Tā ir ar to «caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu» un «ne sunīša kājām spert, ne guntiņas pagalītes». Tā tīrā gaisma nākusi no tālas senču pagātnes, no «tēsmāmiņas», no skolas, draugiem, dzīves… Lai iejustos otra – cilvēka, sunīša, kaķīša, skudriņas – ādā, nepietiek ar tautas dziesmām, pantiņiem. Dažkārt vajadzīga sava dzīves griezta brūce, lai justu to sāli, ko tik dāsni beram uz cita jēlās ādas.

Tas nav nekāds liktenis vai dieva pirksts. Tā nav traģiska sakritība. Tas ir viena cilvēka pieņemts kļūdains lēmums. Šofera lēmums apdzīt nepiemērotā situācijā. Un arguments – es jau tā 10, 20, 30 utt. gadus braucu – ir pilnīgi bezjēdzīgs. Tai kļūdai pilnīgi vienaldzīgs ir tavs stāžs. Vai tu sūdīgi brauc visu mūžu, jebšu tikai šai reizē tā nelaimīgi sagadījās. Cena nemainās. Jā, parasti kaut kā tur viss saliekas – citi pabīdās, liekas sekundes simtdaļas uzrodas, un visi dzīvo. Šoreiz ne. 

Man patīk braukt ar vilcienu. Kad lietuvieši pērn atvēra maršrutu «Viļņa–Rīga–Viļņa», ar draugiem un suni uzreiz nopirkām biļetes, lai dotos triju dienu īsceļojumā pie kaimiņiem. Vilciens brīnišķīgs, pavadoņi laipni, nejautāti atnesa sunim bļodiņu ūdens, mums ēdienkartes. Īsāk sakot – viena komfortabla laika pavadīšana lietuviešu aprūpē. Rēķinoties, ka tikpat brīnišķīgs būs ceļojums uz Tallinu, ar nepacietību gaidīju jaunā savienojuma atklāšanu, lai uzreiz iegādātos biļetes. Un – nekā.

Kad Jaungada eglītes svecītes vēl nebija atdzisušas, jaunais gads nāca ar pārsteigumiem, kas it kā centās atgādināt optimista un pesimista kārtējo atšķirību notikumu raksturojumos: ja pesimists traģiski iekliedzas: nē, nu sliktāk vairs nevar būt, optimists mierina – var, var…