Nē, nē – arī pirms šiem 25 gadiem Vilnis bijis tikai ķeipenietis, burvīgās kalnu zemes draugs un iezemietis. Bildes nolūkā tiekamies simboliskajā Ķeipenes Kārklu kalnā. Gan savas skolas skolnieka, gan skolotāja, gan tagadējā vīru ansambļa «Malduguns» baritona svētkos, vieskoncertos, skolas salidojumos turpina dziedāt ne nu gluži himnu, bet mūsu dziesmu «Ķeipenei». Tajā arī tādi vārdi: «Ķeipenes kalni ievziedos reibst, Kārklu kalns paceļas augstu virs mums, Aizlidos dzērves, debesis skums, Kārklu kalns pacelsies pāri pār mums…»
Mēģinām atmiņā sagrabināt Ķeipenes kalnu nosaukumus, kuriem ir arī zinātnisks pamatojums. Kādas trīs vasaras mūsu skolas internātā izmitinājās Latvija Universitātes Filoloģijas fakultātes studentu grupa, kas pētīja mūsu pagasta vietvārdus. Skolai tika Veltas Skumbiņas LU diplomdarbs «Kastrānes, Vatrānes vietvārdi». Kastrāne un Vatrāne ietilpst Ķeipenes teritorijā. Pētījumā atrodami vairāki kalni: Kārklu, Bada, Kaukuru, Āzīšu, Augstais, Līkais, Jāņu, Ašķu, Rumbas, Sirmeņu, Leitēnu, Cepļa, Kungu, Baznīcas, Pēterkalns, Biķerkalns, Kapukalns, Priežkalns, Riekstkalns, Šķērstenu pilskalns. Skats no Kārklu kalna virsotnes šodien brīnišķīgs līdz pašai pamalei un mākoņi debesīs arī. Mēs esam šīs Dievzemītes daudzu gadu pavalstnieki.
Vilnis par sevi
Agrāk nebiju īsti pamanījis, ka Vilnis bez visiem citiem talantiem iemantojis arī labu rakstīšanas stilu – vienkārši, no sirds, literāri nevainojumi, jūtīgi. Aiz cieņas pret autoru neaiztieku ne vārda. Vilnis par sevi: «Esmu dzimis Ogres rajona slimnīcā 1965. gada 26. jūlijā tieši uz Annām un Ancēm. Mājās uz Ķeipeni atveda ģimenes draugs ar automašīnu «Moskvič». Bērnība pagāja Ķeipenes pagasta «Purbērzos», kur sevi kā cilvēku šai pasaulē atceros. Tētis strādāja p/s «Ķeipene», mamma saimniekoja pa māju, kopa lopiņus. Man vēl ir 7 gadus vecāks brālis Dainis. Abi skolas gaitas esam uzsākuši Kastrānes 7 – gadīgajā skolā. Brālis tur mācījās 5 klases, es divas, līdz 1974. gadā 1. septembrī devos uz jauno skolu Ķeipenē. Biju gan iesniedzis dokumentus Suntažu vidusskolā, lai būtu kopā ar brāli, bet draugu būšana ņēma virsroku un 1. septembrī devos līdzi tēvam uz Ķeipenes jauno astoņgadīgo skolu. Tur 3. klasē skolas gaitas uzsāka arī mani iepriekšējie klases biedri – kastrānieši.
Skolas gaitas jau visiem ir zināmas. Bija patīkams laiks. Pienāca pamatskolas beigšanas laiks, un bija jāizvēlas, ko tālāk. Manas mātes tēva brālim Mārtiņam kaimiņos «Viesturos» bija bites, man ar viņām patika darboties, patika arī daba. Bet tad padomāju, ka vajag ko perspektīvāku, jo toreiz jau zināju, ka vēlos mācīties arī augstskolā. Lai tiktu augstskolā, bija jābeidz vai nu vidusskola, vai tehnikums. Tā nu abi ar klases biedru Raimondu devāmies uz mācībām tālajā Tukuma rajonā Vānē uz Aizupes meža tehnikumu. Es labi nokārtoju iestājeksāmenus un sāku mācīties par mežkopi, Raimonds tika uzņemts citā kursā un mācījās par meža izstrādātāju. Vēl viens iemesls par labu meža tehnikumam bija tas, ka Ogrē būvēja jaunu meža tehnikumu un, ja tas būtu tur, tad būtu tuvu mājām. Tikai no ieceres nekas nesanāca un, kā runāja, tad tehnikumam paredzētā nauda aizgāja PSRS 1980. gada olimpisko spēļu organizēšanai Maskavā un Tallinā. Tehnikums uz Ogri pārcēlās pēc gada, kad jau tehnikumu biju absolvējis.
Tā nu 1980. gadā sāku mācīties «Aizupē». Nebija viegli, tālu no mājām, arī vecāko kursu audzēkņi mūs jauniņos mēdza apcelt, pat «vānenieki» arī. Jau no sākuma nekautrējās, salasījušies lielākos bariņos, naudu prasīt. Nu tādi bija padomju laiki, bet biju jauns un prātā paliek labās lietas, notikumi. Uz mājām braucu katru sestdienu un svētdien atpakaļ. Tehnikumā iemācījos ļoti daudz praktisku zināšanu, kuras izmantoju joprojām arī pašreizējā dzīvē. Centos mācīties labi, lai varētu pēc tehnikuma beigšanas 1984. gada vasarā iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Mežsaimniecības fakultātē. Vēl viens iemesls augstskolas izvēlei bija tas, ka nebija jāiet krievu armijā. Lai gan tieši 1984. gada rudenī padomju vara izdomāja, ka pietrūkst armijā gudru cilvēku, un iesauca armijā lielāko daļu mana kursa…
Tā nu 1984. gadā iesniedzu dokumentus LLA un devos arī uz tādas kā vielas atkārtošanu pirms iestājeksāmeniem augstskolā. Bija jākārto četri iestājeksāmeni – fizika, matemātika, ķīmija un sacerējums latviešu valodā. Kopumā eksāmenus nokārtoju labi, bet, lai tiktu mežsaimniekos, bija vismaz 3 eksāmeni jānokārto uz 5! Tāds bija konkurss. Man tas neizdevās, bet man piedāvāja izkonkurēt citus reflektantus Mežtehnikas fakultātē Mežinženieru specialitātē. Es piekritu, kāpēc gan nē, kāpēc mācīties to, ko patiesībā jau esmu apguvis, labāk mācīšos ko jaunu. Mežinženieru specialitāte bija viena no visgrūtākajām LLA, pat meiteņu mūsu kursā nebija, jo specialitāte ir ļoti tehniska, kā jau inženieriem pienākas. Daudz matemātikas, fizikas utt. Ļoti noderēja tehnikumā iegūtās zināšanas mežsaimniecībā, ģeodēzijā utt.
Studiju laiks bija ļoti jauks, izzinošs, arī piedzīvojumiem bagāts. Bez mācībām spēlēju teātri fakultātes teātrī, kuru vadīja režisore Anna Jansone, un pat vienu gadu tiku atzīts par labāko aktieri LLA. Vēl sportoju, braucu ar laivām, vasarās devos uz toreiz tik populārajām studentu celtnieku vienībām. Tolaik tā bija kā tāda kustība, es biju vienībā no LLA «Pastalnieki». Vienu vasaru arī devos pastrādāt uz ārzemēm – Poliju, Ščecinu. Bija iespēja arī toreiz aizbraukt uz Berlīni, toreizējās VDR teritoriju. Redzēju Brandenburgas vārtus no padomju Vācijas puses.
Vēl man interesēja foto un filmu filmēšana. Beidzu Jelgavas pilsētas amatieru kinematogrāfistu studiju. Braucu uz Rīgu uz starptautiskā kino foruma «Arsenāls» pasākumiem un filmām, nemaz nezinot, ka vēlāk, jau atgriezies Ķeipenē, tik cieši būšu ar to saistīts. Augstskolu beidzu 1990. gadā un sāku strādāt savā norīkojuma vietā Ogres MRS Ķeipenes mežniecībā par mežizstrādes meistaru. Bija sākusies Latvijas Atmoda, kurā kā ģimene aktīvi iesaistījāmies, braucot uz «Baltijas ceļu», citām lielajām manifestācijām un barikādēm.
Ogres MRS strādāju līdz tā privatizācijai 90. – tajos un tad pievērsos kopā ar tēvu un māti saimniekošanai savā zemnieku saimniecībā «Viesturi». Pēc tēva nāves 2026. gadā turpinu saimniekošanu, tagad man gan ir tikai bites. Apprecējos 1999. gadā, un sieva Sigita mani pierunāja startēt 2001. gada pašvaldību vēlēšanās. Par deputātu jau biju bijis vienu sasaukumu iepriekš. Piekritu, jo man rūpēja un rūp joprojām manas Ķeipenes liktenis, jo te esmu dzimis, audzis un, domājams, arī došos no šejienes pie Debesu tēva, kad būs pienācis mans laiks. Vēl man ir divas jaukas meitas Ance un Elza. Jau lielas.
Savā darbā pašvaldībā augstu vērtēju godīgumu, pašatdevi, patriotismu, atbildības uzņemšanos. Ja esmu uzņēmies, tad daru neprasot, kas man par to būs. Vēl esmu iemācījies uzklausīt visus cilvēkus un palīdzēt katram, kurš to lūdz un ja spēju. Esmu daudz studējis, lasījis grāmatas par zinātni, vēsturi, fiziku, matemātiku un esmu pilnīgi pārliecināts, ka pastāv Augstākais saprāts, kas mūs vada. Šeit uz zemes mēs atrodamies, lai ko iemācītos, pilnveidotos. Visam atvēlētais laiks nav bezgalīgs, arī mūsu dvēseļu (nemirstīgās daļas) izaugsmei, tāpēc nevajadzētu laiku izniekot bezjēdzīgi, jo otras iespējas var nebūt. Tāpēc visiem novēlu ievērot kaut desmit Dieva baušļus, un tad jau arī būs labi. Lai mums visiem veicas un neizpostam šo jauko, skaisto planētu «Zeme» plašajā Visumā.»
Vilnis par patriotismu un tēvu Voldemāru
Daudz esam runājuši, domājuši par patriotismu. Krustu šķērsu, bet nonākam pie dabiskā, ka patriotismu neveido kaut kādu pasākumu summa, ka pirms tās radusies cita pārdzīvojumu summa, kas izsakāma kodolīgi: tā ir dzimtenes mīlestība. Bet dzimtenes mīlestība sākas no ģimenes, no dzimtas. Mēdz sacīt, ka patriotisms sākas ar iemītu, izkoptu taciņu uz dzimtas kapiem. Tur atdusas arī Viļņa vecāki, arī tēvs Voldemārs, par kuru dēls apkopojis atmiņu piezīmes, no kurām izvilkumi arī šeit, kuri, protams, ir tikai daži. Pāris citātu ieskicēju no 95 gadu garā tēva mūža: «Ģimene atkāpās no frontes līnijas ar visu iedzīvi uz Kurzemi. Rīgā, kad viss bija uzlādēts uz dzelzceļa vagoniem, notika krievu armijas uzlidojums un visa iedzīve sadega, ieskaitot dokumentus. Tēva zirgs nolēca no degošā vagona un aizskrēja nezināmā virzienā pa Vagonu ielu. Viss sadega, krievi nežēloja nevienu.
Ģimene brīdi pavadīja Kurzemē pie svešiem cilvēkiem, kuri iedeva arī drēbes. Līdz sētā ieradās vācieši, noņēma pases un pavēlēja doties uz Ventspili. Visa ģimene nonāca uz kuģa A – 27, kurš, kā vēlāk izrādījās, devās uz Gotenhāfenu. Tā izrādījās darba nometne (Arbeits lager), karā būvēta kā koncentrācijas nometne poļiem 1939. gadā. Pārtikā bija kāļu zupa ar govju tesmeņiem, rika maizes, margarīns un saharīns. Visus apsargāja sargi, darbaspējīgiem bija jādodas rakt tranšejas un veikt citus vāciešiem vajadzīgus darbus. Cilvēki tur arī mira. (..) Voldemārs pēc kara tika iesaukts krievu armijā uz 3,5 gadiem. Dienēja Baltkrievijā un bieži stāstīja, kā krievi nav sapratuši, kā līdz krievu okupācijai dzīvojuši latvieši laukos, ar daudziem lopiem, zirgiem. Bijuši jautājumi, kam jums tas vajadzīgs, kur visu tik daudz likt (pienu utt.)? Bijuši pārsteigti par latviešu sūtītām paciņām ar speķi un spirtu. Tā kā krievu armijā tolaik trūka izglītotu virsnieku, tad čekisti gribēja pierunāt Voldemāru palikt armijā. Bet viņš atteicās, mājas, ģimene, dzimtene vienmēr stāvēja pāri visam.
Voldemārs strādā p/s «Ķeipene». Viņš vada mehanizatoru brigādi, kura labo dažādas fermu mehanizācijas ierīces p/s «Ķeipene» fermās. Darbs ir grūts, jo fermās bieži strādā neapzinīgi ļaudis, tiek lietots alkohols, iekārtas visu laiku tika salauztas. Voldemārs vienmēr ir bijis zinību kārs: Odesā viņš apguva piena dzesēšanas iekārtas, vēlāk arī tvaika katlu apkalpošanu. Bija arī vietējais deputāts, bet komunistiskajā partijā nestājas, kaut to partijas komiteja vēlējās. Viņš aizbildinās, lai viņu liktu mierā, jo viņa brālis leģionārs, viņš nevar. 1974. gadā Voldemārs izmācījās par gāzes iekārtu speciālistu un fermu mehanizatora stafeti nodeva savā kolektīvā apmācītajam darbiniekam Voldemāram Skreiverim. Tā manam tēvam sākās jauns darba periods p/s «Ķeipene», gazificējot Ķeipenes ciematu un piegādājot balonu gāzi visiem Ķeipenes pagasta iedzīvotājiem.»
Par darbu, ideju pleca biedru Vilni
Tā nu sanācis, ka Vilnis bijis mans audzēknis Ķeipenes skolā, kolēģis skolotājs šajā pašā skolā, abi ilgu laiku esam darbojušies Ķeipenes pagasta padomē. Viļņa laikā visiem skolas korpusiem uzlikām jaunus jumtus, nomainījām grīdas segumus koridoros, ierīkojām tiem laikiem atbilstošu modernu datoru klasi, kapitāli izremontējām siltuma padeves sistēmu. Liels Viļņa ieguldījums pagasta ūdenssaimniecības, kanalizācijas tīklu rekonstrukcijā, katlu mājas atjaunošanā gan pagastā, gan skolā. Skolas direktoru Māra Siliņa un Agneses Lepses laikā milzu ieguldījumi telpu atjaunošanā skolā, bērnudārzā. Pie abām izglītības iestādēm jauki bērnu rotaļu laukumi, atjaunots segums basketbola laukumam, vairogi, grozi. Pateicoties tautas nama vadītājai Inesei Daugavietei, skolas galā rekonstruēts pludmales volejbola laukums… Pēdējos pāris gados tautas nams ieguvis jaunu veidolu ar saturisku telpu izvietojumu… Atvainojiet, lūdzu, ka rindas sāk montēties kā atskaite par to, kas paveikts, taču visu uzskaitīt nav iespējams un arī nevajag.
Galvenais ir Vilnis pats un viņa cilvēki, darba biedri, pagasta ļaudis ar sevi pašu pagasta norišu centrā. Ar pirmo Zemessardzes dibināšanas dienu sākām dienēt šajā militārajā formējumā, kuram sākotnēji bija jāveic arī policejiskās funkcijas, kas pasargāja cilvēkus no reketieriem, zagļiem, laupītājiem… Zemessargu vietējās nodaļas komandiera pienākumus nācās uzņemties man. Tas bija nesavtīgs un grūts valsts atjaunošanas laiks. Daudzas brīvdienas, naktis pavadījām mācībās. Vilnis allaž bija precīzs un disciplinēts karavīrs. Reiz bataljona mācībās Suntažu pusē bija tā. Visu dienu lija lietus, bet tas karavīram nedrīkst būt šķērslis. Apguvām jaunus paņēmienus, atkārtojām vecos. Visu dienu vienā kustībā un attiecīgā fiziskā slodzē. Izlijuši līdz ādai slapji, vakarā uzslējām teltis, iekūrām ugunskurus, lai apžāvētu drēbes un pārlaistu nakti. Naktī uznāk pēkšņs sals. Ap pusnakti Vilnis paņem savu lietusmēteli, noliek pie telts. Tas sasalis ragā, stāv kā piemineklis. Dzeram karstu tēju, triecam jokus un mēģinām drusku nosnausties, jo, kā allaž, rītausmā dodamies nosacītā kaujā.
Liekas, ka šo 25 gadu laikā nevienam nav ienācis prātā, ka kāds varētu Vilni aizstāt. Protams, ka neaizstājamu nav. Bet, godīgi sakot, nevaru iedomāties, kas šo pagastveča pienākumu būtu izdarījis labāk. Atceros Ķeipenes «Kļāvu» slavenā literāta Talrida Ruļļa teikto pirms daudziem gadiem: «Sirsonis ir godīgs.» Jā, tāds viņš ir. Darba biedri Vilnim veltī labus vārdus. Piemēram, Inese Daugaviete: «Līdz kaulam savas zemes, savas mājas patriots. Ļoti ģimenisks, ar cieņu pret vecākiem cilvēkiem un pagātni. Atvērts jaunajam un kaut kam savādākam. Veidojot kultūras dzīvi Ķeipenē, no Viļņa kā priekšnieka esmu saņēmusi tikai atbalstu un uzticēšanos, arī jaunas idejas, tradīcijas iedzīvinot. Taupīgs, reizēm par daudz. Vilnim novēlu – nezaudēt sparu, garu, nepagurt un turpināt uzlabot Ķeipeni!»
Arī citi ļaudis, arī es domājam tāpat vai līdzīgi. Vilnis joprojām ir «bišu ganiņš» un katrā 1. septembrī pirmās klases bērniem dāvina pa medus spainītim. Viņš ir Ogres biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs, pārstāv Ogres novadu Latvijas Biškopības biedrībā. Vilnis turpina sevi atdot Ķeipenei. Citādi viņš nevar. Vislabākie vēlējumi 25 gadu jubilejā un drošu, apņēmīgu nākotni! Lai top!
