Novecošana bieži tiek uztverta kā kaut kas, no kā jābaidās vai kas jāatliek, jo sabiedrībā joprojām dominē jaunības kults. Gadi nereti tiek saistīti ar zaudējumiem, taču šis skatījums ir vienpusīgs. Patiesībā novecošana var būt laiks, kad cilvēks kļūst tuvāks sev. Tas ir posms, kur ārējais dod vietu iekšējam briedumam, pieredzei un apzinātākai dzīvei. Sertificēta geštaltterapeite, psihoterapijas speciāliste, Eiropas Geštaltterapijas asociācijas un Latvijas Geštaltterapijas apvienības biedre Sandra Bimbirule uzsver, ka novecošana nav tikai zaudējumi, bet arī ieguvumi – briedums, vēlme dalīties, pāreja uz citu vērtību sistēmu, citām lomām, vēl neatklātām iespējām.

Par tīnūžnieka Ivara Rancāna dzīvi varētu uzņemt piedzīvojumu filmu vai vismaz sarakstīt biezu grāmatu. Kopš 16 gadu vecuma smagi strādājis, lai palīdzētu ģimenei, pārcietis 28 operācijas, iemīlējies savā medmāsā. Piecus gadus dzīvojuši baznīcā, mēbeļu veikalā strādājis bez atalgojuma un nekad nepārstājis sapņot. Šobrīd viņš savā īpašumā Augšselēkās un Ogres Zilajos kalnos darbojas ar savvaļas bitēm – ir izveidojis kūzulu (doru) taku, kā arī jau divus gadus Zilo kalnu namiņā ir Ziemassvētku vecītis. Nule kā nosvinēta 50 gadu jubileja, un Tīnūžu Tautas namā skatāma viņa veidotā veco vērpjamratiņu izstāde. Taču viss sākās pavisam citur – Latgalē.

Kad visā valstī nerimst posts un trūkums, kad tautai dārgs katrs santīms, kad katra bezdarbā pavadītā stunda ir grēks, tad rīdziniekiem atliek vēl diezgan vaļas un līdzekļu bezdarbībā klejot pa ielām, slaistīties uz stūriem un ķēmoties ar augļu un zeltera pārdotavu demolēšanu.

Ikšķiles bibliotēkā atklāta izstāde «Daugava vieno», kas veltīta mākslas studijas «Rasas krāsas» 15 gadu jubilejai. Tā nav tikai mākslas darbu izstāde – tā ir dzīvesstāstu, cilvēku un pieredžu upe, kas simboliski savienojas ar pašu Daugavu kā iedvesmas avotu, ceļa un piederības zīmi.

Krapē, kā daudzviet laukos, dzīve pēdējos gados ir mainījusies – skolas vairs nav, iedzīvotāju sastāvs pamazām pārveidojas un arī ikdienas ritms kļuvis citāds. Taču pārmaiņas nenozīmē tukšumu. Vietās, kur kāds uzņemas rūpes un notur līdzsvaru, joprojām veidojas dzīva kopiena. Viena no šādām vietām ir Krapes bibliotēka, kuru jau trešo gadu vada Laura Jefimova. Šeit grāmatas ir tikai sākums – svarīgākais ir cilvēki, sarunas un sajūta, ka esi gaidīts.