Sabiedrībā joprojām nereti sastopams priekšstats, ka mežu «izciršana» rada postu dabai un tādēļ tos vislabāk būtu neaiztikt. Tomēr mežzinātnieki uzsver – ilgtspējīga mežsaimniecība nenozīmē tikai koku ciršanu, bet gan pārdomātu meža dzīves ciklu, kurā vienlīdz svarīga ir gan savlaicīga mežu izmantošana, gan jaunu, veselīgu audžu izaudzēšana. Tieši augoši meži visefektīvāk piesaista oglekli un vienlaikus nodrošina vērtīgu «zaļo» resursu nākamajām paaudzēm.

Saimniekošana sākas ar lēmumiem

Klimata pārmaiņas nenoliedzami ietekmē arī Latvijas mežus, jo mainās apstākļi, kādos koki aug. Tomēr daudzām problēmām, kas sabiedrībā nereti tiek saistītas ar klimata pārmaiņām, patiesībā ir citi cēloņi.

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) «Silava» vadošais pētnieks mežzinātņu doktors Jurģis Jansons atgādina, ka Latvijā arī agrāk piedzīvotas gan ļoti aukstas un sniegotas ziemas, gan gari bezsniega periodi, kā arī karstas vasaras. Klimata pārmaiņas raksturo nevis laikapstākļu statistika atsevišķos gados, bet ilgtermiņa tendences – pakāpeniska vidējās temperatūras paaugstināšanās un garāka veģetācijas sezona.

«Par klimata pārmaiņām mēs runājam globālā mērogā,» skaidro Jurģis Jansons. «Latvijā neparasti, gadalaikam neatbilstoši vai pat ekstrēmi laikapstākļi reģistrēti arī iepriekš. Atsevišķi temperatūras rekordi fiksēti pirms vairākiem gadu desmitiem vai pat vēl senāk. Taču ilgstoši novērojumi rāda, ka klimats kļūst siltāks – vidējā gaisa temperatūra paaugstinās un veģetācijas sezona nedaudz pagarinās. Tieši tā izpaužas klimata pārmaiņas.»

Eksperts uzsver, ka mežu veselību nereti vairāk ietekmē nevis klimats, bet gan apsaimniekošanas stratēģija. Viņaprāt, novecojuši normatīvi un savlaicīgi nepieņemti vai nepareizi lēmumi var radīt daudz lielākus riskus nekā klimata pārmaiņas. Kā piemēru Jurģis Jansons min pirms 50 gadiem atjaunotās egļu audzes, kurām joprojām tiek piemēroti nosacījumi, kas izstrādāti pagājušā gadsimta 40. gadu beigās, balstoties uz mežiem, kas radušies vēl 19. gadsimta vidū. Tikmēr mūsdienu egļu audzes aug pavisam citādi.

«Ja stādītos egļu mežus cenšamies saglabāt līdz 80 gadu vecumam, daudzos gadījumos ir skaidrs, ka koki nemaz nesasniegs ne ciršanas vecumu, ne caurmēru,» akcentē Jurģis Jansons. «Mūsdienās egles tiek audzētas citādi nekā pirms simts un vairāk gadiem – koki ir ātraudzīgāki, mazāk noturīgi un lielākā vecumā vieglāk cieš no dažādām kaitēm. Veci koki daudz lielākā mērā ir pakļauti, teiksim, egļu astoņzobu mizgrauža uzbrukumu riskam. Protams, kaitēkļu skaitu un aktivitāti ietekmē arī laikapstākļi, tomēr jebkurā gadījumā viens no svarīgākajiem veselīgu mežu audzēšanas priekšnoteikumiem ir savlaicīga aprite.»

Risks un iespējas

Mizgrauži nav vienīgie kaitēkļi, kas apdraud Latvijas mežus. Tiek uzskatīts – siltākam klimatam pakāpeniski paplašinoties uz ziemeļiem, pie mums arvien biežāk var parādīties kaitēkļu sugas, kas līdz šim bija raksturīgas Eiropas vidienei vai dienvidu reģioniem.

Jurģis Jansons gan norāda, ka patlaban šīs pārmaiņas vairāk vērojamas kā tendence, nevis nopietna problēma. Tomēr mežzinātnieki rūpīgi seko līdzi tam, kā Latvijā ienāk jaunas kaitēkļu sugas un mainās to izplatība. «Piemēram, Latvijā jau novērota ozolu mūķene, kas iepriekš vairāk bija sastopama Polijā un Lietuvā,» stāsta mežzinātņu doktors. «Arī citi mežiem nevēlamie kukaiņi pamazām paplašina savu izplatības areālu, jo klimats kļūst siltāks un tiem piemērotāks. Tomēr pagaidām mūsu mežos joprojām dominē vietējie kaitēkļi un slimības, piemēram, sakņu trupe, kas šeit bijusi jau izsenis.»

Vienlaikus klimata pārmaiņas mežsaimniecībā nenozīmē tikai jaunus izaicinājumus. Siltāks klimats un garāka veģetācijas sezona var radīt arī labvēlīgākus apstākļus koku augšanai, tādēļ nākotnē meži var kļūt ražīgāki nekā līdz šim.

«Koki, tāpat kā jebkurš augs, labāk attīstās siltākos apstākļos,» piezīmē Jurģis Jansons. «Ja prognozes piepildīsies, nākotnē koki pie mums noteiktā laikā izaugs garāki, resnāki un dos lielāku koksnes pieaugumu nekā agrāk. Tāpēc ir svarīgi ne tikai izmantot meža resursus, bet arī ieguldīt mežu atjaunošanā un audzēšanā.»

Vadošais pētnieks piebilst, ka Latvijas ģeogrāfiskais novietojums šajā ziņā ir salīdzinoši labvēlīgs. Kamēr Eiropas dienvidu valstīs arvien biežāk nākas saskarties ar ilgstošu sausumu, ugunsgrēkiem un grūtībām izaudzēt jaunus mežus, mūsu platuma grādos klimata pārmaiņu pozitīvā ietekme pagaidām var izrādīties pat nozīmīgāka par negatīvo. Tāpēc svarīgi izmantot šīs priekšrocības un veicināt ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu.

Tāpat Jurģis Jansons neprognozē būtiskas pārmaiņas Latvijas mežu sastāvā. Priedes, egles, bērzi un citas vietējās sugas arī turpmāk saglabās dominējošo lomu, taču klimata pārmaiņas paver iespējas plašāk izmantot atsevišķas sugas, kas Latvijā jau sen ir veiksmīgi iedzīvojušās. «Kā piemēru varu minēt dižskābardi,» saka Jurģis Jansons. «Tas Latvijā ievests jau 19. gadsimta beigās, veiksmīgi aug un noteiktos reģionos arī pats atjaunojas. Tāpēc būtu vērts apsvērt plašāku šīs sugas izmantošanu. Tas nenozīmē, ka dižskābardis aizstās priedes, bērzus vai ozolus. Mūsu vietējās sugas nekur nepazudīs, taču, ja kāda koku suga Latvijas apstākļos labi aug un ir iedzīvojusies, nav iemesla to neizmantot, lai paaugstinātu mežu vērtību.»

Meža vērtība atjaunošanā

Sabiedrībā nereti izskan viedoklis, ka klimata un dabas aizsardzības vārdā vislabāk būtu mežus vispār neaiztikt. Tomēr Jurģis Jansons uzsver, ka mežs pastāvēs arī bez mūsu iejaukšanās, savukārt Latvijas iedzīvotājiem nepieciešami gan meža resursi, gan pārdomāta zemes izmantošana.

Pēc viņa teiktā, Latvija ir viena no mežiem bagātākajām Eiropas valstīm – meži un purvi aizņem vairāk nekā pusi (~55%) valsts teritorijas, turklāt to platība pēdējā gadsimta laikā būtiski pieaugusi. Vietās, kur pārtraukta lauksaimnieciskā darbība, mežs bieži vien atgriežas jau desmit gadu laikā. Tomēr zinātnieku un mežsaimnieku uzdevums ir nodrošināt, lai esošie meži būtu veselīgi, kvalitatīvi un spētu sniegt gan ekoloģiskos, gan saimnieciskos ieguvumus.

«Mežam cilvēks nav vajadzīgs – cilvēkiem vajag mežu,» teic Jurģis Jansons. «Nepieciešama vieta, kur audzēt kokus un ražot koksnes produktus, kas var aizstāt materiālus, kuru izgatavošana no fosilajiem krājumiem rada daudz lielāku ietekmi uz klimatu. Tāpēc mežsaimniecība nav pretrunā ar dabas aizsardzību. Latvijā ik gadu tiek nocirsta salīdzinoši neliela daļa (1,3–1,5%) no kopējās mežu platības, turklāt daļa cirsmu rodas arī tāpēc, ka koki ir gājuši bojā slimību vai kaitēkļu dēļ.»

Eksperts arī skaidro, ka meža attīstība jāvērtē ilgākā laika posmā: «Protams, liela un veca priežu audze šodien piesaistīs vairāk ogļskābās gāzes nekā divus gadus veca jaunaudze, un arī oglekļa krājumi tajā būs lielāki. Taču nedrīkst koncentrēties tikai uz vienu konkrētu brīdi. Jaunaudze ir nākotnes mežs – pēc vairākiem gadu desmitiem tā aizvien intensīvi augs, kamēr lielie koki novecos un atmirs, un tad jau oglekļa piesaistes dinamika būs pretēja. Tāpēc svarīgs ir viss meža dzīves cikls, nevis tikai viena tā stadija. Citiem vārdiem – nepieciešams ilgtermiņa skatījums, kas ir vienmēr bijis mežsaimniecības pamatā.»

Tieši tādēļ būtiska nozīme klimata mērķu sasniegšanā ir ilgtspējīgai mežsaimniecībai, kur ciršana tiek apvienota ar savlaicīgu meža atjaunošanu un koksnes izmantošanu ilgmūžīgos produktos. «Ja skatāmies tikai īstermiņā, var šķist, ka necirst vispār būtu izdevīgāk,» brīdina Jurģis Jansons. «Taču ilgtermiņā aina ir daudz sarežģītāka. Jāņem vērā ne tikai mežā piesaistītais ogleklis, bet arī tas, ka koksne tiek izmantota būvniecībā, mēbeļu ražošanā un citos produktos, aizstājot materiālus, kuru ražošana rada lielākas emisijas (metālu, betonu, plastmasu u. c.). Tāpēc mežsaimniecība jāvērtē kompleksi.»

Jāatzīmē, ka mežsaimniecības loma nav tikai koksnes produktu ražošana vai klimata pārmaiņu mazināšana. Būtiski faktori ir arī dabas daudzveidība un meža sociālās funkcijas – cilvēku atpūta un labbūtība. Tomēr ne rezervāti, ne dabas takas un atpūtas vietas nav skatāmas kontekstā ar klimata pārmaiņu mazināšanu, bet tām ir vienmēr bijusi un būs būtiska loma mežā. Cilvēkiem nav jāsatraucas, ka tā mazināsies.

Noslēgumā Jurģis Jansons akcentē, ka ilgtspējīgas mežsaimniecības galvenais priekšnoteikums ir pastāvīga meža atjaunošana. Koku ciršana pati par sevi nav problēma, ja tās vietā tiek izaudzēta nākamā meža paaudze. Ja mežu nocērt un tā vietā iestāda jaunus kokus, process turpinās. To labi var redzēt daudzviet Latvijā – vietās, kur pirms desmit vai piecpadsmit gadiem bija cirsmas, šodien jau aug staltas priežu, egļu, bērzu, apšu un citu koku sugu jaunaudzes. Mežs nepazūd, tas nepārtraukti atjaunojas un attīstās. Mēs ceram, ka arvien vairāk cilvēku Latvijā to ieraudzīs un novērtēs.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments