Šo virsraksta jautājumu dažkārt uzdodu sev. Pilsonis un valsts ir savstarpēji mijiedarbīgi jēdzieni. Bez pilsoņiem nav valsts, bez valsts nav pilsoņu. Un cik stipra, stalta ir pilsoniskā stāja, tik stipra un pašapzinīga valsts. Par pienākumiem vienam pret otru arī skaidrs. Bet kā mums abiem klājas?

Militārais konflikts starp Izraēlu un Irānu, kas aizsākās 13. jūnijā, cilvēkiem Latvijā ģeogrāfiskā attāluma dēļ var likties nebūtisks. Tomēr tajā ir virkne aspektu, kas skar arī mūsu reģionu. Banālākais – degvielas cenu kāpums pasaulē. Jo īpaši tad, ja: a) konflikts ievilksies, b) Irānas rīcībā joprojām būs resursi, lai uzbruktu ne tikai Izraēlai, bet arī apdraudētu tankkuģu kustību Irānai netālajā Ormuzas šaurumā. Turklāt dārgāka degviela ir ne tikai kaut kas nepatīkams mums kā patērētājiem (inflācija utt.). Ņemot vērā to, ka Putina režīms joprojām māk apiet Rietumu sankcijas, jo dārgāka nafta, jo lielāki šī režīma ienākumi. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Amerikāņiem ir idiomātisks teiciens «Eat your own dog food». Burtiski – «ēd savu suņa barību». Un teiciena vēsturiskā izcelsme patiešām ir saistīta ar suņu barības ražošanu. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados zīmola «Alpo» suņu barības reklāmas seja Lorns Grīns televizorā stāstīja, ka pats personīgi testē suņu barību, lai pārliecinātos par tās kvalitāti. Mūsdienās šo izteicienu lieto biznesa un tehnoloģiju vidē ar domu, ka uzņēmumam pašam ir jāizmanto savs produkts vai pakalpojums, lai pierādītu tā kvalitāti, funkcionalitāti un ticamību. Ja izveido aplikāciju – ielādē to savā telefonā un visu darbinieku telefonos un pārbaudi, vai tā strādā.

Šķiet, ka gaisam nekad nav bijis tik senila, vecišķa smārda piejaukuma kā pēdējā laikā. Turklāt stilam nav nozīmes: visu izšķir slāpes – pēc taisnošanās, meliem, demagoģijas, varas, krēsliem un daudz kā cita, kas noved pie viena – vērtību, tajā skaitā demokrātijas, nodevības… Skaidrības nav, atbildīgo nav, līderu arī, un politiskā atbildība, kā allaž, sevi apliecina kā pilnīgu bezatbildību.