Olimpisko medaļu dažādās pusēs

Ziemas olimpiskās spēles uzņem ātrumu un palielina jaudu. Ikviens īstens latvju līdzjutējs berzē rokas par savējiem, pārdzīvo, līksmo, gavilē un, protams, arī viļas. Kā tur bija par to zīli rokā un medni kokā? Šķiet, ka piesardzīgie optimisti var atviegloti uzelpot. Sporta folklora gan saturiski bagāta, gan īstenības tēlainībai kā punkta serdei pielīmēta: ripa ir apaļa, veiksme stipro sabiedrotā, jāmāk uzvarēt un jāmāk zaudēt, bet vispārīgais «mazs cinītis gāž lielu vezumu» arī uz sportu viegli un piedienīgi attiecināms. Ir, par ko gavilēt!

10. februārī Latvijas kamaniņu sportiste Elīna Ieva Bota izcīnīja vēsturisku medaļu Latvijai ziemas olimpiskajās spēlēs Milānā-Kortīnā! Ne vien izcīnot sudraba medaļu, bet arī kļūstot par pirmo sievieti, kas ziemas olimpiskajās spēlēs ieguvusi individuālo medaļu, sacenšoties zem Latvijas karoga! Šos vārdus rakstot, kaut kas iekņudējās acīs: jā, ir!

Bet zīmīgajā 13. datumā Latvijas sportists Roberts Krūzbergs Milānā izcīnīja bronzas medaļu olimpisko spēļu šorttreka sacensībās 1500 metru distancē. Latvijai tā ir pirmā medaļa olimpisko spēļu šorttreka sacensībās. Krūzbergs guvis kājas muskuļa plīsumu un sacensībās startē traumēts. Pirms tam ceturtdaļfinālā viņš finišēja otrais, bet pusfinālu pārvarēja pēc tam, kad tiesneši lēma, ka konkurents viņu neatļauti kavējis. Finālā Krūzbergs pirmajos apļos ieņēma vietu grupas priekšgalā un bija cīņā par otro līdz piekto pozīciju. Pēdējā aplī spraigā cīņā par medaļām Krūzbergs ielauzās labāko trijniekā un finišā piekāpās tikai nīderlandietim Jensam van't Voutam un Dienvidkorejas sportistam Dēhonam Hvanam. Jā! Bronzas medaļa!

Pasmejamies. Mums, pagasta sporta censoņiem, ir savs kompetents šķīrējtiesnesis – mūsu kopējais draugs Guntis, kuru esam labsirdīgi iesaukuši par «Kreipānu». Pats savu iesauku viņš uztver kā ļoti pagodinošu. Savukārt to, ka īstais Kreipāns nav aizstājams, viņš pamato loģiski. Zvana draugs: «Es pats biatlonu neskatījos, bet mani jaunieši no blakus istabas ik pa brīdim skaļi un dusmīgi skandējuši asi un bargi: «Aizveries! Tak aizveries, kad tev saka!» Televīzijas sižetiņa ironijā asuma vēl vairāk: «Eu! Vai nu sauciet atpakaļ Anatoliju Kreipānu, vai beidziet! Mēs saprotam, ka naudiņa kaut kā jāatpelna. Nu, labi! Saņemiet savu piķi, bet vismaz turiet mutes ciet, citādi nevar ne skatīties, ne klausīties!»

Hokeja sakarā arī smiekls uz goda. Dienā pirms mača ar dāņiem aizbraucam uz veikalu. Pie kases acis platas. Divi jauni, spēcīgi vīri norēķinās par alu. Neērti tā skaitīt, bet noteikti ap 50 puslitra bundžu! Kad abi šķindot un grabot izmanās laukā, jaukā, sirsnīgā Agnese pie kases, manu izbrīnu pamanījusi, pasmaida sirsnīgāk: «Viss kārtībā, šovakar hokejs!» Pasmejam abi. Vakarā hokejs iegadās spraigs un nervozs. Galā zaudējums…

Kad atdziestam, mūsējais Guntis strīdu izšķir ātri: «Viegli mums – dīvānā sēdētājiem – mutes brūķēt. Vāciju taču vinnējam! Tālāk? Vai nebūtu vienalga, no kā norauties labāk: vai no zviedriem, vai čehiem? Bet varbūt mazam cinītim labpatiksies gāzt lielu vezumu? Dzīvosim, redzēsim…» Pirms šo rindu nosūtīšanas pārdzīvojām arī to, ka cinīšiem lielo vezumu gāzt tomēr neizdodas… Arī līdzjutēji tādi skāņi kā novadējies alus.

Kāda kopējā aina? Drīzāk cerīga. Nu nepatīk man ceturtās vietas apzīmējums – «koka medaļa». Patiesībā olimpiskajās spēlēs tas ir ļoti augsts sasniegums. Tālab jāpateicas kamaniņu sportā Kristeram Aparjodam, Martai Robežniecei, Kitijai Bogdanovai, kā arī komandu olimpiskajā stafetē Latvijas izlasei – Elīnai Ievai Botai, Kristeram Aparjodam, Martai Robežniecei, Kitijai Bogdanovai. Arī Mārtiņa Bota 5. vietai savs nopelns olimpiskajā sniegumā. Ar atzīstamiem rezultātiem jāsveic: biatlonā Andrejs Rastorgujevs, it īpaši sešpadsmitgadīgais Rihards Lozbers, kas pirms tam 21. janvārī Somijā izcīnīja bronzas godalgu Eiropas junioru čempionātā 15 kilometru individuālajā distancē. Lieliskas bija Estere Volfa, Baiba Bendika. Distanču slēpošanā Patrīcija Eiduka, Raimo Vīgants. Arī citi nav peļami: galu galā pati tikšana uz olimpiādi ir sasniegums.

Par Starptautiskās olimpiskās komitejas gļēvo pārcentību, diskvalificējot Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču. Kauns. Ar šo gājienu ne vien SOK zaudēja neesošo cieņu, bet arī pati olimpiskā ideja, kura nepieļauj karus. Kodolīgi, autoritatīvi izteicies Latvijas skeletona tēvs, Martina un Tomasa Dukuru tēvs Dainis Dukurs: «Es uzskatu, ka tās ir Krievijas manipulācijas, spēlītes, sākot ar Sočiem, un pirms tam – aizkulises, viss pārējais. Ļoti liela ietekme SOK, īpaši tagad, kad pielaisti «neitrālie» sportisti. Pilnīgi skaidrs, ka pa visām šķirbām lien iekšā agresori. Diemžēl SOK nav mugurkaula pateikt un cīnīties. Ja olimpiskie ideāli vēl dzīvi, tad olimpiskās spēles bija jāsāk ar klusuma brīdi.»

Kas vēl labs? Sudraba medaļas īpašnieces Elīnas Ievas Botas skaistā sagaidīšana Rīgā un Siguldā.

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali

Sludinājumi