Varas kungi bieži saka: «Vēl nav sākts, bet mēs pie tā strādājam.» Sakiet, lūdzu, kā var strādāt – «pie tā»? Ja tu nekāp tai vagā iekšā, nekop to lauku, «pie tā» strādāšana ir komiska divkosība. Ar atpūtu līdzīgi. Kad Kurmis (tēls no Andreja Upīša romāna «Smaidoša lapa») beidzot bija ticis laukā no lazaretes, drusku atkopies un iekārtojies par dārznieku, pēc pāris dienu nesteidzīgas rakšanas iedūra lāpstu zemē, iztaisnoja muguru un prātīgi atzina, ka cilvēcīgs darbs dziedē labāk par dīku zvilnēšanu pludmalē. Goda vārds, sirds šoreiz alka atviegloti parunāt par vasariņu un tās jaukumu jaukumiem, bet gribējās kā labāk, sanāca kā vienmēr…
Kaut visu laiku strādā – pie…
Ja kādreiz kaut kas valstiskās komunikācijās nemisētos, to noteikti būtu jāuztver kā nepieredzētu anomāliju. Tāpēc pamatskolas eksāmenu rezultātu elektronisko paziņošanu gaidījām ar dibinātām bažām. Kāda skolas direktore novīteroja līdz mielēm apnikušo: «Mēs jau esam pieraduši, ka sistēmas mums darbojas tā, kā viņas darbojas…» Jo tuvāk Saeimas vēlēšanas, jo lielāka ticība, ka sistēmas atkal darbosies, kā darbojas… Ak, vai! LTV «Panorāma» vēstī, ka eksāmenu rezultātu izziņošanas rītā nedarbojās nekas! Ko dod mierinājums, ka rezultāti ir, bet nav pieejami (tā tikai trūka, ka to arī nebūtu!). Ko līdz taisnošanās, ka atkal sistēma neizturēja slodzi. Nav saprotams, vai slodzes, pārslodzes kāds mēra un vai paredzamie riski ir samērīgi. IZM Informācijas tehnoloģiju departamenta direktora p. i. Ilmārs Rikmanis mēģina sabīdīt kopā apbrīnojami neveiklu tekstu, bet tomēr kaut kā izstosta: «No mūsu puses gribētos atvainoties par to uztraukumu, kas radījās…» Vēlāk gan vārdu «radījās» izlaboja par «radās». Ko nozīmē «mūsu puse», var tikai nojaust, ka slavenais departaments «sastāv iekš» Latvijas Izglītības attīstības aģentūras. Ko nozīmē, ka «gribētu atvainoties», ja neatvainojies? Pēc šīm jezgām sazvanīju kāda puiša māti, kura uz jautājumu, kāda viņai šķiet izglītības augšas politika, atbildēja koncentrēti: depresīva un represīva.
Vasariņa nav tikai atpūta
Dažam labam bērnam patiešām laimējies, ja viņš vasarā ticis pie darba, kas kaulus nelauž, un arī kādu grasi var nopelnīt. Nav viegli: darba devējs nav nekāds labdaris, viņam parasti izdevīgi izmantot lēto darba spēku. Bērni nesūdzas, bet par lielāko ieguvumu uzskata nevis nopelnītās naudas summu, bet gan apziņu, ka tā savām rokām nopelnīta! Varbūt bērns izaug liels tieši tad, kad apzinās naudas vērtību un ka vecākiem tā arī no gaisa nekrīt. Viena meitiņa atklāti uzticēja, ka pelnot naudu ziemas mētelim, bet pārpalikumu atdošot vecākiem, kas lieti noderēs mazajai māsai… Aizkustinoši. Gana laika būšot arī atpūtai. Jau pat zināja, ka ar visu un visur jābūt uzmanīgiem.
Lasu, ka «Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs izplatījis oranžo brīdinājumu. Karstums! Sestdien visā Latvijā būšot spēkā dzeltenais brīdinājums, bet svētdien un pirmdien spēkā oranžais brīdinājums. Prognozes liecina, ka sestdien Zemgalē un Rīgas apkārtnē temperatūra sasniegs 30...31 grādu, pārējā valstī temperatūra būs zemāka – līdz 24...29 grādiem. Svētdien un pirmdien gaisa temperatūra lielākajā Latvijas daļā sasniegs 27...32 grādus, bet vietām valsts dienvidu un centrālajā daļā karstums pastiprināsies līdz 33...35 grādiem». Arī Eiropu skāris karstums. Piezvanīja bijušais audzēknis Alvis, kas savam atvaļinājumam startu devis Spānijā: jā, esot karsti, pat ap 40 grādiem ēnā! Latvijā šāda svelme nebūtu izturama, jo tur sausāks gaiss, bet vienalga saule kveldē dedzinoši.
Arī lauku bērniem iegadās pa darbiņa robam – pie zemeņu, upeņu, krūmmelleņu lasīšanas. Īsts rūdījums tiem, kas biznesu uztic savām rokām, apņēmībai, drosmei. Uztic mežam, purvam, kur lācenes, mellenes, avenes un drīz jau arī kāda sēne – ar piebildi, ja mazākās šaubas, labāk grozā nelikt. Ko, lāči? Pavisam nebēdājot, jo kaklā spalga svilpe, kas «darbināma» pastāvīgi, un «ja lāča baidies, mežā neej». Par lēkšanu ūdenī viens mani izāzē, uz zoba paķerdams: ja gribi uzzināt, kas tās «jūras dibenā», tad rokas uz priekšu, galvu starp rokām – un gan jau pret kaut ko atdursies… Viena ziņa nesen sadusmoja. Braucot no Ogres Kokneses virzienā, pa šosejas viduslīniju, kāds melns mocis, starp mašīnām svilpdams, žonglēdams, izlīda baisā ātrumā un par mata tiesu – nu, ap 200 km stundā varēja būt. Nē, ne idiots, pašnāvnieks, kas «savu galu neredz»…
