No 11. līdz 17. septembrim mūžībā devušies: Ciemupē - Kārlis Nore (1941). Ikšķilē - Otīlija Cauna (1949), Egīls Kalniņš (1948). Lielvārdē - Ruta Šīmane (1946). Madlienā - Vladimirs Mizgajevs (1949). Ogrē - Gaļina Holodova (1958), Imants Jansons (1954), Imants Vešters (1935). Rembatē - Rita Čačka (1960). Tomē - Aleksandra Smirnova  (1942).

Jā, arī sistēma, ko grūti saukt par tādu, ir sistēma. Indivīdam cīnīties ar to ir bezjēdzīgi un bīstami. Ja sāksi saukt lietas īstajā vārdā, sistēma izliksies neko tādu neredzam, nezinām, un mūsu kaismīgie vārdi taps vējā kaisīti vai arī tev laupīs skaļas balss tiesības. Bet neviens, kas iekļāvies sistēmā pats – neatkarīgi no tā, vai viņš tur kaut ko knibina, rubina, vai nedara neko, neviens nebūs tik traks, ka pacels balsi pret savu māti barotāju – Sistēmu.

Latvijā vārdu došana bērniem vienmēr bijusi radoša. Laiku pa laikam apritē atgriežas sen aizmirsti, reiz populāri vārdi, bet dažkārt vecāki izvēlas vārdus, kas skan gluži kā no zoodārza vai pasaku meža. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes informāciju pirms pieciem gadiem populārākie vārdi bija Olivers un Sofija, taču OVV nolēma papētīt, cik bieži bērniem tiek doti vārdi, kas saistīti ar faunu, ierakstot dzīvnieku un putnu nosaukumus Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) personvārdu datubāzē. Šis raksts ir neliels eksperiments, kurā tā, kā ienāca prātā, ievadīti dzīvnieku un putnu nosaukumi, atklājot, cik bieži tie kļuvuši par cilvēku vārdiem. Rezultāti ir pārsteidzoši un atklāj kaut ko par mūsu attiecībām ar dabu un iztēli.