Lai sasniegtu nospraustos klimata mērķus, autoparka nomaiņai valsts subsidē jaunu un lietotu elektroauto iegādi 3 līdz pat 9 tūkstošu eiro apmērā, bet vēl 2 tūkstošus var saņemt, ja tiek norakstīta iekšdedzes automašīna. Šī dāvana pienākas cilvēkiem, kuri izvēlas pirkt automobiļus cenu amplitūdā, kur bāzes komplektācija piecvietīgam automobilim drīkst sasniegt 54 450 eiro, bet sešu līdz septiņu vietu mašīnai pat 72 600 eiro. Kopumā šim nolūkam budžetā rezervēti 40 miljoni eiro. Un nauda būs vēl – uzņēmumiem, lauksaimniekiem, pašvaldībām. Jo tāds ir uzņemtais zaļais kurss. Līdztekus elektroautomašīnām, programma atbalsta arī ārēji lādējamus hibrīdauto, kas spēj ar elektrību pabraukt vismaz 50 kilometru, un kuriozi – arī ūdeņraža automašīnu iegādi, kaut gan tādas tirgū faktiski netiek piedāvātas, un arī kur tās uzpildīt Latvijā nav. Bet Klimata un enerģētikas ministrija te iebilst – kādam ir jābūt pirmajam, un tā arī pirmie elektroauto Latvijā ienāca, kad to lietošanai nebija teju nekāda racionāla izskaidrojuma.
Vidējie ienākumi valstī
Bet vispirms palūkosim, kā programma «Atbalsts bezemisiju un mazemisiju transportlīdzekļu iegādei» izskatās no vidusmēra iedzīvotāja viedokļa. Valstī vidējās algas mediāna pēc nodokļu nomaksas šī gada 1. ceturksnī bija 1128 eiro jeb 13 536 eiro gadā. Tas ir tas, ko cilvēki vidēji saņem uz rokas. Ar šādiem ienākumiem, protams, uz salonu pakaļ mašīnai pa taisno nevar aiziet, taču tāpēc ir bankas. Un, pieņemot, ka indivīds kredīta maksāšanai var veselīgi novirzīt ap 30% no saviem ienākumiem mēnesī, mašīnas izmaksāšanai būtu vajadzīgi teju 10 gadi. Taču bankas mašīnu iegādi finansē pamatā uz 5 gadiem, jo pēc tam tā jau skaitās veca mašīna. Taču tādā gadījumā indivīda ienākumiem jāsasniedz vismaz divus tūkstošus mēnesī. Līzinga maksājums mēnesī jau pēc pirmās iemaksas būtu ap 600 eiro. Jāņem vērā arī, ka apdrošināšanas maksājumi elektromašīnām ir lielāki, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka daudzi autoservisi nemāk elektromašīnas remontēt. Rezumējot aprēķinu, var teikt, ka elektroauto ir mašīna tiem, kuri dzīvo vismaz divreiz labāk nekā vidusmērs.
Kas ir vidējais pircējs
Banka «Swedbank» ir veikusi savu klientu izpēti un piedāvā amizantu vidējo aritmētisko raksturojumu elektroauto pircējiem – līzinga ņēmējiem.
34% gadījumu elektroauto līzingā pērk sieviete – Kristīne, Dace, Līga vai Elīna. Viņai ir 39 gadi, ir bērni, augstākā izglītība, darbs pārdošanā, apkalpošanā, izglītībā vai IT sektorā, un pats svarīgākais, lai kvalificētos bankas pakalpojumam – ienākumi 1940 eiro apmērā.
66% gadījumu, tātad lielākajā daļā, elektroauto līzingā pērk vīrietis – Jānis, Mārtiņš vai Māris. Viņam ir 37 gadi, ir bērni, augstākā izglītība, darbs IT sektorā, transportā vai ražošanā. Un ienākumi – 2500 eiro mēnesī. Savā ziņā arī šī amizantā izpēte uzrāda Latvijā pastāvošo dzimumu diskrimināciju, jo sievietes nopelna mazāk. Bet kaut kā arī viņas tiek līdz domai par elitārāka un dārgāka transporta iegādi, un valsts kopā ar bankām šo domu visādi cenšas veicināt. Statistika rāda, ka interese par elektroauto iegādi pēdējā gada laikā ir dubultojusies. Tas arī loģiski, jo savu lomu te spēlē gan iespaidīgā subsīdija no valsts budžeta, gan arī būtiskais fosilās degvielas sadārdzinājums. Patiešām ir ievērojama starpība, vai 100 kilometru nobraukšanai bākā ielej 12–14 eiro vai ielādē 3–6 eiro no publiskā elektrotīkla. Protams, te jāņem vērā, ka arī elektrības cenas nosaka līgumi un birža. Šodien tā ir lēta, citudien būs dārga. Tāpat kā tas notiek ar degvielu.
Iespējams, negodīgs sadārdzinājums
Bankas rīkotajā elektrolīzinga popularizēšanas pasākumā Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāvis Raimonds Kašs vēstīja, ka valsts ar subsīdiju programmu palīdzību bija plānojusi paplašināt Latvijas autoparku par aptuveni 6000 mašīnām. Pašlaik elektroauto īpatsvars kopējā autoparkā ir 15 300 jeb aptuveni 2%. Jaunajai – 40 miljonu vērtajai programmai noslēdzoties, valstī vajadzētu būt 20 000 elektromašīnām jeb 2,6%. Raimonds Kašs gan atzīst, ka bažas radot autotirgotāju iespējamā manipulēšana ar cenām. Ir pazīmes, ka valsts maksāto atbalstu dīleri vienkārši paņem kā virspeļņu, un patērētājam šis dāvinājums vismaz daļēji iet secen. Tā notika arī pirmās elektroatbalsta programmas laikā.
Problēma tiekot pašlaik pētīta ministrijā. Taču ir argumenti, kas izskaidro vienlaikus ar atbalsta programmas palaišanu konstatēto elektroauto sadārdzinājumu. Tos piedāvā elektroauto lobists Kārlis Mendziņš. Pirms četriem gadiem būtiski sadārdzinājās mašīnu ražošanā nepieciešamie pusvadītāji. Tāpēc mašīnu cenas toreiz kāpa. Šajā reizē atbalsta programma palaista vienlaikus ar straujo cenu lēcienu naftas tirgū, kas ietekmē autoindustriju. Tāda neveiksmīga sakritība esot, saka Mendziņš. Tikmēr ministrija pagaidām paliek pie aizdomām, ka elektroauto cenas tiek manipulētas.
Tikai ne no Latvijas!
Tā kā jaunas mašīnas iegāde arī cilvēkiem virs vidusmēra nav vienkāršs lēmums, atbalsts mazākā apmērā – 3000 eiro – tiek maksāts arī par lietotu elektroauto iegādi. Taču, lai kvalificētos dāvinājumam, būtiski ievērot kritērijus – mašīna nedrīkst būt vecāka par 7 gadiem, tā nedrīkst būt nobraukusi vairāk par 150 tūkstošiem un Latvijā tā nedrīkst būt reģistrēta ilgāk par gadu. Latvijā šāds lietotu elektroauto piedāvājums ir niecīgs. Taču bagātajās Rietumeiropas valstīs elektroauto īpatsvars pašlaik sasniedz pat ceturto daļu no kopējā autoparka. Tas nozīmē, ka vēl pēc pāris gadiem tās mašīnas – ar vai bez valsts subsīdijas – kļūs pieejamākas mūsu tirgū. Arī ražotāji šobrīd cenšas aizpildīt iztrūkumu elektroauto budžeta klasē. Pagaidām gan elektromašīnas, kas ir būtiski lētākas par citām, ir arī būtiski sliktākas. Ilgi lādējas, nobraukt var mazu gabaliņu, arī neglītākas. Taču vairāki ražotāji sola drīzu revolūciju šajā jomā. Tad nu atliek vērot un vērtēt.
Vēl daži argumenti
Neskaitot valsts līdzfinansējumu, par labu satiksmes elektrifikācijai minami vēl vairāki argumenti. Elektroauto neizplata dūmgāzes, nerada CO2 emisijas, tiem ir zemāks trokšņa piesārņojums. Tiesības braukt pa sabiedriskā transporta joslu, un bezmaksas stāvvietas. Iespējams, izvēli par labu elektromašīnas iegādei kādam varētu veicināt apziņa, ka Latvijā nafta tiek iegūta ļoti ierobežotā apmērā, kamēr elektrību ražojam daudz un dažādos veidos. Tātad pašu resurss. Vārgi akumulatori, kas braukšanu ar elektroauto padarīja par sarežģītu plānošanas rēbusu, jaunākās mašīnās jau ir pagātne. Latviju ar elektrību var gana labi izbraukāt. Lādēšanu pa ceļam var atrast visos reģionos, un, kamēr auto lādējas, nav jāizlasa romāns, pietiks ar mazu avīzīti kafijas pauzē. Taču galvenā problēma joprojām ir un paliek iegādes cena.
Latvijas Elektroauto biedrība min vēl dažus uzdevumus elektromobilitātes veicināšanai. Pilsētu mikrorajonu daudzdzīvokļu māju pagalmos nav pieejama nakts uzlādes infrastruktūra. Ir gan entuziasti, kas arī no ceturtā stāva dzīvokļa loga nolaiž pagarinātāju, bet skaidrs, ka tas nav ne ērti, ne droši. Ne visur uzlādes punktos ir ērti norēķināties. Neatkarīgajiem un reģionālajiem autoservisiem ir jāaudzē prasmes strādāt ar augstsprieguma iekārtām. Biedrības ieskatā esot arī jākliedē mīti par elektroautomašīnu akumulatoru degradāciju, īsajiem braukšanas attālumiem un veiktspēju bargas ziemas apstākļos. Mūsdienu elektroautomašīnas esot krietni labākas nekā to priekšteces pirms gadiem desmit piecpadsmit. Salīdzinājumam – iekšdedzes mašīnu segmentā pa šiem gadiem nekas daudz nav mainījies. Ja nu vienīgi ekrāni kļuvuši lielāki, bet dzinēji mazāki.
Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments
