To nelāgo apzīmējumu – izgāzušies kā veca sēta – varas kungi un dāmas godam pelnījuši, tāpat kā godam pelnījuši lielāko atzinību par stājas konsekvenci: nekādas atkāpšanās ne par soli, ne par collu savu privilēģiju palielināšanas, saglabāšanas ziņā! Tā teikt, ne soli atpakaļ: aiz mums ir «(..) tēvu zeme ar visām`i atmatām,/ Man pašam kungam būt, man pašam arājam!». Patiesībā tā jau bijis allažiņ, bet nu, kad iet, tad iet no vietas…

Iegāju krāmu bodē krāmus palūkoties, bet interesantāka par krāmiem izrādījās bodnieces saruna ar pakavēt laiku atnākušo draudzeni. Runāja par politiku, par krievu pasauli. Nu kā tas var būt, ka visa Eiropa vārdos ir pret krieviju, bet darbos – pērk krievu gāzi un visādi citādi pakalpo krieviem. Konkrētais gadījums, ko bodniece ievērojusi, ir krievu popstāra Valērija Ļeontjeva koncerts Parīzē. Protams, tur pulcējušies nevis franči, bet bagāti krievi lielā skaitā. «Nu no kurienes viņi tur saradušies!» dramatiski vaicāja bodniece.

Šķiet, nav jāpierāda, ka daļa Latvijā dzīvojošo ir apbrīnojami naski veltīt cits citam kritiskus apzīmējumus «putinisti», «trampisti» un tamlīdzīgi. Vērtējot citu izteikumus un domas, mēs esam ļoti prasīgi. Tajā pašā laikā publika ir daudz piedodošāka, ja runa ir par «tautā iemīļotiem» cilvēkiem vēsturē.

No rītiem ar suni ejam staigāt gar dzelzceļu, suns staigā, es tikmēr baroju vārnas ar valriekstiem. Tos valriekstus man kāda paziņa iestāstīja, un vārnām tiešām garšo. Vienu vārnu atpazīstu, jo tai kāja sačakarēta. Agrāk klibā kāvās ar pārējām, lai pie riekstiem tiktu, bet tagad gudrāka kļuvusi. Pielido brīdī, kad riekstu nometu sev pie kājām. Citām bail, klibajai – arī, bet viņai spēcīgāka motivācija.