Ceriņi ar 5 ziedlapiņām nesot laimi un veiksmi. Un kā nu ne – gandrīz vai var iedomāties, ka, to apēdot, uzņemam sevī zemes pamatīgumu, gaisa vieglumu, uguns dedzīgumu, ūdens plūsmu un gara viedumu. To visu mums ļoti vajag. Lai neapmaldītos dažādībā, bet pieņemtu to, esot tieši savas vienīgās balss diapazonā. Lai katrs no mums būtu savā spēkā, savā kustībā, savā degsmē, empātijā un gudrībā. Kā koks jaukto koku mežā. Ar savu līkumu vai taisnumu, savu lapu rotu, papildinot meža kopējo gaisotni. Un dodot skābekli citiem – kā to mežam daba ir paredzējusi. Absorbēt ogļskābo gāzi un ļaut visiem ap sevi brīvi elpot.

 

TINA ŽELVE

ZIEDS

Tik skaists, saules pieliets rīts,
Tavi tumšie mati kā zīds.
Neslēpšu, teikšu tev atklāti:
Mana sirds līksmo tik savādi.

Jau pļavā margrietiņas zied,
Mežmalā putni skanīgi dzied.
Šajā pļavā margrietiņas un mēs,
Pazīlēsim, ko ziedi mums novēlēs!

Mīl, nemīl – tas ir šo ziedlapiņu joks,
Mums pašiem ir jāatrod pareizais logs.
Skat, skrien pirmie taureņi ziedos,
Tie vasarai savu šarmu iedos.

Cik kluss un mierīgs šis saulainais rīts!
Šajā brīdī pļavā mēs un margrietiņas zieds.
Abi cieši turamies roku rokā.
Aizveram acis, domas paceļas debesu lokā.

 

 

OTĪLIJA KROMANE

Maijs izšuj ceriņos
pieclapu rakstus.
Jūnijs mazgājas baltajās
madaru putās.
Jūlijs ver sārtā dābola plakstus,
mīlas liesmās deg augusts,
dālijas skūpstot.
Rudens mēneši priecējot
zeltaini lāso.
Tie, ko pieskata ziema,
darinot pārslas,
pasauli ietērpj baltā krāsā.
Marts un aprīlis lāstekas kausē,
sniegpulksteņus modina,
vizbules audzē.
Un nāk atkal maijs
izšūt ceriņos pieclapu rakstus.

 

ZINA BUDAHA

NEĻAUJ AIZIET

Vēl neļauj man rudenī aiziet,
pazust viršos un lapu zeltā,
saplūc vīgriezes,
lai varu noreibt
kā jaunībā.
Atļauj sirdi ziedonim atdot,
kā puķei pļavā vēl plaukt,
tur mana sirds,
kas mieru dvēselei dod.
Šo laiku baudīsim,
ko likten's mums atvēlējis,
ar pazemību ticībai un mīlestībai.
Vai tu redzi, vai tu dzirdi,
kā daba ar mums runā,
cik maigi pieglaužas tauriņš,
cik raženi pienenes zied,
es vēlos medus bite tev būt
spēkam un izturībai –
daba lūdzas kopā ar mums.

MĀRIS ROŽKALNS

IR SAULAINS

 

iebraucu atmiņu slogā

dziļi dziļi sen pagātnes faktā

tur neko nevar izmainīt

un kaut ko nemaz negribas novilkt

 

kad zemē iekrita sēkla mēs sastapāmies

starp nezālēm atradām vislabāko

kur bija kaut kam rasties

un kaut ko nest nevienam neatdot

 

iebraucu saules rītā

tuvu tuvu sen atpazīstamā smaidā

tur nevajag neko mainīt

un kaut ko ļaut par mīlu pārsālīt

 

MĀRIS BIRZGALIS

KAILIE

 

Ar spaini un lāpstu

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Es eju uz dārzu vakarā

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Dievs, nedod man iekrist

budismā!

 

Kā ēna tik klusi

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Slīd kailie kā transā

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Jau spainis ir pusē

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Dievs, nedod man iekrist

budismā!

 

Ar spaini un lāpstu

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Es eju uz dārzu vakarā

Tra-la-lā, tra-la-lā!

Dievs, nedod man iekrist!

 

PUĶKOPJI

 

Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji

Kā gan jūs var pazīt?

Pēc iedeguma dvēselē

Pēc melnuma aiz nagiem

 

Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji

Kā gan jūs var pazīt?

Strupaste ir lamuvārds

Nu un kurmis arī

 

Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji

Kā gan jūs var pazīt?

Dārzs ir jūsu svētvieta

Nu un templis arī

 

Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji

Kā gan jūs var pazīt?

Bites lido garām jums

Nu un irši arī

 

Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji

Kā gan jūs var pazīt?

Cauru gadu puķes zied

Slotas kāti arī

 

GUNTA BABRA

PAR MEIČU UN JAUNEKLI

Dzied dziesmu vējš staltajām priedēm

Par meiču un jaunekli kāpās,

Bet putas šūpojas viļņos

Un izgaistot tālumā trauc.

 

Ar basām, ne apautām kājām

Gar krastu pa siltajām smiltīm

Mēs ejot vērojām jūru,

Kad liesmoja saulrieta guns.

 

Vēl brītiņu sēdējām kāpās,

Kaut vakars tik kautrīgi košs,

Zem priežu zaļajiem zariem

Mūs apskāva neviltots glāsts.

 

Dzied dziesmu vējš staltajām priedēm

Par meiču un jaunekli kāpās,

Šo mīlu nedzēsīs gadi,

Tā dzintara lāsītēs degs.

 

Kaut pienāks reiz dzīvē tāds brīdis,

Kad matos mūžs sudrabu vērps,

Par mūsu laimīgo mīlu

Steigs pastāstīt smilšainais krasts.

BAIBA MIETULE

Mēness, zvaigzne un laternas gaisma –

kā pogas pie tumsas frakas.

 

Simfoniskais orķestris – putni,

un klausītājs – klusums.

 

Mana plauksta tavējā

elpo vienā ritmā.

 

Vēl ievas nesnieg

un ābelēs pumpuri dus

mierīgi kā bērni.

 

Vēl viss ir priekšnojautās.

Vēl.

 

INGUNA ROZENBERGA

Taureņi uz ziediem

Un vēderā

Taureņi debesīs

Un liedagā

Taureņi manā istabā

Un krūtīs

Manā sirsniņā

Visur tie lidinās

Vai jūti

Kā atnāk mīlestība

Klusi, maigi un pamazām

Kā taureņa spārna pieskāriens

Kā svaiga vēsma

Un brīnums notiek

VELTA VOICIŠA

PAR VELNU UN TUMSAS SUŅIEM

Kamēr sātans ellē snauž,

Tumsas suņi tumsu grauž.

Tumsai izlauzušies cauri,

Aizskrien sagaidīt tie sauli.

 

Redzēdami saules lēktu,

Sajuzdami gaismas spēku,

Tie nevēlas vairs atgriezties

Un tumsas varai pakļauties.

 

Velns lai pats sev putru vāra,

Caurās zeķes, bikses lāpa.

Viens pats lai peklē guni kur

Un zirnekļus uz iesma dur.

 

Suņi, sajutuši brīvi,

Baudīt vēlas zemes dzīvi,

Grib astes luncināt un riet,

Grib zaķiem, kaķiem pakaļ skriet.

 

Tiem patīk siltu pienu lakt,

Līst pagaldē un kaulus zagt,

Tīk mēnesnīcas naktīs kaukt

Un kaut ko nezināmu saukt.

 

SKAIDRĪTE LOGINA

Bez dūru cīņām –

Ar maigumu pa rīta rasu

Caur sidraba birzi brist...

Nenotraukt to rasas pilno lapu,

Sadzirdēt, kā ievu krūmā

Lakstīgala čirkst...

Ļaut upes straumei piebirt pilnai

Ar smalkām ziedlapām un seno vēsti,

Ka mūsu zemē smaržo vīgriezes,

Zeļ āboliņa lauki, migla krēslā kāpj

Un gaida mūs, lai piepildītu

Seno stāstu – gaisma latvju zemē

Izstaro no mūsu sirds.

Ziņas

Viedokļi

Lasāmgabali

Sadarbības materiāli