Derīgi atcerēties, ka Ogres Kultūras centra Gada balvas nominācijā «Laikmetīgā māksla» pirms pāris gadiem Inese bijusi laureātu godā, un jācer, ka kaut kas līdzīgs, iespējams, atkārtojams vēl un vēl: saprotams, ja žūrijas vērīgā acs to atkal un atkal pamanīs. Bet ne jau konkursiem dzīvojam. Nē, nē, pagasta kultūras ļaudis nedz par to domā, nedz sapņo, viņi vienkārši dara savu darbu – ļoti daudz un no sirds. Pagalam nepiestāv tie trafaretie «īstermiņi», «ilgtermiņi», jo katram termiņam taču sākums un arī beigas. Bet kultūra nevar nofiksēties, apstāties, beigties. Jūlija beigas un augusta sākums lieliski un dabiski savienojušies divās mākslās – glezniecībā un mūzikā: šogad kopš 24. jūlija sāka pilnā sparā gleznoties mākslinieku plenērs – nu jau 19. gadu no vietas. Vai mūzika, glezniecība, laikmetīgā māksla ir nodalāmi jēdzieni? Taču nē: viena žanra fineses ievijas citā, viss notiek mijiedarbībā, bet kopā rada to, kas ir mākslas iznākums, rezultāts. Tas ir tas, kas iekrīt cilvēka dvēselē un liek viņam labākam, skaistākam kļūt, saprotot paša Dieva valodu.

Ne sākuma, ne beigu

Notikumu, negaidītu uzplaiksnījumu gaita nepadodas hronoloģijai: kas reiz bijis, nenoslēdzas, bet, paskatoties ar citām acīm, šķiet, ka tas pārtop jaunā, vēl īsti neapjaustā lielumā, kam arī nebūs ne precīza sākuma, ne pabeigtu beigu. Tāpēc laikmetīgās mākslas priekškari joprojām atvērti: skaņas, melodijas, gleznu ainavas, iespaidi aizķērušies simtgadīgo koku zaros un nebēdā nedz par vējiem, nedz vētrām, bet dzīvo savu, no mums tik maz atkarīgu dzīvi. Vasariņas izskaņa Ķeipenē ir īpaša. Ik gadu jūlija beigās un augusta sākumā Latvijas gleznotāji kādas 10 dienas pavada Ķeipenes kalnu, leju, ezeru, dīķu, senu ēku, dievišķu un pasaulīgu ainavu zemītē. Šīs mākslas dienas dēvē par plenēru. Ja profesionālu mākslinieku izpratnē tā ir gleznošana dabā, atspoguļojot krāsās gaisa un gaismas mijiedarbību, tad vienlaikus tā ir arī dabas mākslinieciska studēšana ārpus mākslinieka darbnīcas. Tad cilvēkiem, kas viņus uzņem pie sevis, par viņiem rūpējas, itin zinātkāri seko līdzi, kā top māksla, tās ir laimes sekundes ar jūtīgiem pieskārieniem savai dvēselei, sajūtot apkārtējo ļaužu līdzīgus skatienus. Nu jau deviņpadsmit gadu mirkļi starp vasariņu un rudeni! Šoreiz mākslinieku pulks itin vērā ņemams, bet jānosauc visi – 19. plenēra mākslinieki: Juris Ģērmanis, Vita Beikerte, Katrīna Sēle, Emīls Kristiāns Muzikants, Ieva Muzikante un Tālivaldis Muzikants, Ziedonis Bārbals, Valērijs Dičkovskis, ķeipeniete Velta Riekstiņa, Inese Mīlberga, Rita Tālmane, Jānis Ziņģītis… Ievērojāt trīs Muzikantus? Pie viņu pulka īsti piederīga arī Katrīne Sēle, kas ir Emīla Kristiāna tuva draudzene. Ar ģimenes ciltstēvu Tālivaldi jau agrāk esam pajokojuši, ka arī es varētu piebiedroties viņiem kā pusgadsimta muzikants – ballēs, jubilejās, kāzās, apkūlībās… Franču apgaismības laika filozofs Didro teicis, ka māksla ir spējā saskatīt neikdienišķo ikdienišķajā un vienkāršo neparastajā. Precīzi. Esmu pārliecināts, ka kodolīgā atziņa būs atkal drošs pavadonis visas nedēļas mākslas ceļos.

No malas vērojot, īsti nevaram būt iekšā

Vienā jaukā priekšpusdienā sazvanos ar Inesi Mīlbergu. Esam iedraudzējušies jau pasen. Atminos viņas radošos brīnumus. Rudenī viņai būs sava grāmata «Es zīmēju bērnību». Togad. Kad tas bija? Pirms gadiem pieciem, sešiem, kad braucām no Ērgļu puses aiz vecās skolas līkuma kalnā augšā. Pamanām, ka Kārklu kalna pakājē kāda mākslas būtne glezno. Saprotams, ka tādās reizēs kaunu, neērtību pie malas! Ejam klāt, līksmi sasveicināmies. Pati māksliniece, kaut ļoti kautrīga pēc dabas, atveras un uzsmaida kā ilgi gaidītiem ciemiņiem. Toreiz viņa vēl nezināja, ka glezno kalnu sauc par Kārklu kalnu, brīnījās, kāds sakars ar kārkliem. Tāds sakars, ka, re, tā mūra māja sen agrāk bija Kārklu krogs. Krogā bez sava mēriņa arī neiztika, bet tā bija nepieciešama vieta, kur braucējiem zirgus atpūtināt, pabarot, pašiem atpūsties un iekost, satikties ar citiem ļaudīm, parunāties, patriekties… Tagad esam kļuvuši tik gudri, ka valodas bagātību aizstājam ar tās savādību: teju ik tekstiņā pavīd kaut kādi latvju valodas svešķermeņi… Ceļā no Mazozoliem līdz Suntažiem – krogu bijis vesels lērums – «Vārnas», «Bumbas», «Pelnu», «Silakrogs», «Desu krogs», «Cepļa krogs», «Akmeņkrogs»…

Inese toreiz un arī šoreiz aizkustināta, ka plenēru atrašanās vieta ir pašā Jāņu kalnā, kur barona Menāra, Jāņu, Akas, Pils ielas un to krustojumi. Jau pretenciozi palielījos, ka plenēristi ir no visas Latvijas. Piemēram, Inese Mīlberga no tālajiem Talsiem, Vita Beikerte, Juris Ģērmanis no Ogres, Rita Tālmane, Emīls Kristiāns Muzikants no Rīgas, Ziedonis Bārbals – Jēkabpils Mākslas skolas direktors, Tālivaldis Muzikants – Baldones Mākslas skolas direktors, Vita Beikerte – arī Ogres Kalna pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja, Velta Riekstiņa mūsu ķeipeniete, Jānis Ziņģītis lēdmanietis – vadītājs uzņēmumā «Ogres Vēstures un mākslas muzejs»… Oi, nevar visu uzskaitīt…

Pirms šī brauciena kaut kāda noslēpumaina balss un pazīstams nemiers dīdīja: klau, nesēžam, ejam svētkos iekšā! Kā tur bija ar to Raiņa jauno laiku? «Ikvienam ir roka jāpieliek, lai…» Tā nu esam pie Ineses Mīlbergas Kārklu kalna pakājē; līdzi paķēries akordeons, un abi ar Sarmīti nodziedam mūsējo dziesmu «Ķeipenei», kuras piedziedājumā Kārklu kalns balsojas un atbalsojas. Pienāk jaunas ziņas. Joņojam (prātīgi) uz Plaužu ezeru, kura krastā gleznojam sastopam Jāni Ziņģīti, Valēriju Dičkovski. Saule kveldē. Valērijam molberta nav līdzi, tālab, uz ceļiem zālītē nometies, glezno bez mazākās aizdomas, ka kaut kas traucē… Pa jokam izmetam, ka Gods Dievam Augstībā un matērijai labs prāts… Lai neiztraucētu pārsteiguma prieku, pie vīriem nemuzicējam, dodamies pie dāmām. Laikam to vīru ar «čupā grūžamo» atminēdamās, Rita Tālberga nemaz neliekas pārsteigta. Gluži otrādi, ātri uzķer meldiņu un skanīgi padzied līdzi, smeldzīgo «Septembri» īpaši smalki, jūtīgi… Turpat dažu soļu attālumā uz ezera platās laipas mēģinām kustināt Vitas Beikertes sirdi. Arī viņa kā teju jebkurš latvietis droši un precīzi piebiedrojas. Bildē un filmē ezermalas saimniece Agita Celmiņa. Vēlāk sanāk vesels koris un Raimonda Paula «Dzīvīti» ar Jāņa Petera vārdiem nodziedam tā, ka klusībā pie sevis nočukstu – gandrīz kā samēģinājuši… Laiks negaida. Vakarā Ķeipenes Kinostacijā, kuras vadītājas Kristīnes Antonovas lolotais Sergeja Eizenšteina kinomuzejs un gaidāmās Laikmetīgās mākslas soļi… Traucam tajā virzienā.

Laikmetā laikmetīga māksla

Tā kā modernajā mākslā, ko sauc arī par laikmetīgo, nejūtos īsti drošs, mēģināšu atainot tikai to, ko saprotu, jo, riskējot ar atzīšanos, ka kaut ko nesaprotu, kāds mākslas lietpratējs, korifejs varētu tādu skribentu noturēt par tumsoņu. O, dzeju sapratu itin labi, un tā man gāja labi pie sirds. Nevar nepateikt, ka mūzika pirms svētīgā notikuma bija izvēlēta filigrāni smalka: ik melodijas frāze, akords nebija iedomājams kaut kā citādi veidojams, kā tas skanēja Kinostacijas pagalmā. Dzejnieki – Liāna Langa un Andris Akmentiņš – bija savā, pacilājošā, elementā. Publikai īpaši patika Andra «hiphopa» ritma «repošana», kur mūzikas un ritma instrumentāciju aizstāja paša vieglās kājas, izveicīgā, veiklā valoda. Pēkšņi ienāca prātā, ko varētu paņemt līdzi no abu dzejnieku bagātās valodas, izteiksmīgajiem salīdzinājumiem, sulīgajiem epitetiem, negaidītajām alegorijām, metaforām, loģiskajām sakarībām…

Tā nu te arī piemetināju, un nav tik svarīgi, kam tie vārdi pieder, iztēle, jušana vien manis paša: mēs stāvējām kā neizraktas akas... Valoda kož man mēlē... Aizņemu aizvien vairāk virtuālas telpas. Bērnībā mēs iemācāmies melot! Un tikai pēc piecdesmit tas var noderēt! Starp palagu un segu dīkst rudzi, pie tava klusuma galdiem salējām mēs vīnu…

Raksti, raksti, kaut pavisam nerakstās, raksti, kad gribi, kad negribi, kad riebjas, smejies, raksti, raksti! Gribas atbalsot Liānas vārdiem: varbūt neraksti, neraksti, kad nav, ko rakstīt?! Jēgu meklē, sameklē un tad raksti!

Zibeņiem plaiksnot, pērkonam ducinot, dārdot

Kā allaž – lielos svētkos, notikumos izpeld – Šekspīra cienīgais būt vai nebūt. Pamalē dobji ducināja jau laikus un bažīgi. Būs, nebūs? Blakus sēdētājus drošinu, ka nebūs. Tas man arī gandrīz izdevās. Sāka pilināt, drusku līt, un tā arī turējās, noturējās. Kā allaž, arī šoreiz defekti papildināja efektus. Performances, gaismas trajektorijas gleznojās varenā rokrakstā. Jausma, atjauda ietverta pieteikuma, ievada vārdos: «Rudenīga bezmiega vīzija ar logu atblāzmām. Nonācis pilsētas atsvešinātajā vidē, «jaunais cilvēks» vienlaikus jutās kā niecība un pārcilvēks. Līdz atkal atrada cilvēkus, izlobot no tehniskajām lomām viņu siltuma punktus un spožās trajektorijas.» Mākslinieks, režisors Māris Kalve, animators Vilis Bērziņš, dzejnieks Andris Akmentiņš, skaņas režija – Ernests Ansons. Kas notika ar gaismām, gaismēnām, kustībām, zibens dekorācijām, nav aprakstāms. Apjautājos mākslas lietpratējam, jaunam cilvēkam Emīlam Kristiānam Muzikantam. Viņa atbilde lakoniska: «Tehniski ļoti labi, pārējais jāuztver katram ar savām paša jūtām, sirdi, prātu un saprātu!» Pērkona negaiss cik kautri pie debesīm klauvēja, tik skaisti arī pierima.

Nākamajā dienā lielā notikuma noslēgums pie Tautas nama. Ļoti daudz ļaužu, daudz gleznu, autoru, vērtējumu, izpratnes, jūtu, mākslas gulšņu un nogulšņu dvēselēs. Ļoti daudz satikšanos ar dvēseļu radiniekiem. Mākslai tiekoties ar tautu, milzu gleznu izstāde, Tautas nama Ineses aizkustinošie vārdi. Pagasta Viļņa klātbūtne. Nebija garu runu. Arī Vilnis laikam vadījās no zināmā: labāk šoreiz kādam pietrūkt, nekā palikt pāri…

Iz tautas mutes

Tautas nama Inese: «Ķeipenes plenērs man – noteikti ir rūpes par mūsu pagasta viesiem, kuri pie mums ciemojās desmit dienas un jutās kā mājās. Vēl – mākslas vasaras eliksīrs. Šiem radošajiem cilvēkiem tas ir laiks, kad aizmirst ikdienas steigu un ieelpot vasaru, radot savus kārtējos unikālos darbus, pārrunāt mākslas un dzīves aktualitātes, uzklausīt, padalīties un sasmelties nākamajam darba cēlienam. Ļoti priecē, ka 19 plenēru gadi ir piesaistījuši mākslas cienītājus no mūsu un apkārtējiem pagastiem, un nu jau viņi ļoti gaida šo notikumu Ķeipenē. Šogad Ķeipenes gleznu kolekcija tiek papildināta ar 13 gleznām. Esam bagāti! Desmit dienas mākslā aizsteigušās, kādam atkal plenērs par īsu, un atvadas skumīgas. Esam pateicīgi, ka nu varam pienācīgi savus viesus izmitināt, bet vietas tāpat visiem gribētājiem nepietiek.»

Plaužu ezera īstenā saimniece, visa labā, gaišā gara stāvokļa apmīļotāja Agita Celmiņa: «Mums bija un ir tas patiesais gods uzņemt Ķeipenes plenēra māksliniekus atslodzes, atpūtas, atelpas vakarā. Arī šogad kūpēja karsta zivju zupa (kad pajautāju Agitai, no kurienes zivis, viņa savādi paskatījās: no kurienes vēl, ja ne no ezera?). Bija baļļa, pirts.. Bet pāri visam sirsnīgas sarunas, vienam otra uzklausīšana, neuzbāzīga mūzika… Neviens no mūsu ģimenes nešaubās, vai mīlam savu Plaudi. Bet, kad dzirdam to pašu sakām mūsu klientus, šoreiz viesus, māksliniekus, kamols kaklā: vai tas var būt, ka piepildās, par ko mēs tik ilgi sapņojām un strādājām, lai šeit – mūsu vecāku īpašumā – kaut kas būtu skaists un daudziem mīļš. Paldies sirsnīgajiem ciemiņiem! Un uz citu jauku vasariņu, rudentiņu!»

Es pats: «Ticēju, ka Ķeipene nepievils, ka izvilks arī to, kas smagi un grūti nāk. Desmit mākslas dienas pagājušas, bet sajūta tāda, ka vien tikko sākušās. Paldies viesiem, paldies pašvaldībai, cilvēkiem, kas to visu cīnīja, loloja, lai izdotos – lieliski!»