– Sāksim ar pašu pamatu: kas vispār ir novecošana?

– Ja uz novecošanu skatāmies plašāk, to var uztvert arī kā daļu no cilvēka attīstības laika līnijas. Laiks virzās uz priekšu, cilvēks mainās, un katra attīstības fāze savā ziņā ir saistīta ar pārmaiņām. Piemēram, mēs esam pieraduši runāt par trīsgadnieka krīzi, par pusaudžu gadiem, kad cilvēks vairs nav bērns, bet vēl nav pilnībā pieaudzis. Arī tās ir attīstības krīzes. Atšķirība ir tajā, ka attīstības krīzes mēs biežāk uztveram kā posmus, kuros daba mums kaut ko dod klāt – vairāk spēju, prasmju, brieduma. Savukārt novecošanu mēs biežāk saistām ar domu, ka kaut kas tiek atņemts – spēks, ātrums, noteiktas funkcijas. It kā tas būtu ceļš uz norietu.

Tomēr uz to var skatīties arī citādi. Jā, kaut kas aiziet, bet kaut kas nāk klāt. Un par to, kas nāk klāt, mēs runājam daudz mazāk. Mazāk domājam par to, kādi ir šī vecuma uzdevumi un vērtība. Esam pieraduši domāt, ka mums joprojām jābūt produktīviem, jāpelna vairāk, jāiet tālāk, augstāk un pat 50 gados jāizskatās kā 20. Tieši tur rodas disonanse starp to, kas ir novecošana, un to, ko sabiedrība un pats indivīds no tās sagaida.

– Kā cilvēks psiholoģiski uztver novecošanu dažādos dzīves posmos?

– Sākumā novecošanu pat gaidām. Jaunībā cilvēks nevar vien sagaidīt, kad paliks 18, kad drīkstēs darīt to, ko dara pieaugušie. Tad mēs gaidām, kad uzcelsim māju, kad piedzims bērni, kad dzīvē notiks nākamie lielie notikumi. Sākumā ir tāds steigas un virzības periods. Pēc tam pienāk brīdis, kad rodas vēlme nesteigties. Tas ir ļoti individuāli, bet man šķiet, ka pirmoreiz cilvēki par to nopietnāk sāk domāt ap 30 gadu vecumu. Parādās sajūta: man tagad ir 30, tas ir atskaites punkts, un kaut kam manā dzīvē jau vajadzētu būt. Tad cilvēks sāk vairāk salīdzināt – kas ir man, kas citiem. Klasiski šie jautājumi saistās ar dzīvesvietu, attiecībām, ģimeni, pēcnācējiem, taču mūsdienās dzīves formu ir tik daudz, ka viss vairs nav tik viennozīmīgi. Taču paaudze, kas šobrīd noveco, vēl lielā mērā dzīvo klasisko, ja tā var teikt, vērtību ietvarā.

– Vai attieksme pret novecošanu mainās līdz ar vecumu?

– Noteikti mainās, jo katrā vecumā cilvēkam ir citi uzdevumi. Kamēr augam, mēs risinām jautājumus par identitāti, attiecībām, piederību, savu vietu pasaulē. Bet vēlāk mēs arvien vairāk sākam domāt par eksistenciālām lietām – kas ir bijis, kas nav bijis, kas vairs nekad nebūs iespējams un vai tiešām nebūs. Ir zaudējuma sajūta par laiku, kad biji spēcīgs, produktīvs un pieprasīts. Jaunie, progresīvie nāk vietā, un kādā brīdī cilvēks saprot, ka viņš vairs nav tas jaunais, dinamiskais un vēlamais kā jaunības gados. Tas var būt sāpīgi.

Tajā pašā laikā liela problēma ir arī tā, ka mums ir grūti novērtēt pašreizējo brīdi. Mēs vai nu skumstam par to, kas nav noticis, vai uztraucamies par to, kas būs, un tādējādi neesam īsti klātesoši tagadnē. Turklāt mūsdienu pozitīvās domāšanas kultūra dažkārt var attālināt cilvēku no realitātes. Tiek kultivēta doma, ka pietiek tikai ļoti gribēt, un viss notiks. Taču realitātē mums ir savas spējas, kompetences, ierobežojumi. Mums, protams, vajag tiekties uz progresu, tā ir nozīmīga cilvēka labsajūtas mēraukla, bet ne vienmēr attīstība nozīmē sekošanu šabloniem, ko redzam sociālajos tīklos. Daudz veselīgāk ir skaidri un adekvāti novērtēt savu situāciju un salīdzināt sevi nevis ar izdomātiem stāstiem, bet, piemēram, ar savu vakardienu.

– Kāpēc sabiedrībā novecošanu bieži uztver negatīvi? Vai tas saistīts ar stereotipiem?

– Nereti novecošana tiek saistīta ar nespēju, slimību, disfunkciju. Taču tā var būt pāreja uz citu vērtību sistēmu, uz citām lomām, uz vēl neatklātām iespējām. Tas ir arī briedums, un briedumam ir ļoti liela vērtība. Piemēram, es nekad negribētu atgriezties 18 gadu vecumā, jo toreiz biju daudz naivāka un nepieredzējušāka. Novecošana nav tikai zaudējums – tā ir arī ieguvums.

Jaunībā cilvēks biežāk ir vērsts uz to, lai ņemtu sev – tas ir veselīgs egoisms, jo ir jāpiepilda savs «kausiņš», lai pēc tam būtu, ko dot citiem. Savukārt briedumā sāk dominēt došanas funkcija – vēlme dalīties, nodot tālāk pieredzi, būt noderīgam. Tieši tāpēc ir tik svarīgi novecošanu neredzēt tikai caur negatīvajiem stereotipiem, bet arī caur ieguvumiem.

– Kādas ir biežākās bailes, ko cilvēki izjūt, domājot par novecošanu? Un vai sievietēm un vīriešiem tās atšķiras?

– Tas ir atkarīgs no tā, ko katrs cilvēks vispār uzskata par savu vērtību. Ja runājam klasiskos priekšstatos, tad sievietes biežāk tiek saistītas ar estētisko, bet vīrieši – ar funkcionalitāti un spēju darīt. Taču tas nav absolūti. Ja sievietes vērtība dzīvē vairāk balstīta funkcionēšanā, sasniegumos, kontrolē, tad novecošana var attiekties vairāk uz šo.

Sievietes, iespējams, biežāk domā par ārējo izskatu – kā izskatās āda, ķermenis, seja. Taču arī tur ir jautājums: ko mēs vispār saucam par skaistumu? Vai krunkas sejā nevar būt skaistas? Vai skaistums nozīmē arī 50 gados censties izskatīties kā tīnei? Man šķiet, ļoti skaisti ir tad, ja cilvēks ir kontaktā ar savu dzīves posmu.

Savukārt vīrieši biežāk var uztraukties par to, ka vairs nespēs, nevarēs konkurēt, nespēs saglabāt augstu funkcionalitāti. Ja viņu identitāte balstīta darbībā, statusā, spēkā, tad novecošana rada jautājumu – kā es palieku nozīmīgs, ja vairs neesmu tik ātrs, spēcīgs, pieprasīts? Taču mūsdienās arī šīs robežas kļūst izplūdušas. Arī vīriešiem tiek prasīts būt estētiski pievilcīgiem, rūpēties par sevi, izmantot kosmetoloģiju. Par to vienkārši runā mazāk.

Noteikti aktuāli ir attiecību jautājumi, tas neatšķiras no dzimuma piederības.

– Kādas ir emocionālās grūtības, ar kurām cilvēks saskaras novecojot?

– Viena no grūtībām ir nespēja sadzirdēt, kas ar tevi notiek. Tu nevari atzīt, ka tev ir skumji. Kaut kas aiziet – tu vairs neesi numur viens kādā jomā, jaunāki cilvēki tevi apsteidz, tu kļūsti lēnāks. Tajā pašā laikā svarīgi ir saprast, kur tad tagad ir tava nozīme un vērtība. Ja cilvēks piedzīvo zaudējumus, bet neatrod jaunu vietu, kur būt vajadzīgam, tas ir ļoti sāpīgi. Jo pamatā mēs visi gribam būt nozīmīgi.

Tas ir arī zaudējums – par aizgājušo laiku, par pārmaiņām ķermenī, par atmiņu, kas vairs nav tik laba, par spēju samazināšanos. Jautājums ir, vai cilvēks spēj to pamanīt un pieņemt, vai arī turpina no sevis prasīt to pašu produktivitāti kā agrāk. Ja emocijas netiek apzinātas, tās bieži izpaužas kā trauksme.

Novecošana sevī nes veselu emociju jucekli – tur ir gan zaudējums, gan jaunu formu meklējums. Ļoti svarīgi ir spēt izturēt šo ambivalenci.

– Kā uz novecošanu skatīties pozitīvāk – ne tikai kā uz zaudējumu, bet arī kā uz izaugsmi?

– Man šķiet, svarīgi ir būt patiesam pret sevi – par to, kas ir izdzīvots, kas nav izdzīvots un kas šobrīd vēl joprojām ir svarīgi. Laiku pa laikam vajadzētu pārzīmēt savu mērķu karti – saprast, kādi ir mani izaicinājumi tagad, uz ko es eju, kas man šajā dzīves posmā ir nozīmīgs. Mērķi nav vienreiz un uz mūžu. Tas, kas man bija svarīgs pirms pieciem gadiem, var vairs nebūt aktuāls. Ir vajadzīga revīzija. Jautājums nav tikai, ko esmu zaudējis, bet arī – ko šajā posmā vēl varu iegūt, attīstīt, kam varu piešķirt jēgu.

– Kā cilvēks vēlākā dzīves posmā var atrast jēgu un piepildījumu?

– Tas katram būs ļoti individuāli, jo katram ir savs neizdzīvotais, savi neatbildētie jautājumi. Ja cilvēks ieklausās savās emocijās, tās pasaka priekšā, kur ir problēma. Varbūt viņš joprojām gaida kaut ko no vietas, kur tas nekad nenotiks. Varbūt cenšas sasniegt kaut ko, kas vispār nav funkcionējošs mērķis. Tā ir atkal un atkal atgriešanās pie sevis – ko es šobrīd jūtu, kur man ir konflikts, kas man nesaskan. To var darīt ne tikai Jaungadā vai dzimšanas dienā. To var darīt jebkurā brīdī, kad iekšēji jūti spriedzi.

– Vai jaunībā var kaut ko darīt, lai vecumdienās šis process būtu veselīgāks?

– Jā – mācīties būt kontaktā ar sevi. Tas, manuprāt, ir pats galvenais. Ja man ir šis rīks, es māku pieslēgties ne tikai mērķiem un kognitīvajām funkcijām, bet arī tam, ko saka manas emocijas, ko saka mana iekšējā pasaule. Ja es to māku, tad daudz veselīgāk varu iziet cauri dažādiem dzīves posmiem. Tas var būt nozīmīgs resurss, lai dibinātu piepildītas attiecības ar tuvajiem.

– Kā tikt galā ar sajūtu, ka «labākais laiks jau ir pagājis»?

– Ja cilvēkam ir sajūta, ka labākais laiks ir aiz muguras, es jautātu – vai ir kaut kas svarīgs, kas tajā laikā nav noticis? Ja dzīve ir bijusi pietiekami pilnvērtīga, «garšīga», tad var būt skumjas par aizgājušo, bet tās neizsit no līdzsvara – cilvēks spēj pieņemt, ka tas bijis viens no dzīves posmiem. Savukārt, ja skumjas ir ļoti spēcīgas, iespējams, tur slēpjas kaut kas nepiedzīvots vai neīstenots. Tad jautājums vairs nav tikai par pagātni – tas ir par to, kas cilvēkā joprojām dzīvo kā vēlme. Un tad svarīgi sev pajautāt: vai es vēl varu ko piedzīvot, īstenot, vai arī man jāpieņem, ka ne viss ir iespējams. Ne visus sapņus 50 gados var piedzīvot tāpat kā 20, taču tas nenozīmē, ka tie nav iespējami citā formā. Būtiskākais ir saprast, ko es patiesībā vēl joprojām gribu un kāpēc.

– Kā cilvēkam pieņemt fiziskās un ārējās pārmaiņas?

– Pieņemšana sākas ar apzināšanos par to, kas vispār notiek. Ja es kaut ko nepieņemu, bieži vien tas nozīmē, ka es vēl nesaprotu, kas tas ir. Ja man galvā ir ilūzija, ka 50 gados visiem jāizskatās kā 20 gados – bez krunkām, ar perfektu ķermeni, bez celulīta –, tad man būs ļoti grūti pieņemt savu reālo ķermeni. Ja es saprotu, ka 50 gados ir normāli izskatīties dažādi un ka daba vispār paredz cilvēku novecošanu, tad pieņemt ir vieglāk.

Ir arī daudz stereotipu par to, kas cilvēkam noteiktā vecumā it kā vairs «nepienākas». It kā viņam vairs nepienāktos baudīt tuvību, būt pievilcīgam, produktīvam darbā vai saņemt prieku no dzīves. Taču tās ir pārliecības, nevis fakti. Cilvēks var būt pievilcīgs, noderīgs un dzīvs arī vēlākos gados. Dažkārt briedums pat ienes daudz vairāk kvalitātes un varēšanas nekā jaunība.

– Vai attieksme pret novecošanu dažādās kultūrās atšķiras?

– Interesants piemērs ir Japāna. Tur jēdziens ikigai uzsver, ka cilvēkam arī vecumā var būt jēga, nozīme un sava vieta. Pastāv dažādas kopienā balstītas formas, kur cilvēki arī vēlākos dzīves posmos satiekas, darbojas un pavada laiku kopā. Šī ideja par iesaisti un piederību man šķiet ļoti vērtīga.

Manuprāt, mūsu kultūrā pensionārs bieži nonāk ārpus sistēmas – pietrūkst kopienas sajūtas. Mēs nedzīvojam trīs paaudžu kopienās, kur vecākais cilvēks joprojām ir dabiski iekļauts ikdienā. Bieži viņš jūtas vientuļš, nevajadzīgs, apjucis. Ja cilvēks nejūtas vajadzīgs, viņš zaudē jēgas sajūtu. Un tas nav tikai subjektīvs pārdzīvojums – nereti sabiedrība patiešām sūta šādu vēstījumu. Turklāt, ja cilvēks jūtas arī finansiāli apdraudēts, kļūst ļoti grūti runāt par pašizaugsmi, kultūras dzīvi vai vienkārši prieku.

Tajā pašā laikā arī pašam senioram ir jāpieņem, ka viņa autoritāte un loma mainās. Piemēram, ģimenē, kur kopā dzīvo trīs paaudzes, vecvecākiem vairs nav jāregulē un jāvada visi procesi. Ja viņi spēj pieņemt savu vietu, sistēma funkcionē daudz harmoniskāk. Tā ir abpusēja kustība – gan sabiedrībai jādod vieta, gan pašam cilvēkam jāpieņem, ka viņa loma mainās, bet nepazūd.

– Kā varētu mainīt sabiedrības skatījumu uz novecošanu?

– Man šķiet, mums vajadzētu pieņemt daudzveidīgākas dzīves formas. Šobrīd uzsvars ir uz vienu progresu – rezultātiem, sasniegumiem, statusu. Tas ir labi noteiktā dzīves posmā, bet ne viss dzīvē reducējas uz to. Par novecošanu publiskajā telpā mēs joprojām runājam salīdzinoši maz, īpaši par dziļākiem procesiem. Daudz tiek runāts par produktivitāti, veiksmi, naudu, pašattīstību rezultāta vārdā. Mazāk – par iekšējo pasauli, jūtām, vajadzībām, attiecību kvalitāti. Turklāt arī attiecību jomā šobrīd tiek kultivēts diezgan liels individuālisms – ja kaut kas neder, to atmet un meklē nākamo. Taču attiecībās svarīgi ir ne tikai patērēt, bet spēt patiesi ieraudzīt otru, meklēt veidus, kā attiecībās būt, nevis tikai vērtēt, vai otrs man ideāli atbilst.

– Kas tev pašai kā psihoterapeitei ir palīdzējis tikt galā ar novecošanu?

–  Es, protams, arī piedzīvoju dažādas krīzes – gan situatīvas, gan ar vecumu saistītas. Man ļoti palīdz veselīgs humors – spēja par sevi pasmaidīt, pamanot brīžus, kad mēģinu turēties līdzi jaunākiem vai pieķeros kādām ilūzijām. Palīdz arī pieņemoša attieksme pret sevi – būt kontaktā ne tikai ar savu spēcīgo, veiksmīgo daļu, bet arī ar neveiklo, nespējīgo, ievainojamo daļu. Tas veido reālāku un līdzsvarotāku skatu uz sevi.

– Kādi, tavuprāt, ir ieguvumi, kas nāk līdz ar gadiem?

– Briedums. Spēja vairāk diferencēt. Spēja mazāk dzīties pakaļ tam, kam varbūt vairs nav tik lielas nozīmes. Spēja pieņemt, ka šobrīd man var būt vajadzīgs kas cits, nekā sabiedrība saka, ka man vajadzētu gribēt. Protams, arī manī joprojām dzīvo stereotipi par «pareizu» dzīvi. Taču ar gadiem pieaug spēja vairāk uzticēties sev.

– Ko savā praksē redzi – kā cilvēki pārdzīvo novecošanu?

– Novecošana reti rodas kā izolēts jautājums. Tā parasti ienāk kopā ar attiecībām, pašvērtējumu, identitāti, jēgas meklējumiem, šķiršanos, bērnu aiziešanu savā dzīvē. Ja cilvēks atnāk ar individuālu jautājumu, mēs gandrīz vienmēr atduramies pret attiecību tēmu – attiecībām ar partneri, vecākiem, bērniem, pašam sevi. Bieži vien runa ir par briedumu, pieaugšanu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. Dažkārt arī 40 gados cilvēks var saglabāt bērna pozīciju – vairāk gaidīt, pieprasīt vai vainot citus. Tad terapijā jautājums ir par to, kā pieaugt un uzņemties atbildību par savu pieredzi, arī par saviem ierobežojumiem. Neviens nenāk pie psihoterapeita tikai ar jautājumu: man ir krunkas, ko man tagad darīt? Bet tas var parādīties citos dzīves notikumos – piemēram, šķiršanās situācijā.

– Piemēram, ja partneris vai partnere aiziet pie jaunākas sievietes vai vīrieša?

– Jā, tad cilvēks var justies vecs, nevajadzīgs, nepievilcīgs. Bet arī tur šķiršanās nekad nav tikai par vecumu. Ja attiecībās tiek pavadīti 20 gadi, tad aiziešana nav tikai par to, ka kāds ir vecāks vai jaunāks. Tur parasti ir daudz dziļāki procesi, kas attiecībās nav tikuši izdzīvoti vai risināti. Tajā pašā laikā cilvēkam, no kura aiziet, ir svarīgi nesākt sevi definēt tikai caur šo salīdzinājumu. Jā, otrs var būt jaunāks, svaigāks, enerģiskāks, bet man joprojām ir citas vērtības, kvalitātes, mana vieta un nozīme. Svarīgi ir arī pārskatīt savas pārliecības – vai skaistums tiešām ir vienīgā vērtība? Vai es spēju sevi ieraudzīt arī citādi? Varbūt man šajā dzīves posmā vajag sevi atbalstīt, atgūt pašvērtējumu citā formā.

– Kādu vienu domu tu gribētu pateikt cilvēkiem, kuri baidās novecot?

– Tas var izklausīties mazliet klišejiski, bet katram vecumam ir savs skaistums. Ir vērts ar to apzināti satikties, nevis no tā bēgt. Un vēl – es pat jautātu, vai cilvēks tiešām baidās novecot. Ļoti bieži bailes nav par pašu vecumu, bet par nozīmi, ko mēs tam piešķiram – par to, ko tas it kā nozīmē par mani, manu vērtību, manu vietu dzīvē. Tāpēc ir svarīgi sev godīgi pajautāt – no kā es patiesībā baidos? Un varbūt svarīgākais nemaz nav nebaidīties, bet iemācīties saprast savas bailes un būt ar tām.