Mēs saucamies par kultūras cilvēkiem. Mums ir daudz tāda, par ko ne vien attālākie senči, bet pat mūsu vectēvi un tēvi nevarēja sapņot. Visi aeroplāni, zemūdens laivas, rotācijas mašīnas, radio un tūkstošiem citu lietu ir bez šaubām kultūras liecinieki.

Taču, kaut arī tas savādi liekas, esam gadu tūkstošiem palikuši uz vietas un neesam kultūras gaitā necik tālāk tikuši par saviem sirmās senatnes priekštečiem.

Vasarā, kad daba mežus un klajumus, krūmus un pļavas piepilda ar krāšņām puķēm, zaļumiem un ziediem un svin, dzīvības nogurušiem darba rūķiem gribas izrauties no pilsētas mūriem un pie dabas māmiņas krūts smelties sev atpūtu, spirgtumu un jaunus spēkus turpmākai dzīves cīņai par eksistenci.

Pa svētku dienām izbraukuši no pilsētas jūs gribat nomesties mežā uz kādas pakalnītes atpūsties, lai ar pilnu krūti ieelpotu svaigo gaisu, bet te jūs pārsteidz visai nepatīkama lieta: visas jaukākās vietas, visi klajumiņi un pauguriņi piebērti ar dažādiem netīrumiem. Nomīdītajā zālē izmētāti sviestmaižu papīri, tukšas konservu bundžas, sērkociņu kastītes, papirosu kastītes, izdzertas degvīna pudeļu šķembeles, salauztas dāmu matadatas u. t. t. Vietām redzami pat tādi priekšmeti, ko, redzot, nākas pat nosarkt.

Vai tāda parādība arī liecina par mūslaiku slaveno kultūru? Tajās vietās gulējuši un dzīvojuši mūsu inteliģences, mūsu zelta jaunatnes reprezentanti. Vai tas ir kultūras cilvēks, kas, kur iet, tur nomet savus atkritumus? Meklējot kādai jautrai kompānijai pēc vietiņas, kur nomesties, dzirdami dusmu izsaucieni:

— Lūk, kādi cūkas! Kā pieķēzījuši tādu smuku vietiņu.

Bet palūkojieties, ko dara paši. Pēc aiziešanas arī viņu nometnes vieta pilna visādu «kultūras» pierādījumu.

Vai senlaiku vecvecā morāle — kas pašam nepatīk, to nedari citam — nebija daudz cēlāka un īstenībā daudz kulturālāka par mūsdienu gudrības mācību: kad tik man labi, — kāda daļa man gar citiem?

Vai tiešām pēc mežā vai pļavā pavadītās atpūtas ir tik liels grūtums — visas savas saldumu mīkstuma un dzērienu atliekas rūpīgi savākt un iemest kādā bedrītē vecās lapās vai iemest dziļākā vecā tranšejā vai granātu izraktā bedrē, kādu viscaur daudz, kur tas nebūtu nevienam par piedauzību un nepatikšanu? Skaistā pļaviņa, lietus noskalota un saulītes apspīdēta, pēc tam būtu patīkama atpūtas un izpriecas vieta vēl un vēl daudziem citiem zaļumniekiem. Tiem nebūtu jālād priekšgājējus un jāmeklē tīrākas vietiņas, kuras nav no kultūras priekšstāvjiem pieķēzītas.

Tā tad, neskatoties uz šķietamiem kultūras augstajiem sasniegumiem, mēs dažā ziņā esam stipri līdzīgi gadu tūkstošus atpakaļ dzīvojošiem senčiem — mežoņiem.

Mums gan ir īsteni kulturālas apziņas, jo nespējam saprast tādu viselementārāko sabiedriskās dzīves prasību, ka katram savus atkritumus vajag novākt, lai tie lielajā dzīves dārzā, mūsu atpūtas vietās, nepaliktu kā mūsu nepatīkami liecinieki un lai nesagādātu pie citiem, mūsu tuvākajiem, sašutumu, lai nebojātu viņiem prieku un atpūtas jaukumu. Padomā pats mazāk par sevi, vairāk arī par citiem.