Ar draugiem aizgājām uz dokumentālo filmu par Juri Kulakovu. Bija interesanti, bet... Sākumā likās forši, pat smieklīgi, līdz pēkšņi vairs galīgi tā nelikās. Un tad vēl tā bēru aina, un zārks. Nu priekš kam? Draugi ir no tās pašas kompānijas, ar ko 1994. gadā braucām pa visu Latviju līdzi «Pērkona» koncerttūrē un kurā sievu atradu. Braucām, ja ne uz katru, tad uz katru otro koncertu. Kā jau uzticīgas grūpijas.

It kā restartētā valdība par sekundāru darba prioritāti pasludinājusi demogrāfiskās bedres aizbēršanu. Pagaidām gan nav pieteiktas pārliecinošas metodes. Prezervatīvu un citas kontracepcijas aizliegšana droši vien nebūs dienaskārtībā – pārlieku radikāli. Runa varētu būt par pabalstu celšanu, pieejamākiem mitekļiem un labāku veselības aprūpi bērniem.

Jau labs laiciņš, kopš restartējamies, uzraujamies, bet ka tik nenoraujamies. Patiesībā valsts vadība dzīvo savu dzīvi kā Paula Putniņa lugā «Ar būdu uz baznīcu», kur darbības imitācija slēpās aiz «vērojam, raugāmies, apsekojam». Pirmais solis jau sperts: nodibināta komisija, darba grupa birokrātijas apkarošanai. Lai apliecinātu birokrātiskās bezdarbības, tukšgaitas likuma juridisko un faktisko dzīvotspēju, patiesībā vajadzēja sākt ar vēl vienas darba grupas izveidošanu, kura varētu saukties Darba grupa darba grupu organizēšanai un bezgalīgai koordinēšanai – ar galveno uzdevumu: lai nekas, nekas nemainītos!

Pirms pāris nedēļām aizsardzības ministram Sprūdam un armijas komandierim Pudānam preses konferencē pavaicāju, vai joprojām brīvā tirdzniecība ar krieviju un pilnīgi brīvā satiksme ir militāra apdraudējuma avots, jebšu tā ir ētiskas dabas dilemma. Sprūds teica, ka tā ir dilemma. Ka tirdzniecību un pārrobežu kustību vajag «minimizēt», taču robežu slēgt nevarot, jo tur taču nāk ukraiņu bēgļi. Komandieris Pudāns taktiski paklusēja.