Par šo lietu ticis daudz rakstīts. Dažādās toņkārtās. Dreimanis dēvēts par noziedznieku, no alkoholiķu vides nākušu un tamlīdzīgi. Nezinu, vai mani spalvasbrāļi un māsas pēc tam atvainojās tikpat publiski, kā bija zākājuši Dreimani un pārējos divus šajā lietā iesaistītos.

Es šo lietu atceros, jo viss notika manu senču dzimtajā pusē. Viņi zināja visus iesaistītos – upuri un trīs par noziedzniekiem padarītos puišus. Taisnību sakot, tolaik zināju oficiālo versiju. Pēc daudziem gadiem manā īpašumā nonāca apbružāta, uz nekvalitatīva papīra drukāta grāmatiņa ar autogrāfu. Par to, kā septiņus mēnešus, slepkavnieka lomai jau nolemts, Dreimanis nosēdēja izmeklēšanas cietumā. Vēl septiņus mēnešus, uz safabricētu «pierādījumu» pamata notiesāts, viņš pavadīja nāvinieku kamerā. Dreimanis vēlāk atzīsies, ka 21 gada vecumā sāka savu dzīvi no nulles. Un tas bija pavisam cits stāsts.

Bet kā šī lieta aizsākās?

Baigais noziedznieks

Dreimanis atceras, ka 1981. gada 13. septembra pēcpusdienā viņš ieklīdis Kokneses alus bārā. Tur uzzinājis par sava klasesbiedra Aivara Krieva arestu. Pie viņa mājās esot izdarīta kratīšana, bet par aresta iemeslu nekas nebijis zināms. Vakarā Zigurds aizgājis uz dejām klubā. Pēc tam ar draugu aizstaigājuši līdz stacijai. Tur bijusi rosība, un Zigurds draugam teicis: «Laikam ņems ciet baigo noziedznieku.» Saņēma arī. Tas bija viņš – Zigurds Dreimanis.

Savā dienasgrāmatā «Es – no viņpasaules» viņš raksta: «1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa man piesprieda nāvessodu nošaujot.

Deviņpadsmit gadu vecumā. Nevainīgam.»

Apsteidzot notikumus, jāpiebilst, ka viņa tiesātāji, izmeklētāji un miliči, kuri spīdzināja Zigurdu un vēl divus jaunus puišus, saņēma ļoti maigus sodus vai vispār izspruka sveikā. Katrā ziņā, viņiem nenācās pārdzīvot uz nāvi notiesāta cilvēka izjūtas. Toties viņi, miliči, gribēja nogalināt Dreimani pēc tam, kad sākās tiesa pret viņiem – likuma sargiem. Par to, ka safabricēja lietu un gandrīz aizsūtīja nāvē nevainīgo.

Dreimaņa lieta ir uzskatāms piemērs, kā nāvessods būtu pielicis punktu nepatiesi apsūdzēta cilvēka dzīvei. Un tad nebūtu ne viņa, ne viņa bērnu.

Pilsoņi un biedri

Stāstu turpināsim no gandrīz beigām. Latvijas PSR Augstākā tiesa panāca vismaz kaut kādu nepatiesības izplatīšanas atsaukšanu, par ko liecina publikācija preses izdevumā, konkrēti, laikrakstā «Komunisma Ceļš (Bauska)», kur ar virsrakstu «Ziņo Latvijas PSR Augstākā tiesa» 1985. gada aprīlī publicēts kaut kas līdzīgs precizējumam. Te tas ir: «Mūsu laikrakstā 1982. gada 8. jūnija numurā tika publicēts Stučkā dzīvojošās M. Trokšas raksts «Dzīvi nevar pagriezt atpakaļ», kas saturēja ziņas par pilsoņu Aivara Krieva, Zigurda Dreimaņa un mūsu rajona iedzīvotāja Vitauta Vaļevičiusa notiesāšanu par to, ka viņi 1981. gada naktī no 26. uz 27. augustu Stučkas rajonā netālu no Aizkraukles stacijas bija noslepkavojuši, izvarojuši un aplaupījuši Kokneses ciemata iedzīvotāju Marutu Začu.

Latvijas PSR Augstākā tiesa paziņo, ka rakstā minētās ziņas nav bijušas patiesas. A. Krievs, Z. Dreimanis un V. Valevičius tika nelikumīgi saukti pie kriminālatbildības un nelikumīgi notiesāti. Pret viņiem notiesājošais spriedums atcelts un krimināllieta izbeigta. Minēto slepkavību bija izdarījis S. Rogaļovs, kurš notiesāts 1983. gada 27. jūnijā ar nāves sodu, spriedums izpildīts.

Pret A. Krievu, Z. Dreimani, V. Vaļevičiusu krimināllietas izmeklēšanas laikā bijušie Stučkas rajona Iekšlietu daļas darbinieki biedri Šķēris, Stars, Piļka, Martinovs, Vasiļjevs un LPSR Iekšlietu ministrijas darbinieks Missers bija pielietojuši fizisku vardarbību, citas nelikumīgas izmeklēšanas metodes, nolūkā panākt viņu atzīšanos. Tā rezultātā A. Krievs, Z. Dreimanis un V. Vaļevičius bija atzinuši savu vainu.

Minētie darbinieki ar LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģijas 1985. gada 26. marta spriedumu notiesāti par varas un dienesta pilnvaru pārsniegšanu. Notiesāts arī bijušais Stučkas rajona prokurors Liņģis par savu dienesta pienākumu nolaidīgu pildīšanu.»

Sit, moka, spīdzina

Trīs puišus apcietināja, sita, sauca par slepkavām, pratināja, ņirgājās, draudēja. Vēlāk Dreimanis raksta, ka viņam nieres atdauzītas tā, ka jāčurā un jāvemj asinis. «Es vairs nevaru, es kliedzu, man visas malas sāp. Vakarā pratina Stara kabinetā, piedalās Stars, Missers, Martinovs. Stars ar Martinovu daudz nerunā, bet savu boksa treniņu iesāk tūlīt. Es pat vairīties no sitieniem nespēju, jo jebkura mana pakustēšanās izraisa neciešamas sāpes.» Detaļās neiedziļināsimies, tikai viens Dreimaņa rakstītais teikums: «Pirtī kameras biedri ir spiesti no manas muguras atmērcēt apakškreklu, kurš ar asiņainu kreveli piekaltis pie ādas.»

Tādu dienu bija daudz, līdz viņš, kā pats atzīst, parakstīja papīrus, jo sišanu vairs nevarēja izturēt. Rezultātā jaunas sievietes slepkavībā tiek vainoti visi trīs jaunieši un tiesas zālē izskan spriedums: Zigurdam Dreimanim – nāvessods nošaujot. Viņam tobrīd ir tikai 19 gadu.

Ak, jā, tam visam pa vidu tiek sarīkota atpazīšana ar liecinieci Skaidrīti Baikovu, kurai vajag uzrādīt Dreimani kā vienu no trim puišiem, kuri naktī no 26. uz 27. augustu redzēti Aizkraukles stacijā kopā ar nogalināto Marutu.

Ja nekļūdos, tad Baikova ir Latvijas rekordiste lodes grūšanā sievietēm. Par viņas lomu nozieguma «atklāšanā» – tālāk.

Toties milicis Andrejs Stars, satiekot Dreimani jau pēc attaisnošanas un atbrīvošanas no cietuma, viņu sagaidīja ar indīgu nožēlu: «Žēl, ka es tevi toreiz nenošāvu.»

«Taisnīgā» tiesa

Kā atrada vainīgos? Zigurds atzīstas: «Jā, es patiesi tajā vecumā nebiju bez grēka, bet slepkavot… Vēlējos, lai mani tiesā par to, ko esmu padarījis, nevis kā slepkavu.»

Pirmā tiesas diena – 1982.  gada 19. aprīlis. Viņš atceras, ka valsts norīkotā advokāte paziņojusi: atzīsti sevi par vainīgu, un es tevi aizstāvēšu!… Nekādus citus variantus advokāte nepieļāva.

«Ieejot tiesas zālē, redzu daudzas naidīgas sejas. Lielākais novērotāju skaits ir no Kokneses. Jāsaka «liels paldies» presei – tajā jau pirms tiesas izmeklēšanas mēs tikām izbazūnēti par vainīgiem. Pateicoties tam, tagad ne tikai pašam jāpierāda, ka neesi vainīgs, tagad jācīnās pret IeM un sabiedrisko domu. Sabiedriskā doma jau no Josifa laikiem ir sistēmas ierocis kriminālās un politiskās spēlēs.»

Te vēl kāds citāts: «Par lieciniekiem tiek izsaukti IeD darbinieki. Ne visi viņi runā latviski, tādēļ pieprasu tulku. (..) Zālē mani lamā par nacionālistu.»

Nākamajā dienā, kad Dreimanis pēc tiesas sēdes iet uz cietuma mašīnu, viņam jau zināmais kāpnēs sastaptais VDK darbinieks pasmaida un paziņo: «Laimīgi sagaidīt nošaušanu!» Tomēr Dreimanis vēl cer uz taisnīgu lietas iztiesāšanu, jo nevar taču cilvēku nozūmēt uz safabricētu «papīru» pamata.

Tiesas sēdē viņam pārmet nacionālistisko domāšanas veidu, noslieci uz nacismu tetovējuma «SS» dēļ, kā arī uzsver, ka nogalinātā esot bijusi komjauniete – paraugs visiem buržuāziskajiem līdzskrējējiem, kas nesaredz padomju varas skaistumu un humānismu.

Prokurors prasa Zigurdam Dreimanim nāvessodu nošaujot; Vitautam Vaļevičium – nāvessodu nošaujot; Aivaram Krievam – 15 gadu pastiprinātajā režīmā. Visbeidzot 1982. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā tiesa nāvessodu piesprieda tikai Dreimanim.

Dienasgrāmatā viņš raksta, ka pēc viņa lūguma cietuma «likumīgā» sabiedrība pēcāk noskaidrojusi: viņa piesaiste Rogaļeva (tas pats, kurš iepriekš avīžrakstā nodēvēts par Rogaļovu) lietai Iekšlietu ministrijā bija izplānota kā spiegu filmas cienīga operācija. Jo! Rogaļevs bija Iekšlietu ministrijas ziņotājs, un tādam daudz kas atļauts… Bet, tavu neražu, diemžēl maniaks un sieviešu slepkava Rogaļevs esot spītīgi noliedzis jebkādu iepriekšēju pazīšanos ar Dreimani. Lietā likta gan uzpirkšana, gan iebiedēšana, lai iegrozītu smadzenes arī Rogaļeva līdzdalībniekiem. Mēģināts sarunāt viltus lieciniekus, kas it kā redzējuši, ka Dreimanis cietumā sūtījis zīmītes Rogaļevam. Nekā!

Staņislava Rogaļeva noziegumu epopeja tika apturēta 1982. gada 13. maijā Ulbrokā, kur viņu aizturēja milicijas darbinieki.

Pareizā toņkārtā

Žurnālā «Liesma» 1982. gadā Vita Pētersone izsmeļoši aprakstījusi tiesas sēdi. Kad skanējuši vārdi «Zigurdam Dreimanim piespriest augstāko soda mēru, nāves sodu», zālē esošie aplaudējuši. Toties deviņpadsmitgadīgais noziedznieks pagriezis galvu uz zāles pusi un... pasmaidījis. Raksta autore to vērtējusi kā teatrālu izdarību.

Otrs apsūdzētais Vitauts Vaļevičius tiesas procesa laikā atklājis savu ciniķa dabu, cietsirdīgo, nenosvērto raksturu un nežēlību. Kad lasīts spriedums un viņam prasīts nāvessods, Vaļevičius saļimis. Sirds sastreikojusi. Sēde pārtraukta uz 10 minūtēm, pēc tam Vaļevičius uzzinājis, ka viņam piespriesti «tikai» 15 gadi.

Aivars Krievs, savus 10 gadus «saņēmis», stāvot noslīgušiem pleciem un nokārtu galvu.

Ir labi, ka saglabāta un ātri pieejama šāda publikācija. Tajā atspoguļots safabricētais stāsts, ko ierindas cilvēks citādi neuzzinātu. Ieskatam: «Ar pēdējo elektrisko vilcienu no Rīgas uz Aizkraukli līdz galastacijai brauca kādi 12–15 cilvēki. Aizkrauklē vilciens pienāk dažas minūtes pirms diviem naktī. Autobusa, kas aizvestu līdz Stučkai, šai laikā vairs nav. Tāpēc saprotama cilvēku steiga, jo līdz pilsētai jāiet kilometrus trīs. Skaidrīte Baikova, izkāpusi no vilciena, piegāja pie telefona automāta, kas atrodas netālu no ieejas stacijā, lai piezvanītu draudzenei. Viņa izlēma neiet uz Koknesi, bet palikt pa nakti Stučkā (tagad Aizkraukle – red.). No rīta viņa uzzināja par notikušo traģēdiju. Dzirdēja runājam, ka cietusī braukusi ar to pašu vilcienu. Nākamajā dienā Skaidrīte brauca uz Maskavu, uz treniņnometni. Aizbrauca smagu sirdi, jo notikušais katru iespaidoja. Skaidrīte pazina Marutu ne pēc vārda, bet kā jau visus, kas dzīvo Koknesē. Zināja arī, ka viņa strādā aptiekā.

«Treniņnometnē es «krietni piedomāju», ko pati tonakt redzēju,» vēlāk viņa stāstīja. «Mēģināju atcerēties katru soli un detaļu, kas noderētu izmeklēšanā. Faktiski es piespiedu sevi koncentrēties, atsaukt visu atmiņā...»

Tie, kuri bija tiesas sēdēs, atcerēsies, ar kādu naidu apsūdzētie pieminēja Baikovas vārdu. Tam nepagāja garām arī advokāti, aicinot tiesu «kritiski vērtēt Baikovas liecību».

Ko atcerējās Skaidrīte Baikova? Var likties – neko sevišķu. Tautas mutē joprojām klīst gandrīz vai leģendas par viņas līdzdalību nozieguma atklāšanā. Vēl pēc tiesas sēdes viņa smaidot sacīja: «Es pati ar interesi klausos, ko esmu redzējusi...» Taču patiesība, varbūt vienkāršāka un ārēji bez varonības iezīmēm, pamatos tomēr sakrīt ar «leģendām», jo Skaidrīte tiešām «uzveda» izmeklētājus uz noziedznieku pēdām.»

Zinot, ka koknesieti Marutu noslepkavoja Rogaļevs, maigi izsakoties, interesants ir sportistes novērojums un atmiņas par pavisam citu cilvēku līdzdalību šajā noziegumā. Raksta autore uzteic Baikovu, ka viņa sazīmējusi, spējusi aprakstīt un atpazinusi trīs «noziedzniekus»: «Par Baikovas atmiņu un koncentrēšanās spēju liecina ne vien tas, ka viņa samērā precīzi aprakstīja bariņa izskatu. Nekad neredzēto Vaļēviču (tas pats Vaļevičius, kā viņš dēvēts iepriekš – red.) (vienīgi toreiz stacijā) arī «uzzīmēja dabā», kā saka juristi.»

Tiesas sēdē Vaļevičium atradušies draugi, kuri apgalvojuši, ka Marutas slepkavības laikā viņš bijis citur. Tik un tā autore raksta: «Neizdevās viņiem apgāzt Skaidrītes Baikovas liecību, jo tā bija patiesa.» Un Skaidrīte Baikova apbalvota ar medaļu «Par teicamu dienestu sabiedriskās kārtības sardzē». Tāds, lūk, rezultāts kārtīga sabiedrības locekļa līdzdalībai nozieguma atklāšanā.

Neliegšos, ka man viegli tiesāt, tagad zinot visus apstākļus. Vienlaikus nebeidzu domāt par to, kā jutās viņi visi – noziegumā apsūdzētie, viltus liecinieki, apsūdzētāji…

Paldies par dzīvību

Savā dienasgrāmatā Dreimanis izstāsta, kuri cilvēki palīdzēja izrauties no nāves ķetnām. «Paldies par dzīvību» – ar šādu ierakstu Latvijas PSR prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas daļas (pēc tam kādu laiku arī Latvijas Republikas prokuratūras sevišķi smago lietu izmeklēšanas pārvaldes) vadītājai Ritai Aksenokai viņš uzdāvināja savu dienasgrāmatu «Es – no viņpasaules».

Dienasgrāmatā lasāms, ka Dreimanis cietumā ticies ar vidēja auguma, padruknu, plecīgu, jaunu vīrieti, kurš teicis, ka ir «republikas prokuratūras izmeklētājs Skrastiņš». Jānis Skrastiņš. Izmeklētāji Rita Aksenoka, Jānis Lovniks un Ints Upmacis uzdrošinājās drausmīgās sistēmas aizkulišu priekškaram noraut kaut stūrīti.

Uz nāvi notiesātais jaunais vīrietis viņiem pateicās par savu dzīvību un taisnības uzvaru.

Aksenoka atceras, ka 1981. gada augustā uz Marutas Začas slepkavības vietu bija izbraukusi sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Svetlana Jefimeca. Pēc apskates viņa secināja, ka slepkavību izdarījusi viena persona. Aksenoka piebilst, ka vietējiem miličiem toties uzradās lieciniece Baikova, un viņi izmantoja vieglākās pretestības ceļu, atrada trīs ne visai pozitīvus puišus un safabricēja lietu.

Šķetinot Rogaļeva pastrādātos noziegumus, Aksenoka vēlāk sapratusi, ka trīs notiesāto puišu atzīšanās nesakrīt ar ekspertīzes atzinumiem. Radies tik daudz šaubu, ka viņa prasījusi apturēt nāves soda sprieduma izpildi Dreimanim. Pēc divām dienām tas arī izdarīts. Pēc tam uz nāvi notiesātais kļuva par cietušo.

Aksenoka atzīstas – lai gan «Dreimanis mūs piemin ar labu vārdu, bet tas, kas faktiski notika, lai viņu, pirmkārt, saglabātu kā cilvēku un arī kā cietušo, par to ir grūti rakstīt». Viņa izdzīvošanas instinktu un dzīvotgribu var apbrīnot. Jā, jauns cilvēks, bez dzīves pieredzes kamiešos. Jā, jaunībā, lai kas notiktu, notikušais sadzīst ātrāk. Jā, viņam gribējās dzīvot un mīlēt. Tik un tā nav iespējams iejusties viņa, uz nāvi notiesātā, ādā. Aksenoka kādā intervijā atzīstas, ka visu mūžu baidījusies no kļūdām izmeklēšanā. Ar trīcošām rokām ķērusies pie Dreimaņa lietas, bet, kad to izlasījusi, iepazinusies ar visām liecībām un ekspertu atzinumiem, «varu apzvērēt Dieva priekšā, ka Dreimanis nav vainīgs. (..) Viņš jau mani uzskata par savu otru mammu. Viņš bieži iegriežas pie manis aprunāties, man ir visas viņa četru bērnu fotogrāfijas. Esmu priecīga, ka viņš ir uzrakstījis šo dienasgrāmatu. Teicu jau, ka to ir svētīgi izlasīt jauniešiem, bet galvenais pašiem tiesību sargāšanas orgāniem. (..) Cik daudz toreiz trūka, ka būtu nošauts nevainīgs deviņpadsmitgadīgs jaunietis».

Baļķis pašu acī

Šajā notikumā, pareizāk sakot, noziegumā pret trim cilvēkiem, jādomā ne tikai par sodu, bet par lietām, «kas nepāriet», tas ir atgādinājums par latviskuma, latviešu valodas un sirdsapziņas nozīmi laikā.

Kanādā iznākošs nedēļas laikraksts «Latvija Amerikā» šo lietu atcerējās 1994. gadā Jāņa Liepiņa autorībā. Tā atklāja represīvās sistēmas brutalitāti: «Kad 1992. gadā Preses nama vestibilā parādījās «Verdikta» izdota Zigurda Dreimaņa grāmata «Es – no viņpasaules» (ar apakšvirsrakstu «219 dienas nāvinieku kamerā»), grāmatas priekšvārda autors Juris Blaumanis, mani pie ķīpas pievedis, sacīja: «Nopērc, nopērc, vēlāk nedabūsi!» Tā arī bija. Divus gadus vajadzēja gaidīt, iekām grāmata parādās Misiņa bibliotēkas katalogā, jebšu bibliotēkai ir obligātā eksemplāra statuss. Nopirkt pats grāmatu es nevarēju, jo esmu nieka ārsts (skolotājs), kam no algas tikko pietiek ēšanai ar visiem Starptautiskā valūtas fonda un Eināra Repšes mierinājumiem. Mierina mūs ne tikai vien tik augstas amatpersonas, mierina mūs arī drekberģiskais trimdas ministrs Egils Levits, ka tiesas jau vairs neesot ar padomju pieredzi (?). Nu jā, un tagad nu es turu rokās, bīdamies lasīt, Kokneses jaunekļa piezīmes par spīdzināšanu Šteinbrika apromantizētajā represīvajā aparātā. (..) Ne tikai grāmata itin kā pazudusi (bija vai maz tikai izlikās, ka tāda iznākusi?), pazudusi arī jebkāda atbalss uz to, lai netraucētu omulīgi izvērtēt pagājušu laiku svētību, kad piens un medus tecēja kā Mozus 2. grāmatā. Mildas Grīnfeldes tulkojumā šis teksts skan: «Tas Kungs teica, lai glābju viņus no ēģiptiešu rokām un aizvedu no šīs zemes uz labu un tālu zemi, kur piens un medus tek...»

Ak Dievs, mēs taču šai zemē esam mituši piecdesmit gadus, un mūsu vaigi ir vēl ar medu noziesti, uz lūpām piens vēl nav nožuvis. Bet nevainīgam jauneklim padomju miliči (kas nav jau visi pārcēlušies līdzi Jānim Dzintaram un Viktoram Alksnim uz Krieviju) pierāda vainu ar sišanu, pazemošanu un vienkāršu it visu argumentu ignorāciju piecgades plāna īstenošanas labad (zināms taču, ka kriminālnoziegumiem jābūt atklātiem valdības noteiktās procentēs, kā infekciju slimības nedrīkstēja pārsniegt Veselības aizsardzības ministrijas nosacītu robežu), un visas nejēdzības, visus briesmu darbus padomju augstskolā skolojušies žurnālisti ar komjaunatnes komiteju rekomendācijām, Arvīda Griguļa un Ābrama Kļockina atestātiem kabatās apraksta tik eņģeļveidīgi, ka tauta sašutumā novēršas no Kokneses baismekļa un raud prieka asaras par komūnistiskās tiesas viedību un cēlsirdību.»

Pēc attaisnojošā sprieduma Dreimani turpināja vajāt un mēģināja nogalināt iekšlietu darbinieki. Viņiem neizdevās.

Kā viss beidzās?

Viņš gribēja dzīvot un dzīvoja. Zigurds Dreimanis satika savu mīlestību. 1983. gada 10. decembrī bija viņu kāzu diena. Viņš teicis paldies sievai, ka viņa noticēja un apņēmās palīdzēt atgriezties sabiedrībā un normālā dzīvē. Zigurds šajā laikā uz apkārtējo pasauli skatījies ar cietumnieka acīm un bieži nav bijis spējīgs to savādāk uztvert. Viņš sev jautājis: «Cik ilgi tas vēl turpināsies?»

1997. gadā laikrakstā «Neatkarīgā Rīta Avīze» publicēts Sandra Metuzāla raksts «Zemessargi atmaskojuši spiegus»: «(..) Piemēram, neoficiāli avoti vēsta, ka pirms diviem gadiem aizdomas par saistību ar kādu specdienestu krita uz tādu pazīstamu personu kā Zigurdu Dreimani.

Viņu savulaik nepamatoti notiesāja uz nāvi par noziegumiem, kurus patiesībā bija izdarījis bēdīgi slavenais sērijveida slepkava Staņislavs Rogaļovs. Vēlāk tomēr kļūda tika labota un viņu no ieslodzījuma atbrīvoja.

1991. gada janvārī Z. Dreimanis aktīvi piedalījās barikāžu aizsardzībā, vēlāk iestājās Zemessardzē, taču pēc pāris gadiem viņam nācās to atstāt, jo pretizlūki uzskatīja, ka viņš varētu būt saistīts ar krievu specdienestiem. Vai šīs aizdomas bija pamatotas, mēs diez vai kādreiz uzzināsim, jo pēc aiziešanas no Zemessardzes Z. Dreimanis gāja bojā nelaimes gadījumā, labojot mājās elektrības vadus.»