Runājot par Ogres novadu, M. Jentgena to vērtē pozitīvi. Viņa arī atzīmē, ka Ogres upe ir viena no pilotteritorijām jaunajā Eiropas LIFE programmas projektā un ka vietējā sabiedrība šajā novadā ir aktīva. «Manuprāt, Ogre ir viena no videi draudzīgākajām pilsētām Latvijā. Tur cilvēki ir ļoti pietuvināti videi un ir daudz aktivitāšu, kas saistītas ar dabu,» pozitīvi vērtē Pasaules Dabas Fonda pārstāve.

Jāpārvērtē agrākā pieeja

Pēc M. Jentgenas teiktā, mūsdienās, kad ir vairāk zināšanu gan pētniekiem, gan dabas aizstāvjiem, kļūst skaidrs, ka daudzos gadījumos jāatgriežas pie tā, kā daba daudzus procesus sākotnēji bija iekārtojusi. Latvijā klimata problēmas pagaidām varbūt nav jūtamas tik izteikti kā citviet, tomēr prognozes rāda, ka tās kļūs arvien redzamākas arī pie mums. Kā piemēru M. Jentgena min sausumu, kas saistīts ar klimata pārmaiņām.

Viņa stāsta, ka Vācijā kolēģi jau diezgan intensīvi atjauno meliorācijas grāvjus, pārveidojot tos atpakaļ par upēm un cenšoties noturēt ūdeni ainavā pēc iespējas ilgāk. Iemesls praktisks – vasarās tur arvien biežāk jūtamas dramatiskas sausuma sekas lauksaimniecībā. Vasarā, kad iestājas intensīvs karstums, augsne kļūst pārāk sausa un raža izžūst. «Tieši lauksaimniecība ir nozare, kas visātrāk izjūt klimata svārstības. Tomēr tieši šīs nozares pārstāvji bieži pretojas pārmaiņām un nevēlas ieviest dabā balstītus risinājumus,» norāda speciāliste. Bieži vienkārši pārmaiņas nav ērtas tajā brīdī.

Melnupe pie Zeltiņiem

Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem M. Jentgena min darbu pie Melnupes Zeltiņu pusē, Alūksnes novadā. Tas ir projekts, kur darbs tikai sācies, un mērķis ir ambiciozs – atjaunot visu sateces baseinu, nevis tikai atsevišķus upes posmus. Zeltiņos atradies dambis jeb upes aizsprosts, kas savulaik sabrucis intensīvu plūdu dēļ. Vēlāk tas atjaunots. «Pirms dažiem gadiem pašvaldība vērsās pie Pasaules Dabas Fonda ar jautājumu, vai šo aizsprostu nevarētu nojaukt. Palu sezonā šajā vietā ir liels ūdens apjoms, tiek izskaloti ceļi un apgrūtināta iedzīvotāju ikdiena,» stāsta M. Jentgena.

Viņa stāsta, ka Zeltiņos pirms jebkāda projekta rakstīšanas un pirms finansējuma iegūšanas komanda devās runāt ar vietējiem cilvēkiem. Daži bija pret ieceri, daži to atbalstīja, un dialoga veikšana ar vietējiem cilvēkiem vienmēr ir būtiska, lai skaidrotu nepieciešamos veicamos soļus. Upes apsekojumos cilvēki tika aicināti nākt līdzi, lai paši redzētu, kas tiek darīts, kā tas izskatās un kas tiek nozvejots. Vietējiem iedzīvotājiem upes ekosistēma pati par sevi varbūt nav tik aktuāla; viņus vairāk interesē, kā tikt galā ar plūdiem. «Cilvēki netiek pat no mājām uz veikalu vai darbu, jo vienīgais ceļš ir applūdis vai bojāts. Tāpēc projekta prioritāte kļuva tieši plūdu risināšana,» komentē M. Jentgena. Atsevišķos posmos nepieciešama meandrēšana jeb taisnotu upes posmu atkal pārvēršana līkumotā upē. To iespējams darīt, skatoties vēsturiskās kartēs un meklējot senāko upes gultni.

Pēc ekspertes teiktā, tas tiešām ir iespējams, taču nav nedz vienkāršs, nedz lēts process. Turklāt to ievērojami sarežģī zemes īpašnieku intereses. No lauksaimniecības viedokļa taisns grāvis ir ērtāks, jo to ir vienkārši apsaimniekot. M. Jentgena uzsver, ka dabiskā situācijā upei ir jāiziet no krastiem. «Ja upei iespējams ļaut nedaudz dabiski appludināt palienes, samazinās plūdu risks lejtecē. Parasti upe iziet no krastiem augštecē, palienēs, un tur darbojas sava veida «sūkļa» funkcija. Ja palienes ir dabiskas un augsne ir kvalitatīva, tā spēj uzsūkt lieko ūdeni un noturēt to, tādējādi mazāks ūdens daudzums vienlaikus aizplūst tālāk. Savukārt, ja ainavā dominē iztaisnoti grāvji, ūdens strauji nonāk lejtecē, un tur veidojas plūdu teritorijas,» tā sacīja speciāliste.

Jūras problēmas sākas sauszemē

Domājot par ūdenstecēm, upēm un mūsu ierastajām ainavām, ir jāsaprot, ka tās ir cieši saistītas arī ar Baltijas jūras stāvokli. «Kad mēs aizbraucam uz jūru vasarā, viss liekas skaisti. Bet, kad paskatāmies uz to no apakšas, aina ir pavisam cita,» stāsta M. Jentgena, kuras aizraušanās brīvajā laikā ir fotografēšana un arī niršana. Izrādās, viena trešdaļa Baltijas jūras ir mirusi, 97% jūras skar eitrofikācija jeb ūdens aizaugšana, un gandrīz visi komerciālie zivju krājumi ir pārzvejoti.

Viens no spilgtākajiem viņas personīgajiem iespaidiem saistās ar niršanu Rīgas līcī. Dodoties zem ūdens saulainā vasaras dienā, viņa sākumā nesapratusi, kāpēc kolēģis viņai iesaka paņemt līdzi lukturi. «Kad sasniedzu apmēram 10 metru dziļumu, bija pilnīga tumsa. Tik daudz aļģu bija ūdenī, ka saules gaisma vienkārši netika cauri,» viņa atceras, lai arī gaismai bija jābūt redzamai vēl vairākus metrus.

M. Jentgena uzsver, ka Baltijas jūras stāvoklis ir cieši saistīts ar upju atjaunošanas tēmu. Dabiskā, līkumotā upē ir gan lēnie, gan straujie posmi, kuros ūdens bagātinās ar skābekli, un tas palīdz sadalīt piesārņojumu, pirms tas nonāk tālāk lejup pa straumi. Tā ir dabiska pašattīrīšanās funkcija. Līdzīga nozīme ir arī palienēm un buferjoslām gar upēm. Tās palīdz aizturēt slāpekli un fosforu, lai no laukiem ūdenī nonāktu mazāk piesārņojuma. Baltijas jūras problēmas nevar atrisināt tikai piekrastē. Tās jārisina sauszemē, sākot ar upēm, meliorācijas sistēmām, buferjoslām un lauksaimniecības ietekmi.

Maza komanda, liels darbs

M. Jentgena uzsver, ka organizācijas ūdens programmas komanda nav liela, taču darbs četru cilvēku sastāvā vienlaikus notiek vairākās vietās Latvijā. Vēl viens nozīmīgs projekts patlaban tiek īstenots Riežupē pie Kuldīgas. Riežupe atrodas «Natura 2000» teritorijā, un tā ir īpaši nozīmīga no nēģu aizsardzības viedokļa.

«Tur mēs esam nokartējuši upi, skatījušies, kā kustas vai nekustas bebru aizsprosti. Lai saprastu, ko darīt un ko nedarīt, mēs vairākus gadus pētījām un strādājām uz vietas,» skaidro eksperte.  Ja nepieciešama tehnika, piemēram, ekskavatori, vai citi smagās tehnikas risinājumi, tiek piesaistīti būvnieki un profesionāli darbu veicēji. Savukārt to, ko iespējams paveikt ar rokām, organizācija cenšas darīt talku formā, iesaistot vietējos cilvēkus.

«Ja gribam, lai cilvēkiem ir sajūta, ka tā ir viņu upe un viņu vieta, tad viņiem pašiem ir jāiesaistās,» uzsver M. Jentgena. Pēc fonda pārstāves teiktā, tieši Riežupe kļuvusi par pirmo vietu, kur šī pieeja tiek mērķtiecīgi pārbaudīta praksē. Vietējie iedzīvotāji tiek aicināti uz sanāksmēm, notiek sadarbība ar pašvaldību. Šī pieeja tagad iegūst vēl plašāku mērogu jaunā Eiropas projektā, kurā iesaistīti daudzi partneri no Latvijas. Pasaules Dabas Fonda uzdevums tajā būs strādāt ar 10 demonstrējumu teritorijām, kur mērķis ir veicināt vietējo cilvēku līdzdalību.

«Tur galvenā doma ir, lai cilvēki paši mācās un paši strādā ar savām upēm. Mēs radām paraugu, kā to darīt, ar cerību, ka nākotnē viņi šo darbu turpinās paši.» Fonā visam notiek ļoti liels sabiedrības izglītošanas darbs. «Reģionos svarīgi, lai balss nāk no kāda vietējā iedzīvotāja. Katrā ciemā ir aktīvāki cilvēki, kuri spēj savest cilvēkus kopā un organizēt lietas,» saka M. Jentgena. Viena no nozīmīgākajām vietējām grupām ar ietekmi esot foreļu makšķernieki, kuri labi pārzina upju raksturu un tajās notiekošās pārmaiņas.

Pēc ekspertes teiktā, cilvēki bieži ir pieraduši pie konkrētas ainavas un noteikta izmantošanas veida, tāpēc baidās, ka pēc pārmaiņām zaudēs to, kas viņiem šķiet pazīstams. Tieši tāpēc vietējie makšķernieki, kuri izprot upes dabu, var kļūt par ļoti nozīmīgiem sabiedrotajiem.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments.