mēdz lidot pat 20 kilometru attālumā no ligzdas. Tiklīdz kamera pamana putnu, pieņemsim, kilometra attālumā, tā identificē, ka tas ir mazais ērglis, un sāk viņam sekot, divas kameras pēc triangulācijas principa nosaka ātrumu un trajektoriju. Brīdī, kad sistēma paredz, ka putns tuvosies turbīnai, sistēma turbīnas griešanos palēnina vai pilnībā izslēdz, kamēr putns droši palido garām.

Svarīgi arī tas, ka jau izpētē notiek atteikšanās no kritiskām teritorijām, kurās būvēt nedrīkst, savukārt putnu aizsardzības pasākumi ir kā papildu garants. Šādā veidā vēja parkus var ekspluatēt, nezaudējot daudz saražotās enerģijas, vienlaikus sargājot putnus. Jāpiebilst arī, ka kopš aptuveni 2022. gada Latvijā vairs nav neviena IVN projekta, kurā prasība uzstādīt putnu kameras nebūtu noteikta.

– Un vai ir konkrētas vietas Latvijā, kur tieši monitoringu un dabas datu dēļ turbīnu skaits beigās ir bijis mazāks, nekā sākotnēji plānots?

– Jā, protams. Limbažu vēja parkā sākotnēji, vēl pirms IVN gala lēmuma, mums varēja būt 14 turbīnu, bet, ievācot aktuālākos datus, sapratām, ka tomēr ne vairāk par 12. Plānotajā Riebiņu vēja parkā IVN tika apstiprināts 11 turbīnām, bet pirms būvatļaujas atkārtoti tikāmies ar Dabas aizsardzības pārvaldi, un viņi ieteica no dažām atteikties, tā nonācām līdz 8. «Laflora Energy» projektā pēc IVN atzinuma bija iespēja būvēt ap 20 turbīnu, bet mēs būvējam 16, ņemot vērā gan biznesa, gan dabas apsvērumus. Tas kopumā ir ļoti ierasti, un pilnīgi visi attīstītāji ar to saskaras. Investīcijas ir lielas, un neviens attīstītājs nevēlas, piemēram, uzbūvēt turbīnu, kas beigu beigās nevarēs strādāt. Tādēļ es teiktu, ka cilvēkiem nevajag baidīties no tā, ka šobrīd Latvijā IVN tiek veikts daudzām vēja parku iecerēm – nekādā gadījumā visas šīs ieceres realizētas netiks. Dabas nosacījumi ir pietiekami stingri.

UZZIŅA

Ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) vēja parkam ilgst trīs līdz piecus gadus, tam nepieciešami vismaz 14–20 iestāžu saskaņojumi.

Putnu izpēte vēja parka teritorijā aizņem vismaz pusotru līdz divus gadus, lai nosegtu visas sezonas – dzīvi ziemā, ligzdas pavasarī, ligzdošanas sezonu vasarā un migrāciju pavasarī un rudenī.

Jaunajos vēja parkos turbīnas aprīko ar putnu kameru sistēmām, kas ar mākslīgo intelektu attālumā identificē aizsargājamos putnus.

Dabas datu dēļ turbīnu skaits projektos regulāri tiek samazināts. Piemēram, Limbažu vēja parkā no 14 palika 12, Riebiņos no 11 – astoņas turbīnas.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments