L. Palmbaha atzīst, ka šis radošais process viņai bijis kā iekšējs ceļojums, kurā atklāta ne tikai gaisma un kustība gleznā, bet arī cilvēka dvēseles miers un atmoda. «Es ļāvos tam, kas rodas no sirds krātuves,» viņa saka, uzsverot, ka šie darbi tapuši brīdī, kad racionalitātei ļauts atkāpties, lai vietu ieņemtu sajūtas, klusums un radošā plūsma.
Meklē saknes mākslas īstenumā
Jautāta, kā radās ideja par šo izstādi un ar ko tā atšķiras no citām, Lauma stāsta, ka šā gada augustā, viesojoties pie meitām, kuras jau daudzus gadus dzīvo Londonā, viņa, kā jau ierasts, pievērsusies mākslas galeriju piedāvājumiem un uzmanību piesaistījusi Teita Modern muzeja mākslas galerijā plānotā Austrālijas aborigēnu mākslinieces Emilijas Kamas (Emily Kama Kngwarray) radošā veikuma izstāde. Šīs savdabīgās mākslinieces pirmā izstāde bija 70 gadu vecumā turpat Austrālijā. Pēc diviem gadiem, 2000. gadu sākumā, viņas un viņas kopienas locekļu darbus ievēroja arī Rietumu pasaule, kas momentā uzķēra šo fenomenu. Otra izstāde Emilijai bija 72 gadu vecumā, un pati māksliniece nodzīvoja gandrīz 90 gadu. Viņa nekad netiecās pēc izstādēm vai atzinības – tas viņai nebija svarīgi, tas bija ārpus viņas dzīves vērtību sistēmas. Viņas darbus vienkārši pamanīja mākslas eksperti, kas sāka apmeklēt šīs aborigēnu kopienas vietas, kur viņa arī dzīvoja Austrālijā.
«Mani ļoti ieinteresēja mūsdienu izstāžu kuratoru vēlme meklēt un atrast dziļākas saknes mākslas īstumā, nevis koncentrēties uz tehnoloģisko rīku radītajiem brīnumiem un to apjūsmošanu. Līdz ar to šis ir fundamentāli atšķirīgs, pat diametrāli pretējs virziens, salīdzinot ar to, ko bieži redzam arī Latvijā. Protams, mēs nedaudz atpaliekam no pasaules tendencēm, un tas ir normāli, taču mani ļoti interesē tieši šī meklējošā pieeja,» saka Lauma, piebilstot, ka viņa regulāri seko līdzi pasaules mākslas procesu attīstībai un patiesībā šī meklējošā pieeja iespējama arī tādēļ, ka muzeju pētniekiem pasaulē – īpaši Londonas galerijās – ir ļoti liels finansiāls atbalsts. Viņi var piecu gadu laikā izveidot vienu izstādi, taču tā ir fundamentāla, ļoti vērienīga, gan vizuāli, gan saturiski.
Svarīgi atrast dvēseles draudzeni
«Būtībā mani iedvesmoja tas, ka Emilijas Kamas radošais ceļš bija pilnīgā saskaņā ar norisēm viņas zemē, ar vidi, kur viņa dzīvoja, un ar saziņas valodu, kas tiek nodota no sievietes sievietei – par vērtībām, no paaudzes uz paaudzi, par to, kas ir svarīgs šai kultūrai. Tas viss bija tik dabiski, tik īsti un tik ļoti patiesi, kā viņa to atainoja uz audekliem. Viņa spēja izteikt to, ko citādi tikai izjūt,» saka L. Palmbaha, piebilstot, ka Emilija gleznoja, izmantojot tehnikas, ko viņai palīdzēja apgūt misionāri un kultūras atbalstītāji, kuri uz kopienu atveda batikas tehnikas paraugus un arī akrila krāsas, lai sievietes varētu uz audekla atainot to, ko iepriekš zīmēja smiltīs. «Pārsvarā šīs sievietes vēl šodien zīmē smiltīs. Tas man šķita ļoti tuvs – tas, kādā veidā tieši sieviete var radīt īstu īstumu. Patiesībā tas nenāk no profesionālām iemaņām vai apgūtām tehnikām, bet gan no dvēseles dziļumiem – no spējas saglabāt savu pasauli sevī un atklāt to citiem. Kā jau iepriekš teicu, tas nebija domāts publikai – tas notika smiltīs, kur pēc tam pārpūš vējš un viss pazūd,» stāsta Lauma un turpina: «Šis dabiskais cikls mani ļoti iespaidoja. Tas man pilnībā lika visu izlaist caur sevi, savu dvēseli. Jā, šajā izstādē ir radikāli atšķirīgi darbi no visiem iepriekšējiem. Ne tāpēc, ka es kopētu šo aborigēnu mākslinieci, bet tāpēc, ka izmantoju viņas pieredzes pamatprincipu – to, kāpēc vispār kaut ko radīt un kāpēc kaut ko darīt šajā pasaulē pa īstam. Man tas bija ļoti vajadzīgs, ļoti noderīgs. Tā ir tāda dvēseļu draudzība, kas pārsniedz jebkādus kontinentus un jebkuru laiku. Un es vēlos tikai iedrošināt katru sievieti atrast šo dvēseles draudzeni. Un tiešām var teikt, ka tā ir sieviešu – nu, ja vīrieši saka «brālība», tad mēs varētu teikt «māsība», vai ne? Bet patiesībā mūsu kultūrā, pat šajā mūskolonizētajā kultūrā, kurā dzīvojam, nav pat šāda nosaukuma. Mums vajadzētu padomāt par to, kādas pēdas mēs katrs šajā pasaulē atstāsim, ko nenotīra vējš un smiltis. Kad skatījos internetā šo izstādes piedāvājumu, jau nojautu, ka tas būs kaut kas īpašs. Bet, protams, tas nestāv ne tuvu tam, kā ir būt pie šiem darbiem – izbaudīt faktūru, ritmu, sirdspukstus, ko māksliniece ir ielikusi ar mīlestību pret savu zemi, pret savām māsām plašā nozīmē – sieviešu māsību – un pret savām pēctecēm.»
Ceļš līdz izstādei zvaigznēs ierakstīts
L. Palmbaha atzīst, ka līdz šim vēl nekad nav jutusi tiks spēcīgu iedvesmu ne no viena cita mākslinieka pasaulē un, to visu pārdomājot, arī tapuši viņas darbi, izjūtot patiesu cieņu pret šo vienkāršo aborigēnu mākslinieci, kuras darbos ir daudz simbolu un nozīmju slāņu.
«Kad sāku fantazēt par izstādes tēmu, man vienā naktī bija sapnis. Es nosapņoju nosaukumu «Zvaigžņu dārzs». Vienkārši – nosapņoju. Arī tas, ka šī izstāde notiek gada beigās, laikā, kad mums debesīs ir vairāk zvaigžņu nekā saules, kad ir tumšais periods – tas viss ir ļoti simboliski. Arī Dionisijam jeb Dainim līdz šim tādu darbu, kādi redzami izstādē, nav bijis – tie ir kā atsevišķi stāsti par viņa redzējumu par zvaigznēm. Turklāt tajos izmantots sudrabainais metāls kopā ar dzintara siltajiem toņiem – ar šo miljoniem gadu seno zemes materiālu, ko cilvēks tikai viegli apstrādājis ar savām rokām. Tas viss savā ziņā ir ļoti simbolisks – un tas satikās mūsu kopējā izstādes telpā jeb, es teiktu, domu telpā,» atzīst māksliniece, piebilstot, ka ceļš līdz izstādei bijis ļoti īpašs, varētu pat teikt – zvaigznēs ierakstīts.
Izstādē aplūkojamas septiņas Laumas gleznas, kas tapušas salīdzinoši īsā laika posmā, paralēli ikdienas darbiem un pienākumiem. Darbi ir lieli – metrs divdesmit reiz deviņdesmit centimetru. Tie veidoti slāni pa slānim.
Savukārt Dionisijam ir trīs atsevišķi darbu cikli, trīs grupas, kas katra aizņems noteiktu laukuma daļu – aptuveni metru reiz septiņdesmit centimetru. Katram ciklam ir sava kompozīcija – dažāda, savādāka, ierāmēta sudraba rāmīšos un ar pārklājumu, kas nav stikls, bet īpašs plastikāta materiāls. Ir arī telpiski objekti. Tās ir trīs lielas kompozīcijas, kurās ir gan zvaigžņu tēma, gan arī gaismas koku motīvi. Tās jānovērtē katram pašam.
Apstāties un ieraudzīt pasauli citādi
Māksliniece atzīst, ka, radot šos darbus, lielā mērā atslēgusi sevī racionālo daļu un ļāvusies tam, kas nāk no pavisam citas domāšanas telpas – no sirds krātuves – līdzīgi kā pasakā par aizmigušo princesi.
«Es to uztveru simboliski. Savu dzīvības skūpstu ieraugu kā pilnīgi citu savu guļošo «princesi» – radošo princesi, kura saņēmusi dzīvības grūdienu jeb, drīzāk, otro elpu, kas ļauj piedzīvot, izdzīvot, satvert un neatlaist. Arī man dzīvē ir bijuši tādi brīži, kad es kaut ko esmu ieraudzījusi, bet visādu praktisku iemeslu dēļ tas aizmidzis. Tas ir palicis kaut kur galvā vai sirdī, bet nekad neesmu to piedzīvojusi līdz galam, neesmu īstenojusi. Es to esmu atlikusi, nolikusi malā. Bet šis ir tas gadījums, kad es neatliku,» saka māksliniece.
Jautāta, ko vēlētos, lai apmeklētāji paņem no šīs izstādes, L. Palmbaha teic, ka tās ir pārdomas par to, kas mūs vieno – sabiedrībā, starp cilvēkiem, starp sievietēm. Cik daudz gaismas mēs viena otrai iedodam tiekoties. Cik brīvi varam sarunāties dvēseliski. «Kā pieskaramies viena otrai – kas ir tas plūdums, kas rodas, kad ļaujamies. Tas nav racionāli – tā ir gaismas vibrācija, kas ielikta darbos. Kas paliek pēc tikšanās, kas paliek pēc sarunas. Tas nav nebūtiski. Arī ikdienā – arī vienkāršs pieskāriens. Par to runā šie darbi. Tas ir tas, ko es pārmantoju – no savas vecmāmiņas, no mammas, no šīs sirds siltuma skartās pasaules. Tā ir mana valoda. Laumas valoda ir mākslas valoda. Tā ir valoda, kā es redzu pasauli – attiecības, gaismas attiecības, dziļuma attiecības. Tas ir tas, kas mūs veido par intelektuālām, garīgām būtnēm ārpus tā, ko uzvelkam mugurā vai kas tiek uzskatīts par prestižu šajā laikā. Tas viss ir pārejošs. Bet kas ir tas, kas paliks? Tie ir jautājumi, ar kuriem šobrīd dzīvoju, var teikt – iedzīvojos šajā atmošanās brīdī,» saka L. Palmbaha.
Izstāde «Zvaigžņu dārzā» ir aicinājums apstāties un ieraudzīt pasauli citādi – caur gaismas, krāsas un metāla saspēli, kas runā par atdzimšanu, vienotību un cerību. Tā atgādina pasaku par aizmigušo princesi, kuras atmoda simbolizē cilvēka dvēseles atmošanos – motīvs, kas caurvij arī Laumas Palmbahas un Dionisija Miončinska darbus.
