Lielvārde – pilsēta Ogres novadā, viena no vissenākajām apdzīvotajām vietām Daugavas krastā. Cilvēki šeit dzīvojuši jau kopš 12. gadsimta, un, kā vēsta nostāsti, pirmie iemītnieki bijuši gan latgaļi, gan lībieši. Protams, apdzīvotai vietai vajadzēja vārdu, lai paši zinātu, kur mājas, un citi saprastu, kur sākas šī zemes daļa. Bet kāpēc tai dots Lielvārdes nosaukums? Vai jums nekad nav šķitis aizraujoši noskaidrot, kā rodas vietvārdi? Kā valoda attīstās, mainās, slāņojas kopš tiem laikiem, kad šie vārdi pirmoreiz izskanējuši un vēlāk pārveidoti? Iespējams, pēc simt vai divsimt gadiem Lielvārdi sauks citādāk – varbūt fonētiski līdzīgi, bet ar citu nokrāsu, citu sajūtu. Atstāsim malā tos, kuri cenšas izcelties ar joku par pārāk lielu vardi. Tomēr – ko varētu nozīmēt vārds «Lielvārde»?

Ja Igaunijas gleznainajā pilsētiņā Vīlandē sāksiet dziedāt «Gaujas laivinieku», nebrīnieties, ka vīlandieši piebalsos. Tikai viņu izpildījumā skanēs dziesma par Vīlandes laivinieku (Viljandi paadimees). Vīlandē visur var aiziet ar kājām. Tas ļauj apvienot patīkamo ar lietderīgo – nav jālauza galva par sabiedriskā transporta īpatnībām vai ikreiz jāmokās ar autostāvvietas meklēšanu, toties var sev tīkamā tempā izstaigāt šo mazpilsētu, uzkavējoties tur, kur gribas. Jo tur viss ir vienuviet. Vīlande ir piemērota vienas dienas izbraucienam, turklāt mēs Latvijā esam itin cieši saistīti ar šo Igaunijas mazpilsētu.

Mēdz teikt: kam nav darba dienu, tam nav arī svētdienas. Šī atskārsme prasās turpinājuma. Visa pamatā ir darbs: bez krietna darba nesanāk ne pilnvērtīga darba diena, ne sirdij tuvi, apgaroti svētki. Negribas īsti piekrist tam, ka svētku nevar būt par daudz: ja tikai svinēsim, kad tad strādāsim? Reizēm, kad sirds pāri malām kāpj, nav labāka glābiņa par humoru. Tā arī šoreiz. Rūpīgi apskatot Ogres novada un pilsētas svētku plašo programmu, parēķinājām: ja katrā kultūras, mākslas notikuma vietā pakavētos tikai brītiņu, tad visai programmas aptveršanai droši vien būtu vajadzīga vismaz kāda nedēļa nesteidzīga laika. Ogres svētkos iemest aci sanāca tikai vienā, 23. augusta, dienā.

Ja Ogres novada kultūras vadlīnija, sauklis vai devīze, sauc, kā gribi, jau pāris gadus ir «Šeit dzimst leģendas», tad viena no spilgtākajām leģendām dzimusi, izaugusi un turpina plaukt Meņģelē. Patiesībā pati Meņģele ir vesela kultūrvēsturiska leģenda. Te varētu (un vajadzētu) stāstīt par cilvēkiem – esošajiem, bijušajiem un nākotnes leģendām. Ar viņiem satiekos atmiņās atkal un atkal, un arī šodien. Atkal notiek visādi godājamie Meņģeles sporta svētki, kuri iedibināti jau 1947. gadā – svešinieku okupācijas laikā kā daudzās starp rindām rakstītās latviskajās idejās, kur netrūka arī ilgu pēc savas, brīvas valsts… Pēc patiesības. Bet tagad esam šodienā – 78. Meņģeles sporta svētkos!

Viņš pamodās vēlā pēcpusdienā – dzīvoklī valdīja klusums. Tajā bija kaut kas biedējošs – nevis miers, bet drīzāk tukšums. Kafijas krūze ar nedēļu vecām nogulsnēm dirnēja uz palodzes blakus parādu piedzinēju atsūtītajām vēstulēm. Kad viņš zaudēja darbu, sākumā tas nebiedēja – tikai mēnesis, varbūt divi, lai atspertos un turpinātu dzīvot. Nebaltai dienai nolikts neliels uzkrājums, kas deva cerību. Un viņš taču ir spēcīgs, gudrs, ar labu izglītību! Viņam ir pieredze, sakari, spēja pārliecināt.