Paķer riekstu knābī un laižas drošā attālumā nost no bara, lai stiprākās neatņem. Pirms tam vārnas pie dzelzceļa baroja kāds vecs vīriņš. Viņš nāca pie dzelzceļa vingrot. Tipināja, plātīja rokas, visādi gorījās un staipījās. Suņa viņam nebija, toties bija vārnas. Vārnām viņš patika, droši vien vairāk nekā mēs ar suni. Bet, kāds vīrs dabūnams, ar tādu jāiztiek. Vai sieva.

Līdzīgi kā es pie dzelzceļa vārnas baroju, Saulkrastos pie kapiem kāda kundzīte katru vakaru nāk barot lapsu ģimenīti. Sākumā, kad lapsēni bija mazi, tas izskatījās dikti mīlīgi. Bet tagad, kad lapsu jaunuļi sastājas ietves malā, gaidot vakariņas, dažam nevietējam ir bail iet garām nepazīstamajiem pilsētas zvēriem. Iet ar līkumu. Bet vietējie šitās lapsas pazīst. Un lapsas pazīst vietējos.

Katrā pilsētā, katrā miestā un ielā mīt arī kāda kaķu sieva. Katru dienu noteiktā laikā viņa parādās ap stūri, nesdama uz nozīmēto barošanas punktu prāvus pārtikas saiņus. Un uz šo kopgaldu ierodas ne jau kādi apskretuši nabadziņi, bet gan labi baroti kaķi, labklājībā spīdošiem kažokiem. Arī tādi, kam ir mājas un saimnieki. Mūsmājas kaķene tāpat pa laikam aizslīd līdz kopgaldam. Tāpat vien – papļāpāt un iekost. Tantei patīk kaķi, kaķiem tante un sabiedriskā ēdināšana. Viss gluži kā pie cilvēkiem.

Vakar gan paveicās redzēt neticami bagātīgu kaķu kopgaldu! Biju Rīgā ciemos pie draugiem uz sālsmaizi un skatos pa logu – māte mīļā – tur lejā pie koka servēts tāds galds! Nu tāds! Spriedām, ka būs ar visiem welcomedrinkiem jāpārvācas lejā. Kas tik viņiem netika piedāvāts! Sardeles, svaiga gaļa, malta zivs, kaķu skrebuļi – cieti un mīksti, pat krējums atsevišķā bļodiņā. Un kaķi, tādā maizē dzīvojot, apvēlušies pavisam slinki. Izskatījās, ka gluži vai pakalpojumu izdara tai kaķu sievai, apmeklējot viņas restorāciju. Bet galvenais jau, ka pati restorācijas īpašniece laimīga. Viņas investīcijas draudzībā tiek atpelnītas ar uzviju. Kaut kā taču mums visiem jāizdzīvo starp citiem cilvēkiem un zvēriem. Un katram ar saviem putniem galvā.