Par radošuma spēku, tradīcijās balstītas meistarības un mūsdienu tekstilmākslas apvienojumu, aušanas meistarēm, iespējām, aizkulisēm un ceļu līdz gatavam darbam «Ogres Vēstis Visiem» uz sarunu aicināja Santu Grīnbergu, kura «Saivu» vada jau 14 gadu.

– Kādi ir «Saivas» pirmsākumi? Kāds bija sākotnējais studijas izveides mērķis, vai tas laika gaitā ir mainījies?

– 1960. gadā Ogres rajona kultūras namā, metodiķes Fanijas Vīcupes ierosinātas, pulcējās pirmās daiļamata entuziastes, kuras amata noslēpumos ievadīja Tautas daiļamata meistare Ārija Lūse. Vēlāk pulciņa vadību pārņēma Zinaīda Skuja. 1969. gada decembrī studijai piešķirts «Tautas kolektīva» nosaukums. Divus gadus vēlāk studijas vadību pārņēma Emīlija Kazakēvičute. 90. gadu sākumā – Astra Rubene, no 2008. gada rudens – Antra Saliņa. Es uzņēmos «Saivas» vadību 2011. gada rudenī. Gadu gaitā ir organizētas daudzas izstādes gan Ogrē, gan citur Latvijā, arī ārpus mūsu valsts robežām un ņemta dalība valsts mēroga izstādēs, dziesmusvētku lietišķās mākslas izstādēs. Par ikgadēju tradīciju kļuvusi arī dalība pasākumā «Satiec savu meistaru». Arī šodien audējas vada vēlme darboties, apgūt prasmi un izgatavot skaistus darbus savam priekam.

– Ko var uzskatīt par nozīmīgāko «Saivas» devumu garajos tās pastāvēšanas gados?

– «Saiva» vienmēr bijusi studijas līmenī. Jau savas pastāvēšanas pirmajā desmitgadē tā ieguva TLMS nosaukumu, kas tolaik nebija viegli. Nozīmīga ir arī jebkura izstāde, jebkuri jauni dalībnieki.

– Jūsuprāt, kāda ir «Saivas» loma latviešu kultūras un amatniecības saglabāšanā mūsdienās?

– «Saiva» ir vieta, kur jaunieši, bērni var redzēt, kas vispār ir aušana, ka mūsdienās joprojām kāds to dara. Pie mums nāk ciemos skolēni, pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi un viņiem, kā mēdz teikt, ir iespēja iesēsties stellēs. Tā ir kā misija saglabāt šo prasmi un nodot tālāk, lai arī nākamās paaudzes zina, kas ir stelles, māk ar tām rīkoties un veidot kaut ko skaistu un unikālu.

– Kas ir tie cilvēki, kuri veido «Saivu» šodien? Cik liels kolektīvs esat?

– Šobrīd studijā ir 46 dalībnieces, kuras nāk aktīvi. Nezinu, vai tā ir sakritība, bet, kad pērn pārcēlāmies uz jaunajām telpām, kas ir plašākas, gaišākas un arī no malas vairāk pamanāmākas, mums šogad septembrī piebiedrojās 17 jaunas dalībnieces, kas ir ievērojams skaits. Tas ļoti priecē, jo visas dāmas nāk ar vēlmi apgūt aušanas prasmes. Lielākā daļa no jaunpienācējām bija bez iepriekšējas pieredzes aušanā.

– Vai pieredzējušās meistares labprāt nodod savas zināšanas jaunpienācējām?

– Jā, protams, viņas neliedz padomu, bet sākotnēji jāapgūst pamati – kas vispār ir aušana, kas ir stelles, kā tās iekārtot. Tālākais ir gan manā vadībā, gan arī pieredzējušās audējas dalās savās zināšanās – iedrošina, iedvesmo, bet jaunās audējas nāk ar savu jauno, varbūt citādāko skatījumu. Tā ir patīkama līdzās pastāvēšana, un rodas savstarpējs balanss.

– Vai audējas ir no Ogres tuvākās apkārtnes?

– Mēdz braukt arī no tālākām vietām – Suntažiem, Aizkraukles, arī no Rīgas, bet pārsvarā, jā, no Ogres, Ikšķiles. Tiem, kas brauc tālākus gabalus, mērķis ir apgūt prasmi un vēlāk darboties mājās, jo, protams, izbraukāt nav tik vienkārši un aušanai tomēr nepieciešams daudz laika.

– Kas jūs personīgi pamudināja pievērsties aušanai un uzņemties kolektīva vadību?

– Laikam jau ir tā vēlme šo prasmi saglabāt, maksimāli kvalitatīvi un daudzveidīgi nodot tālāk, iedrošināt eksperimentēt, izmēģināt dažādas tehnikas. Mans mērķis ir jaunajām audējām pēc iespējas ātrāk iemācīt pamatus, lai ikviens, kurš šeit darbojas, jau pāris mēnešos ir spējīgs patstāvīgi aust vismaz vienkāršus audeklus.

– Vai, palūkojoties pagātnē, ir kāds īpašs meistars vai notikums, ko «Saivā» atceras un piemin joprojām?

– Joprojām ir meistari, kuri darbojas no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Studijai, kā jau iepriekš minēts, šajos 65 gados bijis ļoti maz vadītāju. Esmu pēc skaita piektā. Viena no spilgtākajām vadītājām bija Emīlija Kazakēvičute, kura jau ir devusies mūžībā, bet ir ielikusi spēcīgus pamatus, akcentējot kvalitāti, kompozīciju un tradīcijās balstītu jaunradi. Ir audējas, kuras viņu joprojām atceras, spriežot, kā vienā vai otrā situācijā būtu rīkojusies Emīlija. Arī es aicinu veidot darbus, kas ir piemēroti mūsdienu interjeram. Tādus, ko audējas lieto arī ikdienā, arī apģērbus – ne tikai tradicionālo tautas tērpu, bet, piemēram, uzaust mūsdienīgus brunčus, ko var vilkt dažādos pasākumos. Arī gultas pārklāji, galdauti ļoti labi iederas mūsdienu interjerā. Audējas tos lieto ikdienā, nevis noliek plauktā. Tas arī motivē nākt un darīt.

– Pirmajā novembrī tiks atklāta jubilejas izstāde. Ko tajā varēs redzēt? No kādiem laika posmiem būs darbi?

– Tie būs pēdējā piecgadē tapušie, tātad samērā jauni darbi, arī mūsdienu ikdienā lietojamie tērpi un tērpu elementi. Protams, būs arī klasika – segas, galdauti, lakati –, būtībā kopskats uz to, ko šeit darām, kas šeit top un ko vispār var apgūt un darināt studijā.

– Varbūt arī kādam no jaunajiem darbiem ir īpašs stāsts?

– Būtībā izstādei cauri vīsies tāds elements kā cilindriskā forma. Būs ne tikai austi, bet arī tamborēti, mezgloti un citās tehnikās izpildīti dekoratīvie elementi. Šī ideja radās, lai arī tie, kuri varbūt kādu iemeslu dēļ neauž, varētu izpausties un būtu, ko piedāvāt izstādei. Katrs no darbiem ir unikāls. Tikko uzausts mēteļa audums, un audēja ir ļoti priecīga, ka mētelis jau sašūts. Tas viss ir izlolots, tas ir liels darbs, un ir šis gala rezultāts, kas sagādā lielu prieku. Būs ne vien mētelis ar dekoratīviem elementiem, bet arī citas autores izsapņoti brunči. Neviens no darbiem nav īpašāks, viņi visi ir īpaši.

– Cik aptuveni darbu izstādē būs redzams?

– Ir grūti pateikt precīzu skaitu. Kopumā noteikti būs pāri par 100 darbiem, sākot no lielajiem, beidzot ar jostām, cimdiņiem, kuru vien ir pāri 20.

– Kāds ir šīs izstādes galvenais vēstījums?

– Tā ir vēlme parādīt, ko darām, parādīt, ka tas nav ierastais, muzejos redzamais – sega, grīdceliņš, kāds dvielītis, bet tie ir arī mūsdienīgas un ikdienā lietojamas lietas, ko patiesībā var noaust un radīt pašu rokām.

– Kā «Saivas» meistares jūtas savās jaunajās, tikai pirms gada apdzīvotajās telpās?

– Mūsu Radošā telpa ir Ogres novada Kultūras centrā, tur, kur kādreiz bija mēbeļu veikals. Mums ir plaši logi uz ielas pusi. Garāmgājēji un braucēji var redzēt, kā darbojamies. Cilvēki patiesībā ir ļoti ieinteresēti pavērot, ko mēs darām. Varbūt sākotnēji tas šķita mazliet biedējoši, bet nu jau pagājis gads – esam tik ļoti savā procesā, ka tas, kas notiek apkārt, mūs netraucē. Ja paiet garām bērns un ar rociņām parāda sirsniņu pie loga, tas ir ļoti mīlīgi. Arī pieaugušie apstājas, paskatās, pasmaida un dodas tālāk. Mēs mijiedarbojamies ar sabiedrību, pat it kā netīši, darot to, ko ikdienā darām.

– Vai jaunajai paaudzei vispār ir interese par aušanu?

– Jaunās audējas, kas atnāca, faktiski visas ir pirmspensijas vecuma. Jaunākajai, kura apmeklēs studiju, ir 20 gadu, pārējās ir dāmas ap 50.

– Kādas ir galvenās vērtības, ko vēlaties nodot nākamajām paaudzēm?

– Iespējams, atkārtošos, bet tā ir amata prasme – spēja pašam iekārtot stelles, izdomāt kompozīciju, rakstu un veidot savus unikālus darbus, nevis kopēt no kaut kādiem citiem pierakstiem. Tātad tradicionālās prasmes tālāknodošana ar šo mūsdienu skatījumu un redzējumu. Tātad, ja ir ideja, tad to var realizēt.

Es vairāk vai mazāk palīdzu īstenot šeit atnākušo cilvēku idejas, kuriem varbūt pietrūkst zināšanu, kā to dabūt gatavu. Bieži vien atnāk, man stāsta, ko vēlas, kā vēlas, un tad es iesaku kādu tehniku, ko labāk darīt, kādu materiālu, un tā viņi arī tālāk mācās un to visu apgūst.

– Kā jūs pati personīgi jūtaties, svinot «Saivas» 65 gadu jubileju? Ko jums vispār pašai šī studija personīgi nozīmē?

– Jāsaka tā, es studijā laikam esmu uzaugusi, jo mana mamma šeit darbojās kopš 1990. gada. Tagad viņa darbojas citur, bet es studijā esmu būtībā jau no trīs gadu vecuma. Skolas laikā turp gājām ar māsām, jo mamma auda. Tolaik, protams, man tas likās kaut kas mokošs. Nu, varbūt ne gluži tā, bet aužu es jau sen, no padsmit gadiem. Tad man šķita, ka, nē, nē, šis nav tas, ar ko mana dzīve saistīsies, bet aušana vienmēr ir bijusi līdzās, mums vienmēr mājās bijušas stelles un austs ir no bērna kājas. Protams, tas notika ar pārtraukumiem, bet, kad mani uzrunāja un piedāvāja vadīt studiju, es vienkārši sāku to darīt, un šobrīd aušana ir kļuvusi par manu dzīvesveidu. Tas nav tikai darbs, tā ir mana ikdiena, un tieši tāpēc esmu arī Latvijas Nacionālā kultūras centra nozares padomē. Man ir vēlme runāt un darīt, cik vien manos spēkos, lai šo prasmi saglabātu kvalitatīvu un daudzveidīgu, lai to novērtētu. Tas nav tikai apsēsties stellēs un aust kaut ko pavisam vienkāršu. Tas ir ļoti plaši, dažādi un daudzveidīgi. Studija – man tās ir otrās mājas, tā ir vieta, kurp dodos ar prieku. Ikviens darbs, ko man atrāda, tapis ar manu padomu, līdzdalību vai vienkārši balsoties uz to, kādas zināšanas studijā apgūtas. Tas man ir liels gandarījums, un ikviens, kas ar lepnumu atnāk un pasaka, ka viņam mājās jau ir stelles un viņš jau iekārtojis savu pirmo audeklu, man ir liels prieks un pagodinājums, ka dodu zināšanas un prieku šo visu darīt.

Un arī jaunās telpas ļauj darboties mūsdienīgā vidē. Ļoti priecē, ka arī Kultūras centrs un pašvaldība mūs novērtē un rada šos apstākļus vēl patīkamākus. Šobrīd nodarbības notiek daļēji arī tādā kā kibervidē, jo teoriju daļēji mācu Zoom, lai tie, kuri uz konkrēto nodarbību netiek, neatpaliktu no pārējiem dalībniekiem un visi uz priekšu virzītos vienā ritmā, ar vienādām zināšanām. Bet, tas ir pateicoties Ogres novada Kultūras centra atbalstam un tam, ka mums ir šīs modernās telpas un aprīkojums, ka ir liels televizors, kur varu projicēt un rādīt prezentācijas.

– Ko jūs gribētu novēlēt jubilejas reizē meistariem un ko izstādes apmeklētājiem?

– Meistariem noteikti novēlu turpināt darboties tikpat radoši un čakli kā līdz šim. Un vēl radošāk, vēl čaklāk, ar lielu entuziasmu un prieku turpināt to, ko viņi dara. Un apmeklētājiem varbūt atskatīties uz šīm lietām mazliet savādāk.

Bet tos, kuri par šo domā, taču baidās, vēlos iedrošināt nebaidīties, jo reizēm ir tā, ka arī dalībnieki, kuri uz šejieni atnāk, tam brieduši vairākus gadus. Ir cilvēki, kurus stelles vilina, bet vienlaikus biedē. Pārvarot bailes un atnākot uz studiju, cilvēks secina, ka varbūt tas ir laikietilpīgi, nepieciešams daudz uzmanības, bet patiesībā nav tik biedējoši un neiespējami, kā šķitis. Tāpēc novēlu iedvesmoties un nebaidīties apgūt šo prasmi, ja tāda vēlme kaut kur iekšā sēž.