Komplimentēja sievietes pie galdiņiem, lai gan tās par komplimentiem nebūt nepriecājās, vāvuļoja, ka viņam te dāča v Saulkrastah esot un viņš te vienmēr nākot iedzert. Tālāk neklausījos, jo jutu jau, ka nebūs labi. Uz sekundes simtdaļu bija izveidojies acu kontakts. Ietu projām, bet saldējums jau bija mazajās roķelēs un saldi tecēja piedurknēs. Aizgājām pie tālāka galdiņa, bet tas nelīdzēja. Pusplikais taisnā ceļā šķūrē pie mums. Varbūt tādēļ, ka pamanīja man uz somas Latvijas uzšuvi. Viņš paņem krēslu un, sombrero uz vēdera uzlicis, pašapmierināti izgāžas blakus: «A vot u meņa vapros...» Klusēju. Šis vēlreiz to pašu. Paskaidroju, ka nevēlos ar viņu runāt, lai liek mums mieru. Un tad sekoja: «Ah, ti pa ruzzki ņipaņimaješ!» Un pēkšņi viņš sāk gvelzt daļēji angliski, daļēji krieviski, ka valodas ir jāmācās un ka mazais puika taču kādreiz brauks uz ārzemēm un tur tādu latviešu valodu vispār neviens nezina. Un ka «očeņ ploha», ja nezini valodas.

Ja nebūtu mazbērna klāt, iespējams, iedarbotos uz puspliko ar kinētiskām metodēm, taču mazbērns tur sēdēja, sabijies no pusplikā, tādēļ nolēmu teikt audzinošu runu. Paskaidroju šamam, lai fiksi tinas projām, jo man nav pieņemami, ka viņš traucē mani ar mazbērnu kafejnīcā, un vēl jo vairāk, ka uzmācas svešvalodā, bet valsts valodā nav spējīgs nevienu vārdu pateikt. Ne labdien, ne atvainojiet, ne lūdzu. Viņam te, Saulkrastos, vasarnīca esot, bet latviski viņš vienu vārdu pat nevar pateikt! Laikam nosprāgs labāk, ķīniski runās, tikai ne latviski.

Manu emocionālo uzrunu, protams, noklausījās arī citi kafejnīcas apmeklētāji un saimniece. Viņa pienāca un angļu valodā pusplikajam sombrero sacīja, lai pārtrauc uzmākties viņas klientiem un nebiedē bērnus. Lai iet pretī skvērā sēdēt.

Nezinu, kā tur viss beidzās, bet mazbērns iečukstēja ausī – Imi, gribu mājās. Atvainojos saimniecei par incidentu, saimniece atvainojās mums, un mēs devāmies prom. Saldējumu es apēdu. Kā tu labu mantu postā laidīsi, puika pat vafelīti nebija pagaršojis.