Jādomā, ka ikvienam gribas būt cēlam, godīgam, taisnīgam, iecietīgam, īstam tik ļoti, lai tā vismaz izskatītos paša acīs. Bet ikdiena nereti rāda pretējas ainas. Un tad mēs iekšēji protestējam, kā tā var un kā tam pretī stāties. Ir nācies uzklausīt cienījamus cilvēkus, ka viņi jau gadiem vairās no publiskās informācijas. Pat tā kā palielās: televizora man nav jau sen, radio nekad nav bijis un kāda vajadzība uzlasīt dzīvītes netīrumus… Tā sakot, miers mājās un veseli nervi. Ar politiku ir bēdīgāk.

Patīkamu atslodzi depresīvi mutuļojošajā sabiedriski politiskajā dzīvē aizvadītajās nedēļās sniedza dažādas drēbes.

Vīru žurnālā «Klubs» divos numuros pēc kārtas tieši un netieši bija skarts iesaukšanas jautājums. Vienā numurā intervija ar Ukrainas armijas kapelānu Andriju Djačko. Otrajā – ar Latvijas pilsonībā konvertēto ukraiņu daiļslidotāju Fediru Kuļišu. Viens ir varonis, tas skaidrs. Dodas frontē, uztur karavīru garu, morāli, palīdz biedriem smagā brīdī un pats karo. Bet otrs... otrs tikmēr sācis slidot zem Latvijas karoga, jo izdevās veiksmīgi izvairīties no iesaukšanas dienestā.

Šo mūžveco parunu atcerējos, gatavojot publikāciju par vēja parkiem. Tā nu ir iekārtots, ka jebkuras grūtības un pārmaiņas ir vienkāršāk pieņemamas tikai tad, ja tās skar kaimiņu, nevis pašu. Un savai rīcībai, pat ja tā ir divkosīga, attaisnojums vieglāk atrodas. Ja būvēs rūpnīcu, tad lai blakus novadā, ja jāizmitina garā vājie, tad lai prom no acīm, ja jāslej vējdzirnavas... jā, tad kur?