«Esmu piedzimis lauksaimnieku ģimenē. Kā piedzimu, tā tiku iebīdīts lauksaimniecībā,» smejas Guntis. Viņa vecākiem, mazozoliešiem Jurim un Antoņinai Pētersoniem, pieder saimniecība «Elkšņi», viņi joprojām audzē piena govis. Bērnībā Guntim šķita pašsaprotami, ka arī viņš turpinās darbu laukos, taču jaunības gados radās citas domas. «Likās, ka citur zāle ir zaļāka un vieglāk strādāt no astoņiem līdz pieciem nekā tad, kad jāstrādā simt stundu nedēļā,» smejot saka Guntis.

Pēc studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, kur apguva lauksaimniecības uzņēmuma vadību, viņš vairākus gadus dzīvoja un strādāja Rīgā, organizējot lauksaimniecības izstādes «Rāmavā». Šajā laikā saikne ar laukiem nepārtrūka – brīvdienās un atvaļinājumos viņš vienmēr palīdzēja vecākiem saimniecībā. Šķita, ka dzīve rit pareizajā virzienā – stabils darbs, dzīve pilsētā, dažādas iespējas, taču iekšējās sajūtas pauda ko citu... «Rīgas man palika par daudz. Likās, ka spiež sienas, it kā būtu iesprostots. Man cilvēki nekad nav īpaši patikuši, bet tur cilvēku ir pilns! Darbs šķita vienmuļš. Jā, laikam cilvēkam ir jābūt tur, kur viņam jābūt,» pārdomās dalās Guntis.

2016. gadā viņš uzrakstīja projektu kā jaunais zemnieks, lai iegūtu atbalstu un uzsāktu pats savu darbību laukos. Guntis nodibināja zemnieku saimniecību. Saņemtais atbalsts ļāva iegādāties pirmo tehniku – traktoru un siena presi. Ja vēl sākumā viņš saglabāja darbu Rīgā, tad jau gadu vēlāk viņš bija pilna laika lauksaimnieks.

Vecāku pieredze – vērtīgs pamats

Saimniecības sākums bija pieticīgs – piecas govis, kuras radušās no piena ganāmpulka krustojumiem ar gaļas šķirņu buļļiem. Šodien, atskatoties uz to laiku, viņš neslēpj – bez vecāku atbalsta tas nebūtu iespējams. «Pirmos sešus gadus lielā mērā balstījos pret tēta muguru. Ja man viss būtu jāsāk no nulles, nezinu, vai to vispār varētu izdarīt,» uzskata Guntis. Tieši tāpēc viņš skeptiski raugās uz romantisko priekšstatu par pēkšņu pārcelšanos uz laukiem un saimniecības izveidošanu no nekā: «Ja gribi sākt lopkopību no nulles, tad jābūt vai nu trakam, vai ļoti trakam.»

Lai gan vecāki visu mūžu strādājuši piena lopkopībā, Guntis izvēlējās citu virzienu – gaļas liellopu audzēšanu. Sākumā tā bija arī praktiska izvēle – vienā saimniecībā attīstot divas atšķirīgas nozares, nebija jākonkurē vienam ar otru. Tomēr ar laiku Guntis saprata, ka gaļas lopkopība atbilst arī viņa raksturam un redzējumam par saimniekošanu. Ceļā uz savu saimniecību nozīmīgs balsts bijusi arī vecāku plašā pieredze. Īpaši daudz zināšanu par lopkopību viņš guvis no mammas, kura pēc izglītības ir zootehniķe. Taču tikpat svarīga bijusi arī praktiskā pieredze, pašam vērojot, kā saimnieko vecāki un kā dažādās situācijās pieņem lēmumus. «Ir lietas, ko esmu pārņēmis no vecākiem, un ir lietas, ko daru citādāk,» atzīst Guntis.

«Elksnīši» ir bioloģiskā saimniecība. Guntis skaidro, ka šāds ceļš bijis pašsaprotams. «Ja neaudzē dzīvniekus līdz lielam nobarošanas svaram, tad nav jēgas saimniekot konvencionāli. Bioloģiskā saimniekošana šajā modelī ir pareizākais variants,» ir pārliecināts Guntis. Saimniecībā tiek apsaimniekoti aptuveni 140 hektāri zemes, no kuriem ap 25 hektāriem aizņem graudaugi pašu lopbarības vajadzībām. Pārējās platības ir zālāji. Šobrīd ganāmpulkā ir ap 50 zīdītājgovju, bet kopējais dzīvnieku skaits, ieskaitot teļus un teles, tuvojas simtam.

Lielākā daļa teļu tiek pārdoti izsolē sešu līdz astoņu mēnešu vecumā, kad sasnieguši aptuveni 270–300 kilogramu svaru. Tālāk tie nonāk pie uzpircējiem un tiek eksportēti vai nobaroti citās saimniecībās. Lai gan bieži tiek uzdots jautājums, kāpēc neturēt dzīvniekus līdz kaušanas svaram un nepārdot gaļu pašiem, Guntis uz to raugās pragmatiski: «Es tagad zinu, kāda cena ir sešus mēnešus vecam teļam. Es nezinu, kāda cena būs pēc pusotra gada. Tā ir liela riskēšana.» Viņš uzskata, ka pilna cikla gaļas ražošana ir izdevīga tikai tad, ja saimniecībai ir sava kautuve un savs noieta tirgus.

Lai ģimenei labi

Lauksaimniecībā darba dienu nenosaka pulkstenis, bet gan daba. Sezonas laikā Guntis ik dienu seko līdzi laikapstākļu prognozēm. «Man ir četras laika aplikācijas. Katru dienu skatos, ko katra sola,» viņš smejoties saka. Mazozoli atrodas Vidzemes augstienē, kur laikapstākļi mēdz būt neprognozējamāki nekā citviet Latvijā. Siena vākšanas laikā pat dažas stundas var izšķirt visas sezonas rezultātu, tāpēc lēmumi bieži jāpieņem ļoti ātri.

Tomēr lielākais izaicinājums nav ne lietus, ne sausums, bet atrast līdzsvaru starp darbu un ģimeni. «Darba ir daudz. Reizēm aizbraucu no mājām, kad meita vēl guļ, un atgriežos, kad viņa jau guļ,» atzīst Guntis. Tieši tāpēc viņa mērķis nav kļūt par lielāko saimnieku apkārtnē, bet izveidot saimniecību, kas ļauj ģimenei dzīvot labi. «Es negribu visu, ko vien var, saraust. Es vienkārši gribu dzīvot labi. Lai ģimenei būtu labi un nekā netrūktu, ar to man pilnīgi pietiek,» saka Guntis. Viņš uzsver, ka ģimene ir viena no lielākajām vērtībām viņa dzīvē.

Kopā ar dzīvesbiedri Elīzu viņi audzina četrgadīgo meitu Katrīnu. Meitenei ļoti patīk dzīvnieki, un pēc pirmās piedalīšanās teļu ārstēšanā viņa nolēmusi, ka nākotnē kļūs par veterinārārsti. «Viņai lopi patīk. Protams, viņa vēl nesaprot, ko tas nozīmē, bet interese ir,» smaidot saka Guntis. Viņš ir pateicīgs arī Elīzai, kura nāk no lauku ģimenes un bijusi līdzās jau kopš saimniecības pirmsākumiem: «Viņa bija blakus tad, kad man nebija gandrīz nekā, un arī tagad Elīza ir mans lielākais atbalsts.»

Saimniecība turpina pakāpeniski attīstīties. Pirms sešiem gadiem ar Lauku atbalsta dienesta projekta atbalstu tika uzcelta jauna liellopu novietne, kas projektēta simt zīdītājgovīm ar teļiem. Arī šobrīd tajā vēl ir vieta ganāmpulka palielināšanai. Vai nākotnē iecerēta paplašināšanās? «Nav degoši, bet doma ir. Varbūt kādreiz blakus būs vēl viena ferma, kas paredzēta atšķirtajiem teļiem. Tad varētu domāt arī par nobarošanu,» saka Guntis. Tomēr pagaidām svarīgākais ir nevis strauja izaugsme, bet stabila saimniecības attīstība un līdzsvars ikdienas darbā.

Lauku nākotne pašu rokās

Guntis uzskata, ka visiem nebūt nav jāpārceļas uz laukiem. «Lauki nav visiem. Tāpat kā pilsēta nav visiem,» viņš saka. Guntis novērojis, ka cilvēki joprojām atgriežas laukos, īpaši pēc pandēmijas, kad attālinātais darbs kļuva par ikdienu. Tomēr ne visi paliek. Daudziem lauku dzīve šķiet pievilcīga līdz brīdim, kad jāsastopas ar realitāti – attālumiem, transporta problēmām, pakalpojumu trūkumu un ikdienas darbu. Par vienu no lielākajām problēmām viņš uzskata tieši attieksmi pret lauku teritorijām. «Pārāk bieži viss tiek skatīts tikai Excel tabulās. Ja kaut kas nav rentabli, to vienkārši nogriež. Bet tiem dažiem cilvēkiem, kas tur dzīvo, arī vajag dzīvi,» ar rūgtumu saka Guntis. Viņaprāt, lauku nākotni nosaka nevis programmas un dokumenti, bet cilvēki, kuri ir gatavi kaut ko darīt laukos. «Kamēr būs tie seši septiņi cilvēki, kuri spurojas un dara, tikmēr dzīvība būs,» viņš ir pārliecināts.

Ja kāds domā par saimniekošanu laukos, Guntim ir pavisam praktisks padoms – sākumā jābūt gatavam ne tikai smagam darbam, bet arī tam, ka ar vienu ienākumu avotu nepietiks. «Pirmos gadus būs divi darbi – saimniecība un vēl viens darbs, kas palīdzēs samaksāt rēķinus,» viņš saka. Tikpat svarīgi ir atrast cilvēkus, uz kuriem var paļauties gan grūtos brīžos, gan ikdienas darbos, kā arī izmantot pieejamos projektus un atbalsta iespējas. Taču vissvarīgākā, viņaprāt, ir apziņa, ka lauku dzīve nav romantiska idille. «Jāsaprot, ka tas nebūs viegli. Nevienā brīdī. Ja gribas saimniekot, tai ir jābūt dziļai pārliecībai,» uzsver Guntis.

Lai gan Gunta saimniecība atrodas Mazozolos, viņš ar ģimeni dzīvo Ērgļos. Te pavadīti vidusskolas gadi, te šobrīd bērnudārzu apmeklē meita, par skolotāju strādā Elīza, un te joprojām nozīmīga vieta ir arī sabiedriskajai dzīvei. Brīvajos brīžos Guntis dejo Ērgļu deju kolektīvā «Rūdis», kur satiek draugus un domubiedrus. Tomēr, runājot par vietu, ko sauc par savām mājām, viņš ilgi nedomā. «Mazozoli man ir mājas,» saka Guntis. Tieši tur ir viņa dzimtas saknes, saimniecība un sajūta, ka esi savā vietā.