Valstsvīri lido lielus gabalus, lai satiktos. Visur viņus pavada lietišķā etiķete  – balti krekli, baltas apkakles, aproces, šlipses un paši balti – kā eņģeļi. Zelenskim savs stils, un viņš izskatās pēc vīra, kas nemēdz bēgt no sevis, un tālab nebaidās sevi pazaudēt. Kad ienaidnieks uzbrūk viņa valstij, viņš ir valstsvīrs un karavīrs. Viņam nedraud ironija, ka karalis ir pliks, tā drīzāk draud baltajiem «eņģeļiem» – salkani iestīvinātajās apkaklēs, kas frontes tuvumā nerādās.

Kā gadījās, kā ne, pietauvojos krievu pasaulē – burtiskā nozīmē. Piesēju kuģi piestātnē, un tur tāds bariņš puišeļu makšķerēja pa vidu atpūtniekiem – sauļotājiem, peldētājiem, lieliem un maziem. Spraucoties garām viņu kātiem, auklām un tārpu kastēm, burkšķēju, ka šī nav īstā vieta copei – makšķerāķi var kādu savainot.

Diez vai te jāatgādina par Satversmes garantēto vārda brīvību. Kaut gan antīkā atziņa – «kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim» – joprojām nepazūd. Dubultmorāle un dubultstandarti mūsu sabiedrībā nav nekas jauns. Kas mums šķiet nepieņemams no vienas personas vai grupas, ir pilnīgi pieņemams no citas. Kāpēc vienā gadījumā sašutumā trinam dakšas, bet citā – uzteicam vai maigākajā gadījumā – skatāmies caur pirkstiem? Vai svarīgāk ir, kurš runā vai ko runā?

Atkal atduramies pret vērtībām, kuras daudzi (nu daudzi gan!) vazā kā nolietotu trauku lupatu, kā skrandas, kurās var cienīgi ievīstīt un izmantot vairākkārtējai lietošanai – gan Brīvību, Brīvības cīņas, Brīvības pieminekli, gan Svētumu, Svētvakaru, gan Tēvzemīti, nu jau Gejzemīti arī… Svētums esot cilvēka pārmetums paša grēcīgumam, bet sava daļa taisnības arī ironijai: ir viegli kļūt par svēto, ja nevēlies būt cilvēcisks... Bet viens nu gan ir skaidrs, ka svētums ir dārga lieta, kas glabājama, sargājama…