Gatavojot iepriekšējo laikraksta numuru, iekļuvu ziemas saulgriežu retrogrādajā laika cilpā. Joprojām nesaprotu, no kurienes tā viena liekā diena uzradās, bet uzradās, turklāt tikai man, un visnotaļ svarīgā dienā, kad dome lēma par atkārtotu uzticības izteikšanu novada mēram Egilam Helmanim. Sēde bija ceturtdien, bet avīzē rakstīts, ka iznākšanas dienā – tātad piektdien. Mana kļūda, mana vaina.

Liekuļi, pielīdēji, savtīguma tīkotāji bijuši un būs. Šī ļautiņu sērga ir veca kā pasaule. Līdzīgā kārtā rodas bezgala daudz situāciju, kuru eksistenci nodrošina obligāti klāt esošie divi – viens, kas brauc virsū, otrs, kas ļaujas. Jā, ir gadījumi, kad kādu cilvēku uzceļ slavas debesīs, bet viņš no šī goda kategoriski atsakās. Ir gadījumi, bet tādu nav daudz.

To nelāgo apzīmējumu – izgāzušies kā veca sēta – varas kungi un dāmas godam pelnījuši, tāpat kā godam pelnījuši lielāko atzinību par stājas konsekvenci: nekādas atkāpšanās ne par soli, ne par collu savu privilēģiju palielināšanas, saglabāšanas ziņā! Tā teikt, ne soli atpakaļ: aiz mums ir «(..) tēvu zeme ar visām`i atmatām,/ Man pašam kungam būt, man pašam arājam!». Patiesībā tā jau bijis allažiņ, bet nu, kad iet, tad iet no vietas…

Iegāju krāmu bodē krāmus palūkoties, bet interesantāka par krāmiem izrādījās bodnieces saruna ar pakavēt laiku atnākušo draudzeni. Runāja par politiku, par krievu pasauli. Nu kā tas var būt, ka visa Eiropa vārdos ir pret krieviju, bet darbos – pērk krievu gāzi un visādi citādi pakalpo krieviem. Konkrētais gadījums, ko bodniece ievērojusi, ir krievu popstāra Valērija Ļeontjeva koncerts Parīzē. Protams, tur pulcējušies nevis franči, bet bagāti krievi lielā skaitā. «Nu no kurienes viņi tur saradušies!» dramatiski vaicāja bodniece.