Kad vēl, ja ne pavasarī, savest kārtībā miesu, lai tā vismaz attālināti atbilstu uzsaukumam par veselu garu veselā miesā! Nevarētu sacīt, ka sports būtu viņas alter ego. Protams, viņa uz savas ādas jau pārbaudījusi arī to, kurp aizved ar labiem nodomiem bruģēts ceļš. Tomēr pamēģināt taču var! Tā viņa sevi uzmundrina. Atliek izvēlēties tīkamāko un piemērotāko ķermeņa izkustināšanas veidu.

Zivju audzēšana var būt gan vaļasprieks, gan bizness. Nereti tas saimniecībās ir viens no ienākuma avotiem, jo – lai gan tas ir perspektīvs, taču gana sarežģīts bizness, jo tāpat kā lauksaimniecībā – daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem un slimībām. Tāpat jādomā, kā produkciju realizēt. Taču ir uzņēmīgi ļaudis, kā Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācijas valdes loceklis, Krapes zemnieku saimniecības «Ūdensdzirnavas» īpašnieks Jānis Baltačs, kas to dara jau gadiem un ar savu pieredzi labprāt dalās ar citiem, tostarp ārpus Latvijas robežām, pat Āfrikā.

Novecošana bieži tiek uztverta kā kaut kas, no kā jābaidās vai kas jāatliek, jo sabiedrībā joprojām dominē jaunības kults. Gadi nereti tiek saistīti ar zaudējumiem, taču šis skatījums ir vienpusīgs. Patiesībā novecošana var būt laiks, kad cilvēks kļūst tuvāks sev. Tas ir posms, kur ārējais dod vietu iekšējam briedumam, pieredzei un apzinātākai dzīvei. Sertificēta geštaltterapeite, psihoterapijas speciāliste, Eiropas Geštaltterapijas asociācijas un Latvijas Geštaltterapijas apvienības biedre Sandra Bimbirule uzsver, ka novecošana nav tikai zaudējumi, bet arī ieguvumi – briedums, vēlme dalīties, pāreja uz citu vērtību sistēmu, citām lomām, vēl neatklātām iespējām.

Par tīnūžnieka Ivara Rancāna dzīvi varētu uzņemt piedzīvojumu filmu vai vismaz sarakstīt biezu grāmatu. Kopš 16 gadu vecuma smagi strādājis, lai palīdzētu ģimenei, pārcietis 28 operācijas, iemīlējies savā medmāsā. Piecus gadus dzīvojuši baznīcā, mēbeļu veikalā strādājis bez atalgojuma un nekad nepārstājis sapņot. Šobrīd viņš savā īpašumā Augšselēkās un Ogres Zilajos kalnos darbojas ar savvaļas bitēm – ir izveidojis kūzulu (doru) taku, kā arī jau divus gadus Zilo kalnu namiņā ir Ziemassvētku vecītis. Nule kā nosvinēta 50 gadu jubileja, un Tīnūžu Tautas namā skatāma viņa veidotā veco vērpjamratiņu izstāde. Taču viss sākās pavisam citur – Latgalē.

Kad visā valstī nerimst posts un trūkums, kad tautai dārgs katrs santīms, kad katra bezdarbā pavadītā stunda ir grēks, tad rīdziniekiem atliek vēl diezgan vaļas un līdzekļu bezdarbībā klejot pa ielām, slaistīties uz stūriem un ķēmoties ar augļu un zeltera pārdotavu demolēšanu.