Lai gan daudziem mitrāji joprojām asociējas vienīgi ar purviem vai grūti izbrienamām vietām, patiesībā tie ir viena no nozīmīgākajām ekosistēmām, kas palīdz gan mazināt klimata pārmaiņu sekas, gan saglabāt dabas dažādību. Mitrāju atjaunošana kļūst īpaši aktuāla tāpēc, ka vienlaikus jārisina klimata pārmaiņu, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un ūdens režīma problēmas.

Vidi stabilizējošas funkcijas

Kā stāsta Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte Līga Gavare, dabiskie mitrāji palīdz aizturēt ūdeni ainavā – lietus un palu laikā tie uzņem daļu ūdens, bet sausuma periodos ļauj mitrumam ilgāk saglabāties apkārtējā vidē. Vienlaikus arvien skaidrāk redzams, ka nosusināti mitrāji, īpaši kūdrāji, veidojas par būtisku siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju avotu.

«Vidē noritošie procesi top arvien krasāki – piedzīvojam gan ilgstošus sausuma periodus, gan intensīvas lietusgāzes un plūdus,» skaidro eksperte. «Dabiskie mitrāji šādos apstākļos darbojas kā ūdenskrātuves. Lietus un palu laikā tie uzņem daļu ūdens, bet sausākos periodos ļauj tam ilgāk saglabāties apkārtējā vidē. Tāpēc mitrāju renovācija vienlaikus palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, mazināt to cēloņus un saglabāt dabas daudzveidību.»

Tēmas aktualitāti pastiprina arī Eiropas Savienības Dabas atjaunošanas regula, kas dalībvalstīm nosaka degradētu ekosistēmu atjaunošanas mērķus.

Maldīgi iedomāties, ka mitrāji ir tikai purvi. Līga Gavare norāda, ka pie tiem pieder arī palienes, piejūras un periodiski applūstoši zālāji, pārmitri meži, avotainas vietas, vecupes un seklas ūdenstilpes. Mitrāji ir pārejas zona – tie aiztur un uzkrāj ūdeni, izlīdzina tā līmeņa svārstības, uztver barības vielas un nogulumus, kā arī nodrošina dzīvesvietu daudzām augu un dzīvnieku sugām. Savukārt purvos un citos kūdrājos ilgstoši akumulējas ogleklis.

Dažkārt mitrājus mēdz dēvēt par «klimata supervaroņiem», jo tie vienlaikus palīdz mazināt plūdu un sausuma sekas. Savukārt neskarti kūdrāji ilgstoši piesaista oglekli, neļaujot tam nonākt atmosfērā. Tomēr Līga Gavare uzsver, ka viena neliela mitrāja iespējas nevajadzētu pārvērtēt – ieguvums vienmēr atkarīgs no konkrētās teritorijas lieluma, atrašanās vietas un visa sateces baseina.

Ieguvumi dabā un cilvēku ikdienā

Runājot par klimata pārmaiņām, svarīga ir arī mitrāju ietekme uz SEG emisijām. «Nosusinātās kūdrainās augsnēs iekļūst skābeklis, un tā ietekmē organiskās vielas sadalās daudz straujāk, atmosfērā izdalās oglekļa dioksīds, bet kūdras slānis pakāpeniski sarūk un degradējas,» skaidro Līga Gavare. «Savukārt, paaugstinot ūdens līmeni un atgriežot mitrākus apstākļus, kūdras sadalīšanās palēninās un ilgākā laikā var atjaunoties arī kūdras un oglekļa uzkrāšanās procesi. Tiesa, pēc ūdens līmeņa paaugstināšanas atsevišķās vietās sākotnēji var pieaugt metāna emisijas, tāpēc mitrāju ietekmi vērtē ilgtermiņā, analizējot visu SEG kopējo bilanci.»

Mitrāju renovācija dod praktisku labumu arī cilvēkiem. Šie biotopi palīdz aizturēt lietus un palu ūdeņus, samazinot plūdu risku, darbojas kā dabiski filtri, mazinot upju un ezeru aizaugšanu, ilgāk saglabā mitrumu sausuma laikā un uzlabo vietējo mikroklimatu. Vienlaikus tie nodrošina dzīvesvietas apputeksnētājiem, putniem, abiniekiem, zivīm un citām radībām, bet cilvēkiem sniedz iespēju baudīt ainavu, kā arī vērot, iepazīt, izzināt dabu un tās daudzveidību.

Tomēr, kā norāda eksperte, mitrājs nav tehniska būve ar vienu precīzi aprēķināmu funkciju – tā spēja mazināt plūdus vai uzlabot ūdens kvalitāti vienmēr ir atkarīga no konkrētās vietas un tās dabiskajiem apstākļiem.

Dabisko procesu renovācija

Lai gan Latvija tiek uzskatīta par salīdzinoši zaļu valsti, arī pie mums vērtīgo mitrāju apjoms gadu gaitā ir būtiski sarucis. Īpaši tas attiecas uz palieņu zālājiem – regulāri applūstošām pļavām upju un ezeru palienēs. Pašlaik tie aizņem aptuveni 0,3% Latvijas teritorijas, turklāt tiek lēsts, ka pagājušā gadsimta laikā zaudēti vismaz 90% palieņu zālāju. Galvenie iemesli – meliorācija, upju regulēšana, zemju uzaršana un tradicionālās apsaimniekošanas pārtraukšana. Arī vietās, kur palieņu zālāji saglabājušies, tajos noritošie procesi, kurus regulē dabiskais ūdens režīms, ir mainījušies – upes iztaisnotas, ierīkoti meliorācijas grāvji, uzbūvēti aizsargdambji, bet pali kļuvuši retāki vai turpinās īsāku laika sprīdi. Tāpēc, lai atjaunotu šos biotopus, nepietiek saglabāt tikai pašu zālāju – jānodrošina arī tam raksturīgais ūdens režīms.

Mitrāju renovācija sākas ar rūpīgu teritorijas izpēti – speciālisti izvērtē ūdens plūsmu, meliorācijas sistēmu darbību un degradācijas cēloņus. Atkarībā no situācijas tiek aizbērti vai aizsprostoti izraktie grāvji, pārveidotas caurtekas, atjaunots upes un palienes savienojums, paaugstināts ūdens līmenis vai radītas seklas, applūstošas vietas.

Palieņu zālājos nereti nepieciešams arī izcirst krūmus un jaunos kokus, jo tie veido noēnojumu, izkonkurē gaismas prasīgus zālāju un mitrāju augus un pakāpeniski pārvērš atklātu pļavu krūmājā. Izciršana palīdz atjaunot atklātu ainavu un rada piemērotus apstākļus pļavu augiem un tajās mītošajiem putniem, kā arī paver iespēju teritoriju turpmāk pļaut vai noganīt. Tomēr tikai ar vienreizēju krūmu izciršanu nepietiek – daudzviet nepieciešama regulāra apsaimniekošana. Savukārt purvainos un staignāju mežos koku un krūmu izciršana vispār nav vajadzīga, jo šie augi ir dabiska ekosistēmas sastāvdaļa.

Galvenie uzdevumi vēl priekšā

Mitrāju renovācija Latvijā notiek vairākos projektos, aptverot gan palieņu zālājus, gan purvus un upes. Starp nozīmīgākajiem var minēt «LIFE MarshMeadows», kas atjauno palieņu zālājus Lubāna mitrājā un Sitas un Pededzes palienē. «LIFE GoodWater IP» mērķis ir uzlabot upju ekoloģisko stāvokli, veidojot dabiskāku plūdumu un zivju migrācijas iespējas, savukārt «LIFE-IP LatViaNature» un «LIFE REstore» ir veltīti purvu un degradētu kūdrāju renovācijai. Kā veiksmīgus agrākus piemērus Līga Gavare min arī Slampes upes līkumu un Dunduru pļavu palu režīma atjaunošanu Ķemeru Nacionālajā parkā.

Pirmie jauno projektu rezultāti jau ir redzami. Grīvu salā Lubāna mitrājā pēc dabiskā ūdens režīma atgriešanas 160 hektāru platībā izveidojušies jauni ķikutu riesti un atgriezušies citi palieņu putni. Projektu ietvaros otro elpu atguvušas upju dzīvotnes, uzlabotas zivju migrācijas iespējas un izmēģinātas degradētu kūdrāju renovācijas metodes. Vienlaikus eksperte atgādina, ka pilnīga ekosistēmu atjaunošanās ir ilgstošs process, kura rezultāti pilnā apjomā nereti kļūst redzami tikai pēc daudziem gadiem.

Savu dabisko režīmu atguvušie mitrāji ir nozīmīga dzīvesvieta daudzām sugām, kas atkarīgas no applūstošām teritorijām un augsta gruntsūdens līmeņa. «Palieņu zālāju atgriešanās īpaši palīdz putniem, kuriem nepieciešamas plašas, atklātas un mitras pļavas,» stāsta Līga Gavare. «Pie tādiem pieder ķikuts, pļavu tilbīte un ķīvīte, kā arī dažādas pīļu sugas. Palu ūdeņos var nārstot zivis, bet seklās ūdenstilpes un slapjās ieplakas ir svarīgas abiniekiem un bezmugurkaulniekiem. No renovācijas iegūst arī mitriem zālājiem un purviem raksturīgi augi, kuri nepanes ilgstošu nosusināšanu, noēnojumu vai biezu kūlas un krūmu slāni.»

Latvijas Dabas fonda speciāliste arī uzsver, ka dabas atjaunošana ne vienmēr nozīmē saimnieciskās darbības ierobežojumus. Daudzviet arī pēc mitrāju renovācijas iespējama pļaušana vai ganīšana, turklāt tieši šāda apsaimniekošana bieži ir nepieciešama, lai saglabātu atdzimušās dabas vērtības.

Runājot par nākotni, lielākie izaicinājumi saistīti ar sarežģītajām meliorācijas sistēmām un nepieciešamību saskaņot dažādas intereses. Ūdens līmeņa paaugstināšana vienā vietā var ietekmēt apkārtējās teritorijas, tādēļ katrs projekts rūpīgi jāizvērtē. Ne mazāk svarīga ir arī ilgtermiņa apsaimniekošana, stabils finansējums un cieša sadarbība starp valsts iestādēm, pašvaldībām, zemju īpašniekiem un apsaimniekotājiem, zinātniekiem un dabas aizsardzības organizācijām. Tikai ilgtermiņā pārdomāta rīcība ļaus saglabāt mitrājus kā vienu no nozīmīgākajiem sabiedrotajiem klimata un dabas daudzveidības aizsardzībā.

Projektu «Zaļā nākotne. No izpratnes uz rīcību» finansiāli atbalsta emisijas kvotu izsolīšanas instruments