Vienlaikus lauksaimnieki norāda arī uz nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem ES un grūtībām piesaistīt finansējumu saimniecību attīstībai. Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem mūsu sarunā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģiju fakultātes Augsnes un augu zinātņu institūta profesoru, vadošo pētnieku, Dr. agr. Aleksandru Adamoviču.

– Pēdējā laikā arvien biežāk izskan bažas, ka Latvijas lauksaimniecība nonākusi sarežģītā situācijā. Vai piekrītat šādam viedoklim?

– Jā, un, manuprāt, viens no galvenajiem problēmas iemesliem ir ES īstenotais Zaļais kurss, kuram ir gan pozitīvas, gan negatīvas puses. Kursa īstenošana dos pozitīvus rezultātus, ja to prasmīgi un ļoti pārdomāti realizēs visās valsts ekonomikas jomās. Diemžēl pagaidām tā vēl nav. Izskatās, ka patlaban Zaļais kurss labumu dod vienīgi politiskajai elitei, kura veido šo politiku, un daļēji arī lielajām saimniecībām, kurām ir pietiekami resursi, lai pielāgotos arvien jaunām prasībām. Taču mazajām un vidējām saimniecībām Zaļā kursa nosacījumu ievērošana rada ļoti nopietnas grūtības. Tieši šīs saimniecības Latvijā būtu jāatbalsta visvairāk, jo tās uztur laukus dzīvus un veido mūsu lauku vidi.

Pagaidām Zaļā kursa prasības bremzē lauksaimniecības attīstību. Tas īpaši attiecas uz saimniecībām, kas strādā kūdrājos un citās specifiskās teritorijās. Zemniekiem un fermeriem nepārtraukti jāgatavo dažādas atskaites, jārēķinās ar pārbaudēm un jāievēro arvien jauni nosacījumi. Tā vietā, lai koncentrētos uz ražošanu, viņi ir spiesti nodarboties ar birokrātiju. Nav nejaušība, ka daudzviet Eiropā lauksaimnieki pret šādu politiku protestē. Esmu bijis gan Polijā, gan Nīderlandē, un tur valda ļoti liela neapmierinātība. Arī ES varas koridoros jau tiek runāts par nepieciešamību šos noteikumus mīkstināt.

– Kāpēc šīs prasības tik smagi skar tieši lauksaimniekus?

– Viņiem ir jāspēj nopelnīt iztiku no apsaimniekotās zemes. Taču daudzi Zaļā kursa nosacījumi būtībā ierobežo iespējas paaugstināt augsnes kvalitāti, veikt rekultivāciju vai uzlabot zālājus. Vienlaikus tiek izvirzītas arvien stingrākas emisiju, kvotu prasības, kas rada dažādus saimniekošanas ierobežojumus. Taču lauksaimnieka galvenais uzdevums ir saražot kvalitatīvu pārtiku un nodrošināt savas saimniecības dzīvotspēju.

Lielām daudznozaru saimniecībām šos ierobežojumus izdodas vieglāk pārvarēt, jo tām ir lielāki finanšu resursi un iespējas sadalīt riskus. Savukārt nelielām saimniecībām, īpaši tām, kuras specializējušās vienā nozarē, katra jauna prasība nozīmē papildu izmaksas un sarežģījumus.

– Tajā pašā laikā bieži tiek runāts par bioloģisko lauksaimniecību. Varbūt šis ir mūsu īstais ceļš?

– Protams, kvalitatīva un bioloģiski audzēta pārtika ir nepieciešama. Neviens to neapstrīd. Taču jāskatās arī uz praktisko pusi. Vispirms jābūt patērētājam, kurš šādu produkciju ir gatavs regulāri izvēlēties un var atļauties to iegādāties. Tikai tad bioloģiskā ražošana var sekmīgi attīstīties. Turklāt ne vienmēr ir iespējams visus ražošanas procesus organizēt tā, lai tie pilnībā atbilstu bioloģiskās lauksaimniecības definīcijai. Praksē sastopamies ar dažādiem gadījumiem, tāpēc nedrīkst visu vērtēt tikai teorētiski – jāņem vērā arī reālā lauksaimnieku ikdiena.

– Kā esošā situācija ietekmē Latvijas laukus kopumā?

– To mēs redzam pavisam skaidri. Lauksaimniecības uzņēmumu skaits sarūk, jo mazās saimniecības cita pēc citas pārtrauc darbību – vienkārši izput. Protams, savu ietekmi atstāj arī dabas apstākļi. Sausums, krusa, ilgstošas lietavas, plūdi – dažādas ekstrēmas stihijas rada lielus zaudējumus, bet sējumus dažādu faktoru dēļ neviens pilnībā neapdrošina, tikai daļēji. Turklāt apdrošināšanas izmaksas ir pārāk augstas, un ne vienmēr šie ieguldījumi attaisnojas. Rezultātā saimnieks uzņemas ļoti lielu risku.

Savulaik tika cerēts, ka Latvijā radīsies daudz nelielu ģimenes saimniecību, līdzīgi kā pirmskara laikos. Diemžēl realitāte ir cita. Vislabāk šobrīd spēj attīstīties lielās saimniecības, kuras ir labi organizētas un veiksmīgi piesaista ES finansējumu. Tām ir vieglāk izpildīt visas prasības, investēt izaugsmē un turpināt darbu. Savukārt mazajām un vidējām saimniecībām šādu iespēju bieži vien nav. Tās nespēj konkurēt ar lielajiem uzņēmumiem un rezultātā arvien biežāk tiek slēgtas. Līdz ar to rodas ne tikai ekonomiski zaudējumi, bet reizē Latvijas laukos kļūst mazāk cilvēku, kuri nodarbojas ar lauksaimniecību un uztur dzīvu lauku vidi.

– Ko šādā situācijā darīt mazajām saimniecībām? Vai tām vispār vēl ir iespējas izdzīvot?

– Vienas universālas receptes diemžēl nav. Es negribētu teikt, ka cilvēkiem būtu jāatsakās no saimniekošanas un jāmet miers lauksaimniecībai. Tieši otrādi – jāmeklē sava niša un jāražo tāda produkcija, kurai ir stabils noiets tirgū. Ražot jau var daudz ko, taču galvenā problēma ir produkciju pārdot par cenu, kas sedz ieguldītās izmaksas. Latvijā saražotās produkcijas pašizmaksa bieži vien ir augsta, bet vienlaikus lauksaimniekiem jāievēro ES kopējās lauksaimniecības politikas noteiktās prasības un kvotas. Briseles diktētie nosacījumi mazajām saimniecībām rada vēl papildu slogu.

– Medijos bieži izskan doma, ka Latvija nesaņem tik lielu ES atbalstu kā citas valstis. Vai arī tā ir viena no problēmām?

– Nenoliedzami. ES kopējā lauksaimniecības politika paredz ļoti ievērojamu finansējumu, vairāk par 300 miljardiem eiro, taču galvenais jautājums ir – kā šie līdzekļi tiek sadalīti. Latvija jau ilgstoši norāda, ka mūsu lauksaimnieki nesaņem tik lielu atbalstu kā daudzu citu dalībvalstu zemnieki. Ja runājam par vienotu politiku un vienlīdzīgu konkurenci visā ES, tad arī atbalsta nosacījumiem vajadzētu būt daudz taisnīgākiem. Taču mazās valstis šajā ziņā bieži vien paliek zaudētājos. Grūti pateikt, vai vienmēr pietiekami veiksmīgi spējam aizstāvēt savas intereses, taču rezultāts ir redzams – līdzekļu nepietiek, bet prasības visiem ir gandrīz vienādas.

– Vai problēma ir tikai Eiropas politikā, vai arī mums pašiem Latvijā ir daudz neizdarītu darbu?

– Protams, nevar visas likstas norakstīt uz ES, jo arī pašu mājās daudz kas nav sakārtots. Piemēram, mazajām saimniecībām joprojām ir ļoti sarežģīti saņemt kredītus. Lielās komercbankas šādus projektus atbalsta ļoti piesardzīgi vai neatbalsta nemaz. Rezultātā cilvēkam, kurš grib attīstīt savu saimniecību, bieži vien pietrūkst tieši sākuma kapitāla. Lai situāciju mainītu uz labu, jaunajiem lauksaimniekiem vajadzētu būt iespējai daudz vienkāršāk saņemt vismaz sākotnējo finansējumu. Pat salīdzinoši neliels kredīts dod iespēju, kļūst par atspēriena punktu, lai cilvēks varētu sākt darbu un vēlāk pakāpeniski attīstīt savu saimniecību. Diemžēl praksē tas ne vienmēr izdodas, un tas kavē jaunu uzņēmēju ienākšanu nozarē.

– Kādas sekas tas atstāj uz Latvijas laukiem?

– Tās mēs redzam jau šodien. Jaunieši aizbrauc strādāt uz ārzemēm, bet laukos paliek arvien mazāk cilvēku. Manuprāt, Latvijā ir ļoti daudz neizmantotas lauksaimniecības zemes. Arī citās valstīs redzamas līdzīgas problēmas, taču pie mums šis tukšums ir īpaši izteikts. Ja zeme netiek apstrādāta un nav cilvēku, kuri grib un spēj saimniekot, lauki pakāpeniski zaudē savu dzīvību. Tieši tāpēc ir svarīgi radīt apstākļus, lai cilvēki redzētu nākotni lauksaimniecībā. Nepietiek tikai izvirzīt arvien jaunas prasības – nepieciešams arī reāls atbalsts tiem, kuri vēlas strādāt.

– Ko, jūsuprāt, vajadzētu darīt politikas veidotājiem, lai situāciju mainītu?

– Daudz vairāk jādomā par praktisku palīdzību lauksaimniekiem, nevis par jauniem ierobežojumiem. Ir jāpanāk taisnīgāki konkurences apstākļi ES ietvaros un lielāks atbalsts mazajām un vidējām saimniecībām. Tikpat svarīgi ir nodrošināt jaunajiem lauksaimniekiem iespēju saņemt finansējumu un uzsākt savu darbību. Manuprāt, daudzas problēmas, ar kurām šodien saskaramies, ir radušās tāpēc, ka ilgstoši nav pieņemti pietiekami pārdomāti lēmumi. Nav brīnums, ka arī lauksaimnieki arvien biežāk izjūt vilšanos gan par ES īstenoto politiku, gan par to, kas notiek tepat Latvijā.

– Vai, par spīti visām grūtībām, redzat arī pozitīvus signālus?

– Es domāju, ka potenciāls Latvijai noteikti ir. Mums ir zeme, cilvēki un zināšanas. Jautājums ir par to, vai spēsim šīs priekšrocības izmantot. Trīsdesmit gadu laikā, ja būtu konsekventāka un tālredzīgāka attīstības politika, tik neliela valsts kā Latvija varēja sasniegt daudz vairāk. Tāpēc es joprojām uzskatu, ka galvenais uzdevums ir radīt apstākļus, kuros cilvēki gribētu strādāt, attīstīt savas saimniecības un saistīt savu nākotni ar Latvijas laukiem.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments