TINA ŽELVE
ZIEDS
Tik skaists, saules pieliets rīts,
Tavi tumšie mati kā zīds.
Neslēpšu, teikšu tev atklāti:
Mana sirds līksmo tik savādi.
Jau pļavā margrietiņas zied,
Mežmalā putni skanīgi dzied.
Šajā pļavā margrietiņas un mēs,
Pazīlēsim, ko ziedi mums novēlēs!
Mīl, nemīl – tas ir šo ziedlapiņu joks,
Mums pašiem ir jāatrod pareizais logs.
Skat, skrien pirmie taureņi ziedos,
Tie vasarai savu šarmu iedos.
Cik kluss un mierīgs šis saulainais rīts!
Šajā brīdī pļavā mēs un margrietiņas zieds.
Abi cieši turamies roku rokā.
Aizveram acis, domas paceļas debesu lokā.
OTĪLIJA KROMANE
Maijs izšuj ceriņos
pieclapu rakstus.
Jūnijs mazgājas baltajās
madaru putās.
Jūlijs ver sārtā dābola plakstus,
mīlas liesmās deg augusts,
dālijas skūpstot.
Rudens mēneši priecējot
zeltaini lāso.
Tie, ko pieskata ziema,
darinot pārslas,
pasauli ietērpj baltā krāsā.
Marts un aprīlis lāstekas kausē,
sniegpulksteņus modina,
vizbules audzē.
Un nāk atkal maijs
izšūt ceriņos pieclapu rakstus.
ZINA BUDAHA
NEĻAUJ AIZIET
Vēl neļauj man rudenī aiziet,
pazust viršos un lapu zeltā,
saplūc vīgriezes,
lai varu noreibt
kā jaunībā.
Atļauj sirdi ziedonim atdot,
kā puķei pļavā vēl plaukt,
tur mana sirds,
kas mieru dvēselei dod.
Šo laiku baudīsim,
ko likten's mums atvēlējis,
ar pazemību ticībai un mīlestībai.
Vai tu redzi, vai tu dzirdi,
kā daba ar mums runā,
cik maigi pieglaužas tauriņš,
cik raženi pienenes zied,
es vēlos medus bite tev būt
spēkam un izturībai –
daba lūdzas kopā ar mums.
MĀRIS ROŽKALNS
IR SAULAINS
iebraucu atmiņu slogā
dziļi dziļi sen pagātnes faktā
tur neko nevar izmainīt
un kaut ko nemaz negribas novilkt
kad zemē iekrita sēkla mēs sastapāmies
starp nezālēm atradām vislabāko
kur bija kaut kam rasties
un kaut ko nest nevienam neatdot
iebraucu saules rītā
tuvu tuvu sen atpazīstamā smaidā
tur nevajag neko mainīt
un kaut ko ļaut par mīlu pārsālīt
MĀRIS BIRZGALIS
KAILIE
Ar spaini un lāpstu
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Es eju uz dārzu vakarā
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Dievs, nedod man iekrist
budismā!
Kā ēna tik klusi
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Slīd kailie kā transā
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Jau spainis ir pusē
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Dievs, nedod man iekrist
budismā!
Ar spaini un lāpstu
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Es eju uz dārzu vakarā
Tra-la-lā, tra-la-lā!
Dievs, nedod man iekrist!
PUĶKOPJI
Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji
Kā gan jūs var pazīt?
Pēc iedeguma dvēselē
Pēc melnuma aiz nagiem
Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji
Kā gan jūs var pazīt?
Strupaste ir lamuvārds
Nu un kurmis arī
Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji
Kā gan jūs var pazīt?
Dārzs ir jūsu svētvieta
Nu un templis arī
Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji
Kā gan jūs var pazīt?
Bites lido garām jums
Nu un irši arī
Puķ, puķ, puķ, puķ, puķkopji
Kā gan jūs var pazīt?
Cauru gadu puķes zied
Slotas kāti arī
GUNTA BABRA
PAR MEIČU UN JAUNEKLI
Dzied dziesmu vējš staltajām priedēm
Par meiču un jaunekli kāpās,
Bet putas šūpojas viļņos
Un izgaistot tālumā trauc.
Ar basām, ne apautām kājām
Gar krastu pa siltajām smiltīm
Mēs ejot vērojām jūru,
Kad liesmoja saulrieta guns.
Vēl brītiņu sēdējām kāpās,
Kaut vakars tik kautrīgi košs,
Zem priežu zaļajiem zariem
Mūs apskāva neviltots glāsts.
Dzied dziesmu vējš staltajām priedēm
Par meiču un jaunekli kāpās,
Šo mīlu nedzēsīs gadi,
Tā dzintara lāsītēs degs.
Kaut pienāks reiz dzīvē tāds brīdis,
Kad matos mūžs sudrabu vērps,
Par mūsu laimīgo mīlu
Steigs pastāstīt smilšainais krasts.
BAIBA MIETULE
Mēness, zvaigzne un laternas gaisma –
kā pogas pie tumsas frakas.
Simfoniskais orķestris – putni,
un klausītājs – klusums.
Mana plauksta tavējā
elpo vienā ritmā.
Vēl ievas nesnieg
un ābelēs pumpuri dus
mierīgi kā bērni.
Vēl viss ir priekšnojautās.
Vēl.
INGUNA ROZENBERGA
Taureņi uz ziediem
Un vēderā
Taureņi debesīs
Un liedagā
Taureņi manā istabā
Un krūtīs
Manā sirsniņā
Visur tie lidinās
Vai jūti
Kā atnāk mīlestība
Klusi, maigi un pamazām
Kā taureņa spārna pieskāriens
Kā svaiga vēsma
Un brīnums notiek
VELTA VOICIŠA
PAR VELNU UN TUMSAS SUŅIEM
Kamēr sātans ellē snauž,
Tumsas suņi tumsu grauž.
Tumsai izlauzušies cauri,
Aizskrien sagaidīt tie sauli.
Redzēdami saules lēktu,
Sajuzdami gaismas spēku,
Tie nevēlas vairs atgriezties
Un tumsas varai pakļauties.
Velns lai pats sev putru vāra,
Caurās zeķes, bikses lāpa.
Viens pats lai peklē guni kur
Un zirnekļus uz iesma dur.
Suņi, sajutuši brīvi,
Baudīt vēlas zemes dzīvi,
Grib astes luncināt un riet,
Grib zaķiem, kaķiem pakaļ skriet.
Tiem patīk siltu pienu lakt,
Līst pagaldē un kaulus zagt,
Tīk mēnesnīcas naktīs kaukt
Un kaut ko nezināmu saukt.
SKAIDRĪTE LOGINA
Bez dūru cīņām –
Ar maigumu pa rīta rasu
Caur sidraba birzi brist...
Nenotraukt to rasas pilno lapu,
Sadzirdēt, kā ievu krūmā
Lakstīgala čirkst...
Ļaut upes straumei piebirt pilnai
Ar smalkām ziedlapām un seno vēsti,
Ka mūsu zemē smaržo vīgriezes,
Zeļ āboliņa lauki, migla krēslā kāpj
Un gaida mūs, lai piepildītu
Seno stāstu – gaisma latvju zemē
Izstaro no mūsu sirds.
