Paskaidrošu detalizētāk. Sarkanajā stūrītī lieku tās partijas, kuru politiskais piedāvājums ir radikālā pretrunā Latvijas valsts un iedzīvotāju interesēm. Šajās vēlēšanās šo piedāvājumu visspilgtāk pārstāv Stepaņenko/Brēmaņa «Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši» un no cietuma bēguļojošā Rosļikova «Stabilitātei!».

«Suverēnās» programmā ir Nacionālo Bruņoto spēku vājināšana, atbalsts krievijai, plašāka krievu valodas lietošana publiskajā telpā, uzmanība «diskriminētām minoritātēm», kas saskan ar krievijas īstenotajiem naratīviem. «Stabilitātes» programma ir līdzīga – atjaunot sadarbību ar krieviju, atcelt sankcijas, neatbalstīt Ukrainu, likvidēt Valsts aizsardzības dienestu, zaļā gaisma divvalodībai publiskajā telpā, likvidēt nepilsoņu statusu un tādā garā. Šāds piedāvājums no latviešu Latvijas interešu viedokļa ir absolūti nepieņemams, taču pagaidām nevienam nav skaidrs, kā demokrātijas apstākļos šādas partijas noņemt no trases bez Krimināllikuma iedarbināšanas, un pat tad, ja Krimināllikums ir iedarbināts, kā Rosļikova gadījumā, tas neko nemaina. Formāli Rosļikovs ir meklēšanā un bēguļo, jo apsūdzēts par nacionālā un etniskā naida izraisīšanu, bet vienlaikus viņš ir atrodams gan vēlēšanu sarakstā, gan sociālajos tīklos, aģitējam par «draudzību» ar krieviju.

Kāds visam iepriekšminētajam sakars ar Šleseru un partiju «Latvija pirmajā vietā». Pie Šlesera ir pārvākušies daži izbijuši «Stabilitātes» cienītāji – Pleškāne, Dreilinga, pensionētais bokseris. Pats par sevi šāds fakts nav nekas ārkārtējs, jo politiķi mēdz ceļot, un «Stabilitāte» pēc Rosļikova aizbēguļošanas ir nonākusi nopietnos eksistenciālos sarežģījumos. Bokserim taču vajag kādu dāsnāku azoti, un pārējiem arī. Taču nevar nepamanīt, ka komplektā ar šiem pienācējiem partijas uzvedībā parādījušies visai sarkanīgi akcenti. Šlesers aktīvi sēņo krievu elektorāta balsis, pamatā konkurējot ar Stepaņenko. Viņš sociālajos tīklos runā krievijas valsts valodā un piketē pie krievu teātra par brīvu krievu valodas lietošanu. Taču te arī jāatgādina, ka Stepaņenko ir partijas «Latvija pirmajā vietā» līdzdibinātāja un toreiz prezidenta amata kandidāte. 2022. gadā viņa tika izslēgta no partijas, jo atteicās nosodīt krievijas agresiju, un kopš tā laika pastāv urbāna leģenda, ka Jūlija un Ainārs ir naidā. Bet, ja nu ne?

Ja nu tas viss ir blefs, un konflikts ir tikai tāda miglas pūšana, lai pēc vēlēšanām abi kļūtu par labākajiem draugiem viens otram un jauši vai nejauši arī kremlim? Tāda doma ir biedējoša. Tad mēs varam tikt pie ļoti kreisas un sarkanas opozīcijas, bet, ja tetra klucīši pavisam nelāgi sakrīt, arī sarkanas valdības.

Šlesera partijas programma kopumā ir tipiska uzņēmēju programma. Zaļā gaisma biznesam, četru joslu Via Baltica, silīcija ieleja, Ķīnas kravas, stipra Eiropa, priekšroka ASV, un nauda, nauda, nauda. Vienīgi šis te punkts lec laukā no Šlesera gāzi grīdā programmas: Saliedēsim Latvijas tautu, apvienojot iedzīvotājus neatkarīgi no viņu dzimtās valodas. Gluži kā tāds kremļa paziņojums – mēs par mieru pasaulē. Latviešu valodai ir pārāk liela nozīme, lai to ignorētu latviešu un krievu labākas sadzīvošanas vārdā. Latviešu valoda ir Latvijas valsts pamats. Šlesers to zina.