Apvienoto Nāciju Organizācija no lēmumu pieņēmējas kļuvusi par tādu parunāšanās organizāciju, kas pasaules līderiem ļauj izkratīt sirdi viens otram, paburkšķēt par kādu aizvainojumu no tribīnes vai pie vīna glāzes. Bet mainīt lietu kārtību tā nespēj, jo agresoram ir lielāks balss svars nekā cietējam. Nule Ņujorkā noslēdzās ANO Ģenerālās asamblejas 79. sesija. Ar parunāšanos par visu ko.

Laikam visrožainākās ir partiju pirmsvēlēšanu vārsmas, it sevišķi tās, kas terminētas kaut kad tālā, tālā nākotnē kā komunisma smaile, kura visiem jau aizmirsusies. Tāpat kā vislielākie un krietnākie sasniegumi lasāmi partiju lielo veikumu atskaitēs – piemēram, nupat atainotajā Evikas Siliņas valdības 100 dienu vēsturē – apmēram tā, it kā šajās dienās pasaule beidzot piedzimusi pareizi.

Pavasarī uz netālu esošas mājas sienas tika uzpūsts glīts jumis Ukrainas un Latvijas karogu krāsās, kā mūsu tautu vienotības simbols. Un jau pavisam drīz kāds vatenis ar derdzīgu rūpību izgreba šo zīmi laukā no apmestā putuplasta. Varbūt ar dzīvokļa atslēgu, bet varbūt pat ar nagiem. Naids ir motivējošs.

Dvēsele jēdzieniskajā izpratnē ir gan mīlestība, gan bezgalīgs ceļš uz mīlestību, gudrību. Kuram gan negribas kaut maķenīt labākam un gudrākam kļūt un jaukā vakarā paciemoties kādā paradīzes stūrītī še pat – uz mīļās zemītes?